Piedāvājam plašāku interviju ar FK Metta pussargu Tamirlan Dzhamalutdinov.
Sezona nonākusi līdz ekvatoram, bet svarīgākās cīņas vēl tikai priekšā. Šoreiz piedāvājam interviju ar 22 gadus veco krievu leģionāru Tamirlan Dzhamalutdinov, kurš savulaik aizvadījis vairākas spēles Krievijas Premjerlīgas klubā Anzhi.
Tamirlan Dzhamalutdinov zaļi-baltajiem pievienojās 2018. gada sezonā, uzreiz pierādot sevi kā vienu no FK Metta līderiem – 32 spēlēs kopā gūti 11 vārti, kā arī izdarītas 3 rezultatīvas piespēles.
Krievu leģionārs mūsu Meistarkomandu pārstāv jau otro gadu, šobrīd atrodoties Optibet Virslīgas čempionāta rezultatīvāko spēlētāju saraksta dalītā 2. vietā ar 7 gūtajiem vārtiem.
Tamirlan intervijā pastāstīja par karjeras iesākumu, laiku Anzhi, nonākšanu FK Metta, Virslīgas līmeni un citām tēmām:
Iesākumā pastāsti kā un kur sākās Tavas futbola gaitas?
Pats esmu dzimis un izaudzis Maskavā, tur arī sākās mans futbola ceļš. 7 gadu vecumā mamma aizveda uz futbola sekciju, futbola skola bija netālu no mājām. Sākotnēji spēlēju pie 1995. gadā dzimušajiem, bet vēlāk pie sava gada gājuma puišiem. Pēc tam mani uzaicināja Maskavas CSKA, kur pavadīju trīs gadus, tad nonācu Anzhi, kur spēlēju gan jauniešu, gan otrajā, gan pirmajā komandā, bet šobrīd esmu FK Metta.
Jaunības gadus pavadīji Maskavā, vai jau tobrīd bija doma kļūt par profesionālu futbolistu?
Jau kopš bērnības. Jāsaka gan, ka ģimenē neviens ar futbolu nenodarbojās, tēvs vairāk gribēja, lai pārstāvu cīņas sportu, kas dagestāniešu ģimenē ir daudz populārāks. Tomēr ilgi un aktīvi centos pierunāt un vecāki aizveda uz futbolu. Patiesībā futbola gaitas iesākās bērnudārzā, jau kopš 3 gadu vecuma spēlējot bumbu. Bērnudārzā pat liku audzinātāju vārtos, spēlējām ar citiem bērniem. Jau kopš mazotnes radās liela mīlestība pret futbolu, un nemaz nav bijusi cita doma nodarboties ar ko citu.
Vēlāk nonāci Makačkalas Anzhi, aizvadīji vairākas sezonas otrajā komandā, ko vari pastāstī par laiku klubā?
Pats esmu dagestānietis, katru vasaru tur devos uz Dagestānas republiku [reģions Krievijā – aut.], tāpēc tas nebija nekas jauns, tā bija zināma vide. Tā ir mana dzimtene, mans apgabals. Anzhi mums bija ļoti labs kolektīvs, netālu dzīvoja radi, jutos kā mājās. Visi mani tuvākie draugi ir no tiem laikiem, varētu pat teikt, ka Anzhi ir mana dzimtā komanda. Vienmēr ar siltām atmiņām atceros laiku Anzhi un arī klubs vēl visu to labāko. Varbūt šobrīd klubam neveicas tik ļoti labi, tomēr ceru, ka tas atkal pārstāves Dagestānas reģionā un arī dagestānieši nonāks vairākās spēcīgās Premjerlīgas komandās.
Debitēji arī pirmās komandas sastāvā, varbūt atceries debijas spēli?
Trīs gadus trenējos ar pirmo komandu, taču daudz atrados uz rezervistu soliņa. Skaidrs, ka nebija tik viegli kā jaunam spēlētājam iekļūt sastāvā. Debija? Biju aizvadījis vairākas pārbaudes spēles, bet oficiālā spēlē debitēju pārspēlēs par vietu Premjerlīgā, kura bija Anzhi sezonas apmeklētākā spēle – bija 23 tūkstoši skatītaji. Ļoti patiku līdzjutējiem, kad devos laukumā, viņi sauca manu vārdu. Nospēlēju aptuveni 10 minūtes. Spēles laikā nemaz nedzirdēju saucienus, bet pēc spēles parādīja video. Tas bija ļoti patīkami, tāds spilgts brīdis karjerā.
Kā kopumā jūties FK Metta klubā?
Man ļoti patīk METTAs kolektīvs. Lai gan sākumā nebija viegli – ne ar saskarsmi, vairāk ar pielāgošanos. Pēc laika Dagestānas reģionā šeit ir pavisam cita mentalitāte, vide. Tomēr pielāgojos, apradu ar jauno vidi, un šobrīd, kā jau teicu, ir ļoti siltas attiecības. Dodos ciemos pie čaļiem, viņi nāk ciemos pie manis. Ar visiem esam draugi, nav neviena, ar kuru būtu grūti saskarties. Ar kuru vislabākās attiecības? Nav pareizi tā iedalīt (smejas).
Kā kopumā vērtē komandas kolektīvu, komandas spēles stilu?
Mums ir jaunākā komanda līgā, domāju, ka varētu būt arī jaunākā komanda visā Eiropā [augstākajās līgās – aut.]. Ļoti daudz U-19 un U-21 vecuma futbolisti, kas abās šajās sezonās spēlē Latvijas izlasēs. Klubs vēlas attīstīt savus spēlētājus, attīstīt Latvijas futbolu, kas ir ļoti cienījami. Nav viegli spēlēt pret gados vecākiem un pieredzējušākiem futbolistiem – praktiski visās komandās vidējais vecums ir ap 25 gadiem. Tikmēr man ir 22 gadi, bet komandā esmu viens no veterāniem, ceturtais vecākais komandā (smejas).
Komandā esi viens no līderiem, kā vērtē savu lomu?
Pašam grūti sevi vērtēt, droši vien, labāk redzams ir no malas. Pats jūtu lielāku atbildību, esmu viens no vecākajiem komandā, mums, kas ir vairāk pieredzējuši, ir jārāda piemērs jaunajiem futbolistiem, jāatbalsta grūtākos brīžos, kad ir bijušas kļūdas. Noteikti varu uzņemties vairāk, cenšos un centīšos šo lomu. Pagaidām ir nelielas pretenzijas pret sevi šajā jautājumā.
Vairāk nekā gadu dzīvo Rīgā, kā patīk pilsēta?
Viss ir kārtībā, arī Rīga man ļoti patīk, esmu ļoti pieķēries Latvijai. Vienīgi gribētos, lai uz futbolu nāktu vairāk cilvēku. Bet kopumā jūtos komfortabli, kā mājās. Ir draugi arī ārpus komandas un arī komandā ir ļoti siltas attiecības ar visiem.
Kā un ar ko kopā pavadi brīvo laiku, varbūt ir kādi draugi?
Jā, šeit ir mani draugi arī no Dagestānas, esmu iepazinis arī vietējos, tāpat, protams, komandas biedri. Tāpēc cenšos tikties ar draugiem, pavadīt laiku kopā. Protams, arī brīvajā laikā trenējos individuāli, netālu no mājas ir neliels laukums. Lasu arī grāmatas, tāda iespēja iepriekš daudz nebija – bija mazāk brīvā laika. Brīvais laiks ir, tāpēc cenšos to pavadīt lietderīgi.
Ja nav noslēpums, kādas grāmatas izvēlies lasīt brīvajā laikā?
Dažādas. Šogad sāku lasīt biežāk, 2019. gadā līdz šim esmu izlasījis 28 grāmatas. Lasu reliģiskās grāmatas, par Islāmu, Islāma vēsturi, arī klasisko literatūru, attīstošās grāmatas. Šobrīd lasu Aleksandra Dimā grāmatu “Grāfiene Monsero”.
Pats esi ļoti mierīgs un draudzīgs, kā sanāk iejusties Latvijā?
Dagestānā cilvēkiem ir ļoti tuvas attiecības gan komandā, gan sabiedrībā. To var visādi saprast – tā ir atvērtība, bet no otras puses to var saprast kā uzbāzību. Piemēram, latvieši, kad gribi izmaksāt, maksā paši un citādi līdzīgi momenti. Tādos brīžos sākumā bija dīvaini, gribēju rīkoties kā man ierasts, bet ir jāpielāgojas, ka šeit ir cita kultūra. Bet kā saka Krievijā: “cо своим уставом в чужой монастырь не ходят” [no krievu valodas: ar savu nolikumu cita klosterī neiet – aut.] Pielāgojos, protams, nezaudējot savu identitāti, bet pieņēmu latviešu mentalitāti. Arī latviešu varbūt kādu personības iezīmi no manis ir paņēmuši, bet es no viņiem vairāk. Viennozīmīgi – esmu sadraudzējies ar latviešiem (smejas).
Par Latvijas Virslīgu – kā vērtē Latvijas futbolu, vidējo līmeni?
Bieži sabiedrībā runā – kas tad tas ir, Latvijas čempionāts -, bet patiesībā līmenis nav slikts. Neparasts čempionāts. Daudz spējīgu futbolistu katrā komandā, daudz cīņas, mazāk tehniski-taktiski, bet cīņa un vēlēšanās ir liela, un tā ir neatņemama sastāvdaļa. Gribētu teikt, ka līmenis ir līdzīgs kā FNL [Krievijas pēc spēka 2. līga – aut.] un Krievijas 1. divīzijā. Arī tur ir daudz spējīgu futbolistu, bet arī daudz cīņas.
Tu esi ticīgs cilvēks – nesen noslēdzies Ramadāna mēnesis – pastāsti, lūdzu, kā tiec galā ar slodzēm šajā laika periodā?
Augstākie spēki palīdzēja, arī treneris palīdzēja šajā periodā. Loģiski to nevar izskaidrot, bet Ramadāna mēnesī bija 6 spēles – kopumā mēnesis bija labs, pirmo reizi nominēja arī mēneša labākā spēlētāja balvai. Arī Lukmans [Zakari – aut.] šajā mēnesī guva divus vārtus, parādīja labu sniegumu. Viss ir augstāku spēku vaŗā – visas uzvaras, zaudējumi, panākumi. Viņš palīdz, kad to negaidi. Loģiski tas nav izskaidrojams.
Ļoti labi izpildi standartsituācijas, vai tas ir rūpīgi trenēts vai dabas dots talants?
Pendeles vairāk ir psiholoģija, lai gan meistarībai tur noteikti jābūt. Negribētos teikt, ka esmu pendeļu izpildīšanas meistars, vairāk tas slēpjas psiholoģiskajā noturībā. Pārliecināti iet, izpildīt sitienu. Soda sitienus atstrādājam gan pagājušajā, gan šajā sezonā, bieži gatavojamies. Vismaz reizi nedēļā gatavojamies standartsituācijām, pēc darba treniņos pārliecība pieaug un tikai caur treniņiem. Tāda super-talanta nemaz nav, viss iet caur smagu darbu.
Noslēdzošais – sezona ir pusē, kāds ir individuālais un komandas mērķis atlikušai sezonai?
Protams, ka neesam pilnībā apmierināti ar vietu turnīra tabulā. Spēlējam labi, bet pirmspēdējā vieta noteikti nav tas, ko vēlamies. Cenšamies izcīnīt vairāk uzvaras un apsteigt tuvāk esošās komandas. Konkrētu uzdevumu – 4. vai 5. vieta – nebūtu pareizi izvirzīt. Galvenais ir labot situāciju – iet pēc uzvaras katrā spēlē, krāt punktus. Un arī pats sev tā īsti neuzstādīšu – cik iesist, cik atdot rezultatīvas piespēles. Katru spēli censties gūt vārtus, dot pienesumu komandai, lai izcīnītu punktus un uzvaras. Arī strādāt aizsardzībā, jo futbols jau sen vairs nav tikai uzbrukums un vārti – jāpalīdz ir komandai visos aspektos.
