Piedāvājam interviju ar FS Metta un Latvijas sieviešu nacionālās izlases futbolistēm Nelli Treimani un Katrīnu Daņilovu.
Sadarbībā ar TEAMSPORT
Foto: Eduards Grencmanis
FS Metta meiteņu futbola sistēma izveidojās 2011. gadā, bet sieviešu Meistarkomanda pirmo reizi sacensībās piedalījās 2018. gada sezonā.
Šobrīd klubam ir spēcīga futbola sistēma, kurā ir vairākas meiteņu un sieviešu izlašu dalībnieces, bet FS Metta komanda otro reizi četros gados izcīnījusi sudraba godalgas Sieviešu futbola līgā.
Neapšaubāmi – sieviešu futbolam pieaug popularitāte ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā.
FS Metta piedāvā interviju ar kluba audzēknēm, Meistarkomandas uzbrukuma līderēm un Latvijas nacionālās izlases futbolistēm Nelli Treimani un Katrīnu Daņilovu.
Abas futbolistes FS Metta ir kopš pirmās dienas futbolā, izejot visu meiteņu futbola piramīdu un nacionālo izlašu struktūru.
Intervijas laikā Nelle un Katrīna iepazīstināja ar savu ceļu futbolā, komandas “virtuvi”, individuālajiem mērķiem, nacionālajām izlasēm un daudz ko citu.
Kāpēc futbols?
Katrīna Daņilova: Mans tētis futbolā ir gandrīz visu savu dzīvi, iesāka agrā vecumā, vēlāk spēlēja FK Liepājas Metalurgs sastāvā un citviet Latvijas augstākajā līgā. UEFA kausā uzspēlēja arī pret vācu Schalke 04, šobrīd ir treneris. Varbūt tas ir gēnos, bet vienmēr jau no mazotnes spēlējām ar brālēniem pagalmos, un tad lūdzu, lai beidzot aizved uz futbolu, kaut uz vienu treniņu. Tā nu esmu šeit (smaida).
Nelle Treimane: Mans stāsts ir labi zināms, esmu futbolā jau no maza bērna kājas. Nonācu pavisam vienkārši – tētis izdomāja mani un brāļus aizvest uz treniņu, mudināja mūs spēlēt futbolu, un tā mēs visi trīs sākām trenēties FS Metta tobrīd Ķekavā. Sākumā trenējos ar puišiem, tad ar meiteņu komandu. Ar brāli Niklāvu sākām 4 gados, atceros, kā piedalījāmies arī Ziķerī. Tā kā futbolu iepazinu caur tēti, paldies viņam par to.
Katrīna Daņilova: Varu pieminēt arī to, ka tētis ļoti bīdīja brāli uz futbolu, bet mani mazāk. Gribēja, lai daru, ko sievišķīgāku (smejas). Biju dusmīga, jo man arī gribējās, tad vecākus pielauzu. Tā nu es esmu tā, kura ir palikusi visus šos gadus futbolā, spēlēju izlasēs. Brālis jau ir pārstājis spēlēt, lai arī pašam patika. Man laikam bija lielāka aizrautība ar futbolu. Tā, kā tētis bija viņa treneris, tad viņi uz treniņiem devās kopā, kamēr es uz treniņiem braucu ar autobusu pati.
2008. gads: Nelle Treimane savās pirmajās futbola nodarbībās Ķekavā
Nosauciet spilgtas bērnības futbola atmiņas! Pirmais treniņš, nometnes, sajūtas…
Nelle Treimane: Esmu daudz kur pabijusi, bet arī daudz ko esmu piemirsusi (smaida). Atceros, ka Ķekavas treniņos visi bija puiši un bija tikai vēl viena meitene. Atceros arī AC Milan nometnes, tās bija interesantas. Atceros arī mazas komandas biedrenes – Lauru Siņutkinu un Amēliju Lipšāni, arī Katrīnu, ar kurām agri sākām kopā. Atceros nometni Valmierā, nometni, kur biju maza ar brāli, kā arī nometni, kur bijām ar meiteņu komandu. Tie bija interesanti laiki (smaida).
Katrīna Daņilova: Pirmo treniņu aizvadīju FS Metta deviņu vai desmit gadu vecumā. Kad sāku trenēties, tad jau bija izveidojusies meiteņu komanda kuplā skaitā pie treneres Laimas Kirtovskas. Visvairāk atceros, ka biju pārbijusies – gan jau no pārējām meitenēm vai no Nelles ar dusmīgu skatienu (smejas). Lai gan pirmajā treniņu nedēļā neatceros Nelli treniņos, bet iepazināmies vēlāk. Nav tā, ka uzreiz sākām runāt un draudzēties (smaida).
Bērnībā galvenais uzsvars bija futbolam un sportošanai, vai atradāt laiku arī citām nodarbēm?
Katrīna Daņilova: Kādu pusgadu gāju arī basketbolā. Vienreiz piedalījos arī turnīrā, bet sapratu, ka tieši futbols ir mans sporta veids. Nevarēju iemest grozā, šķaidīju bumbu pret vairogu, atdodot bumbu pretiniekiem. Vienreiz no malas iemetu trīspunktnieku un skrēju tā, kā būtu zvaigzne (smejas). Piecus gadus apmeklēju arī mākslas skolu, arī šobrīd patīk ik pa laikam pazīmēt. Gāju tautas dejās kādu laiciņu, kad sāku iet futbolā, paralēli gāju arī uz hip-hop treniņiem. Patika abi, bet vecāki lika izvēlēties. Nezinu, vai tas bija taktisks gājiens. Hip-hop mani nobiedēja tas, ka gada garumā bija paredzēti solo izgājieni. Tikmēr futbolā jutos brīvi, tāpēc skaidri zināju savu izvēli.
Nelle Treimane: Īpaši hobiji ārpus futbola nebija. Laikam futbols bija tas, kam pietika spēks un gribēšana tajā vecumā. Nevaru kā Katrīna pateikt, ka dejoju tautas dejas. Man ļoti patika būt futbola vidē, jo arī brāļi spēlēja. Likās, ka forši ar viņiem kopā pavadīt laiku. Bija viens lūzuma punkts, aptuveni 12 gadu vecumā, kad nezināju, vai gribu vēl spēlēt futbolu. Bet tas bija īpatnējs vecums, kad putni galvā (smejas). Pamēģināju Olimpiskajā centrā akrobātikas nodarbības, bet tad mani atkal pielauza nākt atpakaļ, un sapratu, ka akrobātika nav tik forša nodarbe, kā spēlēt futbolu.
Ikvienam reizēm pienāk brīži – “es vairs nevaru”. Kā izdodas tikt galā ar šādām epizodēm?
Nelle Treimane: Tajā vecumā tas bija vairāk slinkums, jo bija citas lietas galvā. Tagad tas nogurums ir citādāks. Neteiktu, ka tas ir motivācijas trūkums, reizēm vienkārši ir sevi vairāk mentāli jāpiespiež darīt lietas, vairāk sevi jādisciplinē. Par motivāciju nevar sūdzēties, tas ir darbiņš, kas vienkārši ir jāizdara.
Katrīna Daņilova: Ticu, ka gan jau tādi ir bijuši. Ir bijušas vairākas garas sezonas, slikti treniņi un spēles. Visiem tā notiek. Tu ej, atdod visu no sevis treniņos un spēlēs, bet kaut kas nesanāk. Tad tās domas nonāk pie tevis. Kā cīnos? Visu pārrunāju ar vecākiem, viņi kaut kādā veidā motivē, turklāt tā mīlestība pret futbolu ir tik liela, ka nespēju sevi redzēt nespēlējam futbolu ikdienā. Neticu, ka bija tādi momenti, ka esmu uz robežas, lai beigtu spēlēt. Varbūt ir kādreiz apnicis, ka negribas aiziet uz treniņu, bet tas ir pārejoši un atkal atgriezies uz viļņa.
Kad sapratāt, ka esiet gatavas spert soļus tālāk un turpināt ar futbolu nodarboties nopietnāk, ne tikai savu prieka pēc?
Nelle Treimane: Jau sākot ar izlasēm, jo tajā vidē esmu kopš WU-15 vecuma. Tāpēc vienmēr ir būts tajā vidē, nav nekas jauns. 15 gados debitēju nacionālajā izlasē..
Katrīna Daņilova: Tribīnēs tikmēr tevi atbalstīju (smaida).
Nelle Treimane: Ir gājis visādi. Bet konkurence izlasē, drāma – tas arī audzina raksturu, jo jābūt pašpārliecinātai. Komandā esi savā komforta zonā, bet izlasē tev ir jābūt mugurkaulam. Tur ir vecākās spēlētājas ar pieredzi, un ir jāizcīna sava vieta. Bet par profesionalitāti runājot, neteikšu, ka vecāki kaut ko uzspieduši, drīzāk motivējuši. Drīzāk pati sapratu, ka sanāk un ka patīk. Tad caur izlasēm tas kļuva nopietnāk un profesionālāk. Mērķis ir spēlēt ārzemēs, un šobrīd notiek pāris lietas, kas notiek šajā virzienā. Tā būtu tikai izaugsme, tāpēc ir jāsper nākamais solis uz priekšu!
Katrīna Daņilova: Vienmēr esmu gribējusi spēlēt ārzemēs un labos klubos. Līdz šai sezonai uz treniņiem un spēlēm gāju ar prieku un labu attieksmi. Zināju, ka gribu to darīt, bet skatījos arī reālistiski, ka arī mācības ir dzīvē svarīgas. Karjera futbolistam beidzas ap 35 gadu vecumu, kas pat ir vēls vecums. Jābūt back-up [rezerves – no angļu val.] plānam, nevar arī zināt kā karjera var iegriezties, var arī neizdoties. Šī sezona labi iesākās, tiku izsaukta uz nacionālo izlasi, kur arī debitēju, septembrī piedzīvoju debiju arī sākumsastāvā. Tad tas prieks, ko izjutu laukumā, nekur citur tāds nav izjūtams. Šogad tāpēc arī krietni vairāk sapratu, ka mans mērķis ārzemēs, mēģināt un turpināt spēlēt paralēli studēt.
Mūsdienās sieviešu futbols strauji attīstās un gūst popularitāti, vai, Jūsuprāt, arī Latvijā izdodas lauzt stereotipu un pieaug interese?
Katrīna Daņilova: Noteikti var just. Esmu to izjutusi un pamanījusi. Arvien vairāk cilvēku ir redzami tribīnēs, piemēram, Latvijas un Luksemburgas izlašu spēlē. Bija diezgan pārsteidzoši daudz cilvēku, kas bija iepriecinošs faktors. Arī Sieviešu futbola līgā ir augušas spēlētājas, treneri no citām valstīm, ir pieejami kursi treneriem, kur var ņemt jaunu informāciju, zināšanas un tālāk attīstīt tālāk futbolu Latvijā. Vasarā Lienes Vācietes vadītā WU-15 izlase uzvarēja Baltijas kausa izcīņā, biju uz divām spēlēm un tiešām varu secināt, ka bija patīkami no malas skatīties, kā līmenis ir audzis. Šobrīd meitenes 13-14 gados spēj rādīt savam vecumam labu futbolu. Un pirms trim gadiem varbūt pat nebija tik labs līmenis. Tāpat meiteņu futbolā ir nācis klāt jaunu spēlētāju un gribētāju.
Nelle Treimane: Labākais, augstākais rādītājs tam, ka sieviešu futbols attīstās, ir nacionālās izlases progress. Varbūt šajā ciklā bija tikai viena uzvara, bet tas nozīmēja daudz. Visās spēlēs jaunās spēlētājas spēja parādīt savu talantu, kas liek ticēt, ka turpmāk būs tikai labāk. Spēle pret Ziemeļīriju likās viena no labākajām spēlēm disciplīnas ziņā, arī pret Ziemeļmaķedoniju nedaudz nepaveicās, lai iegūtu punktus.
Kurām futbolistēm un komandām sekojiet līdzi?
Katrīna Daņilova: Nekad neesmu īsti sekojusi līdzi tieši sieviešu futbolam, arī pasaules mērogā. Kaut ko ik pa laikam esmu interesējusies, bet vairāk esmu vīriešu futbola fane (smejas). Sieviešu fubolā noteikti spilgta spēlētāja ir no Barcelona kluba Alexia Putellas, kura šogad arī saņēma Ballon d’ Or. Šogad žēl, ka guva savainojumu, bet noteikti ir spēlētāja, kura izceļas. ASV izlasē pazīstama spēlētāja ir Alex Morgan. Latvijas sieviešu nacionālās izlases galvenais treneris Romāns Kvačovs piedāvāja iespēju sekot līdzi sieviešu futbolam 2022. gada Eiropas čempionātā, liekot minējumus par spēles rezultātiem. Likās laba ideja. Arī ar treneri Lieni Vācieti klubā darījām līdzīgi, bet šogad tieši tā iemesla dēļ vairāk pievērsos sieviešu futbolam. Un beigās ļoti iepatikās spēles kvalitāte. Bija skatāmas spēles, un tas pierāda, ka tas nav tikai vīriešu sporta veids. No Anglijas izlases var izcelt vairākas futbolistes – Mead, Williamson, Toone. Var redzēt, ka ir augsts līmenis un ka tiek strādāts profesionāli. Tas ir līmenis, kur tiekties!
Nelle Treimane: Protams, sekoju līdzi visām komandām, kas spēlē Čempionu līgā, visām Top 5 līgām. Jau Katrīnas minētā iemesla dēļ vairāk sekoju līdzi Eiropas valstu sieviešu izlasēm, un man ļoti, ļoti iepatikās vairākas spēlētājas no Zviedrijas, kā arī vispār man patīk skandināvu futbols.
2018. gads: FS Metta sieviešu Meistarkomandai pasniegts Latvijas Sieviešu 1. līgas kauss
Kopš 2018. gada uzvaras 1. līgā, šobrīd tiek aizvadīta jau 4. sezona augstākajā līgā. Kā Jūsuprāt pieaudzis līgas līmenis gan organizatoriski, gan popularitātes ziņā?
Katrīna Daņilova: Patīkami, ka pievērš uzmanību. Čempionātā ir Instat dati, tāpat sezonas sākumā komandai bija GPS, lai būtu zināmi fiziskie rādītāji. Tas lika justies, ka mēs neesam atstātas novārtā, par sieviešu futbolu ir interese. Arī spēles izpildījums ir audzis. Personīgi neteiktu, ka draugi ārpus futbola mežonīgi daudz sekotu līdzi, bet interese ir. Arī ieliekot Instagram postu, kā mums gāja spēlē vai kādi bijuši rezultāti, parasti seko atbildes: “malači” vai tiek nosūtītas reakcijas. Varbūt, lai katru spēli skatītos, ir jābūt sirdsdraugam, bet ir arī draugi, kas seko līdzi, taču vairāk tie, kas paši ir futbolā.
Nelle Treimane: Tas pats arī ar vecākiem un skatītājiem tribīnēs. Ir jūtams, ka, piemēram, svētdienas kausa pusfināla spēlē pret SFK Rīga varbūt nebija rekordliels skaitlis ar skatītājiem, tomēr ļoti jūtams, ka tevi atbalsta arvien vairāk. Jūti spēlē vairāk cilvēkus apkārt. Draudzenes arī seko līdzi, arī izlases spēlēm, kuras ir atbildīgākas.
Arī pašām debijas sezonā bija tikai 14-15 gadi. Kur visvairāk šajās sezonās ir izdevies pielikt, progresēt?
Nelle Treimane: Man liekas, ka visi treniņi kopā ar treneriem, kas bijuši šajos gados, ar treneri Lieni visādos apstākļos – ziemā, kad auksti rokām un kājām, Hanzas vidusskolas laukumā viss ar sniegu un ledu, ka vajag šķūrēt ar lāpstu – tas viss kaut kā norūdījis arī mentāli. It kā šķiet, ka tie treniņi bija sen, bet, ja dari to katru dienu, strādā, tad tas tevi sagatavo. Arī fiziski, protams, esam pielikušas, šobrīd ir trenažieru zāle. Nepadoties – tas viss ir būtisks faktors, ko dod arī treneris. Liene Vāciete ir devusi mums labus pamatus, šobrīd treneris Ņikita ir ievirzījis uz citu pusi – katrs treneris devis savu pienesumu, odziņu. Tālāk jau viss ir bijis atkarīgs no tā, kā trenējamies, kāda ir mūsu pašatdeve.
Katrīna Daņilova: Runājot par pašu futbolu, varbūt tāpēc, ka bijām jaunas, 14-15 gadu vecumā, un tagad esam paaugušās un ieguvušas pieredzi, lai gan tagad komandā arī ir tāda paša vecuma meitenes, tomēr esmu pamanījusi lielu progresu tehniskajā spēlē, domāšanā, izpratnē, spēlējam precīzāk un zinām, kāpēc piespēlējam tur, kur piespēlējam. Redzu, kā uzdevumi treniņos tālāk atspoguļojas spēlē. Tas ir tāds faktors, kas ir ievērojami progresējis, runājot par sieviešu futbolu, un ne tikai mūsu komandai, bet arī pretiniecēm.
Nelle Treimane: Piekrītu Katrīnai – esam vecākas, gudrākas, vairāk uz futbolu skatāmies kā uz gudru spēli, nevis tikai sist un skriet. Saprotam vairāk mazās nianses un to, cik daudz ir jādomā. Laukuma redzējums, intelekts – tajā visā ir pielikts.
Vairākas sezonas aizvadītas pie Lienes Vācietes, kura kopā ar Romānu Kvačovu ir arī nacionālajā izlasē. Šosezon jauns treneris klubā – Ņikita Kovaļčuks. Kā tas palīdz iejusties izlasēs un kā Ņikitas atnākšana mainījusi ikdienu klubā?
Katrīna Daņilova: Ņikita nav vietējais treneris, bijis analītiķis arī citā klubā. Viņš mums iedod sava veida raksturu, visu laiku motivē un uzkurina, spēj iedrošināt un noticēt, ka mēs varam un ka mums viss sanāks. Ka smagais darbs, ko ielikām, atmaksāsies, tikai jāieliek darbs sevī.
Nelle Treimane: Treneru maiņa bija sava veida pārmaiņas ne tikai trenera ziņā, bet arī tādēļ, ka šobrīd tas ir treneris vīrietis. Tas zemapziņā kaut ko varbūt pamainīja, bet, protams, tas atkarīgs no paša cilvēka, cik ļoti. Ņikitam ir sava pieeja – vairāk strādā komunikācijā ar meitenēm un pie motivēšanas.
Katrīna Daņilova: Tiešām bieži satiekam treneri Lieni jau izlasēs, ir prieks sadarboties, jo augām kopā un daudz kas tika paveikts un pieveikts. Panākumi, kritumi – viss roku rokā. Tāpat, aizbraucot uz izlasi, ir liels prieks trenēties kopā pie trenera Romāna un Lienes, kurus jau labi pazīstam. Tas ir kaut kas zināms un rada drošības sajūtu, kad zini, ka vari vērsties un uzdot jautājumus, ka tevi uzklausīs un sapratīs, lai kāda būtu problēma. Man bija tiešām daudz vieglāk iejusties izlases rindās, jo ar abiem treneriem ir strādāts kopā klubā.
Nelle Treimane: Tas nāca tikai par labu, ka abi treneri gan Liene, gan Romāns ir ļoti labi pazīstami un iepriekš pabijuši FS Metta. Kā jau Katrīna teica, tas iedeva drošības sajūtu, ka var uzticēties un ka tevi uzklausīs.
Nevar nepieminēt komandas vidējo vecumu, līdzīgi kā vīriešu Meistarkomandai. Gados jauns kolektīvs – kas ir priekšrocības?
Nelle Treimane: Jaunība – tas ir tikai pluss. Labākie gadi, kad spēlēt futbolu. Bet par mūsu kolektīvu runājot, protams, man patīk gaisotne komandā ar jaunajām meitenēm, zinu, ka esmu elks un motivācija, uz ko tiekties, spēlējot nacionālajā izlasē. Tomēr dažkārt mums pietrūkst pieredze, ja domājam par komandu kopumā. Tomēr spēlējot pret spēcīgākām komandām, ir jābūt tām zināšanām un pieredzei, vairāk jādomā ar galvu, lai novestu spēli līdz uzvarai.
Katrīna Daņilova: Šķiet, ka sezonas sākumā bija nedaudz sadalījies kolektīvs – jaunās meitenes un tās, kurām ir 17 un vairāk gadi. Divas grupiņas – it kā kopā, bet tomēr atsevišķi. Tomēr sezonas laikā tas ir uzlabojies. Esam vairāk kopā, varam pajokoties kopā. Nav jau jāpavada visa diena dienu dienā, bet varam mierīgi aprunāties, nav bolīšanās vai drāmas. Kolektīvs ir tiešām jauks, un šķiet, ka jaunās meitenes ātri aug un progresē. Esam augstu tabulā ar tik jaunu sastāvu, tas ir tikai iepriecinošs fakts, ka esam jauns kolektīvs, bet varam sasniegt rezultātu.
Individuāli esiet vienas no komandas līderēm. Kā tiekat galā ar šādu lomu komandā?
Katrīna Daņilova: Grūti spriest, kāda loma ir tieši ģērbtuvē. Bet laukumā – ja treneris runā, bet kādas paralēli sarunājas, tad uzdrošinos viņām arī aizrādīt. Vispirms noklausāmies un tad izrunājam. Tādas mazas lietiņas – ja vajag pateikt, ka jāsavācas, tad varam to arī pateikt.
Nelle Treimane: Es personīgi neesmu nekad bijusi bargā mācītāja, necenšos nevienu audzināt. Bet domāju, ka, ja es kaut ko pasaku, tad to pārējie ņem vērā. Turam roku uz pulsu, ja vajag. Bet vairāk cenšos parādīt piemēru tieši futbola laukumā. Varbūt, kad būšu vecāka, tad varēšu vairāk arī pamācīt. Meitenes ir jaunā vecumā, grūti nomierināt, jo pati atceros sevi. Tas ir vecums, kad esi vienkārši esi ekstāzē par visu, un nevari to visu apturēt (smejas).
FS Metta sieviešu Meistarkomanda pēc izcīnītās vietas šī gada Latvijas kausa finālā, kas risināsies 16. oktobrī
Nesen arī emocionālā spēlē sasniegts Latvijas kausa fināls. Pirmais fināls, kādas sajūtas?
Nelle Treimane: Mēs jau ar treneri Lieni strādājām dikti daudz un ilgi, lai uzvarētu šo komandu. Visus šos gadus uzlikām mērķi viņas pārspēt, jo visu laiku cīnījāmies blakus tabulā par 1. vietu. Tomēr vienmēr kaut kas pietrūka. Nevar teikt, ka pretiniecēm vienmēr paveicās, tomēr reizēm biežāk paspīdēja veiksmes stariņš.
Katrīna Daņilova: Protams, pretinieces ir dikti spēcīgas, īpaši pēdējos gados. Starp SFK Rīga [iepriekš Rīgas FS – aut.] un FS Metta vienmēr ir spraiga cīņa. Jau kopš seniem laikiem ir uzstādīts mērķis, ka mēs varam, ka mums jāuzvar. Kaut kur pretinieces vienmēr bija labākas, kaut kur vairāk arī veiksmes bija. Bijām tuvu, un svētdien beidzot izdevās pārvarēt šo lāstu.
Nelle Treimane: Šajā spēlē biju priecīga, ka tiku pāri slieksnim, kur pie sevis pateicu, ka varu, ka mēs tiešām varam viņas uzvarēt, ka tas nav nekāds kosmoss. Ja pacentīsimies, būsim disciplinētas savā pozīcijā – varam uzvarēt spēli un tikt finālā. Tā vienmēr bijusi problēma, varbūt vecums, ka esam jaunākas, tāpēc bijis bloks vai bailes, neuzdrošināšanās un pārliecības trūkums, bet tagad kausa spēlē, kad nav, ko zaudēt, tad tu ej un izkapā.
Katrīna Daņilova: Pēc šīs spēles ir vēl lielāka pārliecība par saviem spēkiem. Spēle iedeva labu emociju vilni. Tas fakts, ka mēs apzināmies, ka mēs to paveicām, ka tas ir izdarīts – iedeva nenormāli patīkamas emocijas, bijām smaidīgas un priecīgas. Ilgus gadus gribējām šo komandu uzvarēt, bet reizē lielākais gods, protams, ir beidzot spēlēt Latvijas kausa finālā. Šķiet, ka pat daļa meiteņu sākumā neticēja, ka tas ir reāli, bet šis ir pierādījums, ka tas nav neiespējami.
Abas arī piedzīvojāt izlasei vēsturisku brīdi Pasaules kausa kvalifikācijā, esat izgājušas visas jaunatnes izlases, nu jau esat nostiprinājušās nacionālajā izlasē. Ko Jums nozīmē pārstāvēt Latviju?
Katrīna Daņilova: Pārstāvēt izlasi noteikti ir liels gods – vienmēr par to esmu tā domājusi un uzskatījusi. Kad uzvelc Latvijas kreklu ar emblēmu, tad tu ne tikai pārstāvi sevi vai klubu, bet visu Latviju. Tad tev ir jādomā, ko dari, kāda ir tava attieksme, kā uzvedies, ejot pa ielu un brīvajos brīžos. Vienmēr ir bijis milzīgs gods, prieks un laime būt izlasē. Ne kurš katrs to var piedzīvot, un tas ir jānovērtē, jābrauc ar prieku un motivāciju, atdot visus savus spēkus par savu valsti.
Nelle Treimane: Tas vienmēr, īpaši pēdējos gados, ir bijis tāds emocionāls faktors, jo uzvilkt izlases kreklu, tas ir vairāk kā tikai krekls un emblēma. Tas ir viss, kā no 4 gadiem eju uz treniņiem un spēlēju, kā ar savu seju, savu vārdu pārstāvu Latviju. Jāturpina strādāt, un ceru, ka pati varēšu nest plašāk arī Latvijas vārdu Eiropā un pasaulē. Viss vēl ir priekšā, ir vēl kur tiekties!
Nelle, Tev pēc debijas valstsvienībā nācās ilgāku laiku pagaidīt, lai atkal atgrieztos. Kā pati uztvēri to, ka jāatgriezās vēl WU-19 izlasē?
Nelle Treimane: Tas viss bija likumsakarīgi, kā tas notika. Kaut kādi iekšējie pārmetumi, satraukumi, protams, bija. Zināju, kādā līmenī esmu un varu būt, bet apzinājos, kur tajā brīdī esmu. Taču man ļoti patika arī jaunatnes izlases, un novērtēju to faktu, ka varēju uzspēlēt WU-19 izlasē ar sava vecuma meitenēm. Tas iedeva vairāk motivāciju, jo līmenis krasi atšķīrās, un es zināju, kur gribu būt. Ko tajā laikā darīju? Nebumbulēju, nedomāju daudz, nemēģināju prasīt, kāpēc kas un kā – vienkārši sapratu, ka vairāk jādara nekā jārunā, un tad arī pierādīju sevi un tiku atpakaļ tur, kur jābūt.
Izlases noteikti ir izveidojušas labas attiecības arī ar citu klubu futbolistēm. Vai varat teikt, ka Jums ir daudz futbola draugu?
Katrīna Daņilova: Lielākā daļa draugu ir tieši saistīti ar futbolu. Ja ir kāda kopīga interese, kas ir sirdslieta, tad jau tas kontakts paliek. Ļoti priecājos, ka šādi dzīve ir pagriezusies, jo esmu atradusi ļoti lieliskus draugus, un viena no tādām sēž šobrīd man blakus, kurai var uzticēties un stāstīt jebko. Tas nav tikai par futbolu, bet arī par citām dzīves vērtībām.
Nelle Treimane: Katrīna pieminēja cilvēku blakus – tas ir abpusēji. Sākām spēlēt kopā, varam arī aiziet iedzert tēju kopā, runāties, pļāpāt par dzīvi. Zināt, ka blakus ir draugs, kas nav tikai futbola biedrs, ir patīkami. Jāsaka, ka katru dienu ar to vienu interesi nodarbojamies, tāpēc tas kontakts ar šiem cilvēkiem ir ciešāks nekā ar citiem draugiem, pat teiktu īpatnējāks kaut kādā mērā.
Futbols arī aizņem lielu daļu brīvā laika. Pastāstiet par savām interesēm ārpus futbola!
Nelle Treimane: Satikties ar draudzenēm – tas vienmēr ir labākais veids kā pasmieties un pabaudīt dzīvi. Jebkas, kas ir saistīts ar draugiem un ģimeni, ir labākais veids, kā atslēgties no futbola. Bet neteiktu, ka man baigi būtu vajadzība atslēgties no visas futbola dzīves. Varbūt prasās tikai fiziski atpūsties, patīkami pavadīt laiku citā veidā. Patīk arī pavadīt laiku ar sevi, ne tikai ar citiem. Patīk iet pastaigās, kvalitatīvi pavadīt laiku. Par to brīvo laiku – varētu jau saukt, ko esmu darījusi, bet īsumā: ir, ko darīt. Futbols ir liela dzīves sastāvdaļa, bet arī ārpus tā – ir, ko darīt.
Katrīna Daņilova: Piekritīšu Nellei, ka futbols nav bijis liels traucēklis, lai būtu jāmeklē papildus brīvais laiks un intereses. Lai izvēdinātu galvu – ir ģimene, tikšanās ar draugiem, laiks ar sevi, var aizbraukt nopeldēties vai ko citu. Var uzskaitīt daudz, un visas nodarbes noteikti jau ir izdarītas. Nav kaut kas specifisks, ko daru, jo futbols aizņem ļoti daudz laika, tāpat arī skola. Starpā ir mazs laiks, bet tajā var paspēt arī kaut ko padarīt. Piemēram, padzert tēju (smejas).
Jau minējāt ģimenes saistību ar futbolu. Cik nozīmīgs Jums ir ģimenes atbalsts?
Katrīna Daņilova: Šķiet, ka ir pavisam normāli, ka pārrunājam visu, kas notiek. Nav tā, ka vecāki vienmēr ir tribīnēs, bet tas nav šķērslis. Vienmēr zinu, ka atbalstīs, būs tur, kā arī atbalstīs manus lēmumus. Arī par lēmumu doties uz ārzemēm, nākotnes plāniem – vispirms vērsīšos un apspriedīšu ar viņiem. Arī pēc spēlēm skatos video, analizēju savas kļūdas, ko varēju darīt labāk kādā konkrētā situācijā. Ja nespēju atrast atbildes, tad kopā ar tēti skatāmies, viņš dod padomus, izdara secinājumus. Tomēr zinošs cilvēks futbolā (smaida).
Nelle Treimane: Protams, kā jau jebkuram, ir svarīgi, ka tevi atbalsta, īpaši ģimene. Īpašs paldies tētim, ka no 4 gadiem visu laiku veda uz treniņiem. Protams, arī mamma visu laiku seko līdzi un emocionāli atbalsta, bet tieši tētis ir tas, kurš veda uz treniņiem un kurš joprojām ir tribīnēs, arī izlašu spēlēs. Viņš vienmēr atbalsta un ļoti lepojas. Īpaši par golu pret Luksemburgu – pats bija ekstāzē. Arī ģimene tobrīd bija laukos un skatījās spēli tiešraidē – visi salecās un priecājās, zvanīja, apsveica. Tas ir jauki, ka tevi atbalsta. Mamma vienmēr teikusi, ka viņai ir bail skatīties, jo bail, ka satraumēsimies (smejas). Futbols ir bīstams, tur viņai daļēji ir taisnība, bet tas, ka viņa nav klāt fiziski, nenozīmē, ka emocionāli neatbalsta. Viņa to vienmēr dara un apvaicājas, kā gājis.
Jau kopš pašiem pirmssākumiem esiet FS Metta. Ko Jums nozīmē pārstāvēt zaļi-baltās krāsas?
Katrīna Daņilova: FS Metta ir kā viena liela ģimene. Kā jau labu laiku atpakaļ to iesaucām par otro ģimeni. Piemēram, ar Nelli visus šos gadus kopš spēlējam kopā, arī augām vienā vidē. Klubs ir devis, ieguldījis visā mūsu futbola ceļā – to var nosaukt tikai par ģimeni un tuvu sirdij. Manas futbola gaitas iesākās METTA un turpinās šeit. Arī treneri ar padomiem ir bijuši dzīves skolotāji. Vislielāko lomu spēlē tieši trenere Liene, ar kuru visilgāk strādājām kopā. Ja vajadzēja man kaut kur ierādīt vietu, kad vecums lika pamuļķoties, noteikti treneri bijuši tur un bijuši īsti dzīves skolotāji.
Nelle Treimane: FS Metta – tās man ir kā otrās mājas. Nav runa, par ko citu. Komforts, patīkamas sajūtas, viss pazīstams un tie paši cilvēki apkārt. Varu pateikt lielu paldies visiem treneriem, kuri stradājuši jau no agra vecuma līdz šodienai. Noteikti pašai ir jāsper nākamais solis, bet klubs paliks sirdī, lai kur arī dotos!
2017. gads: Metta meitenes Gada noslēguma pasākumā
Abas arī mācījāties futbola klasēs. Kāda ir Jūsu pieredze?
Nelle Treimane: No meitenēm es biju kopā ar Lauru Siņutkinu, tāpēc bijām futbola klasē divas meitenes. Tas bija interesanti. Protams, patika treniņi, doma un ideja, tomēr jāsaka, ka bija sevi jānorūda. Apkārt ir čaļi, kas tajā vecumā un dzīvē domā un uzvedas citādāk. Bija jāveido mijiedarbība un kontakts ar pārējiem. Visi treniņi kopā ar čaļiem vairāk norūdīja gan fiziski, gan mentāli. Ar meitenēm tomēr vairāk esi komfortā un ir vieglāk spēlēt un trenēties.
Katrīna Daņilova: Futbola klasē aizvadīju divus gadus – no 8. līdz 9. klasei. Tas bija kaut kas jauns – mums visa klase nebija futbolisti, tomēr no visiem 19 džeki bija futbolisti, bet mēs ar Anastasiju Vaineri bijām futbolistes. Tas bija, kā jau Nelle minēja, pārbaudījums. Tik daudz džeki, visi vēl sportisti – klasē bija skaļi, bija visādas situācijas ar skolotājiem, kuriem bija grūti panākt klusumu (smejas). Futbola klasēm bija savi plusi un mīnusi, bet treniņi no rītiem bija milzīgs pluss un ieguvums. Trenējoties no rīta ar puišiem, bet vakarā ar meitenēm, jutu lielu progresu, jo, ar džekiem trenējoties, ir lielāks ātrums un jūti, kā pati ātrāk progresē. Bet tam visam nāca klāt arī nogurums. Dzīvojot tālāk no skolas, tas nebija viegli to apvienot, lielākoties tas nozīmēja mazāk miega. Bet ja grib, tad var. Piemērs, lai redzama arī otra puse tam visam, bet, protams, ka futbola ziņā tas ir milzīgs ieguvums.
Jums seko līdzi arī mazākas meitenes. Kāpēc meitenēm izvēlēties tieši futbolu?
Katrīna Daņilova: Kāpēc nē? (smejas).
Nelle Treimane: Tā kā jebkurš sporta veids, futbols iedod labus pamatus dzīvei. Komunikācija, problēmu risināšana, disciplīna. Viss, ko dari uz laukuma, tas atspoguļojas arī dzīvē. Kāpēc vest mazo meiteni uz futbolu? Viņa varēs normāli noskrieties, būs dikti priecīga un iegūs daudz jaunus draugus. Visu laiku būs mijiedarbība ar savu vecumu un sportu!
Katrīna Daņilova: Ja meitenīte grib spēlēt futbolu, tad gribētu norādīt vecākiem, ka tas nav nekas traģisks vai nāvējošs process. Jāļauj meitenei iziet cauri treniņam, lai saprot, vai viņa to vēlas un viņai tas patīk. Ja patīk – neatturēt viņu. Ja sirds kaut ko vēlas, un tev to liedz – tad jūties sagrauts. Pēc pieredzes saku – arī mani ilgāku laiku nelaida futbolā, jā, traumatisks sporta veids, bet audzina raksturu. Arī skaistas esam izaugušas un fiziski attīstītas!
Nelle Treimane: Vecumdienām noderēs! (smejas).
Katrīna Daņilova: Neesam mīkstās, uzturam sevi formā. Katrā ziņā vecākiem neaizliegt sirdslietu – ja ir liela vēlme pašam sevi izprast un attīstīties. Galvenais atbalstīt.
Nelle Treimane: Tas vienlaicīgi arī nozīmē lauzt stereotipu. Vecāki grib vest meitenes uz it kā sieviešķīgākām nodarbībām, taču mūsdienās sieviešu futbols ir sievišķīgs un attīstās, kļūst arvien populārāks meiteņu vidū visā pasaulē. Ir elki, un vairs nav tāda stereotipiska veida, kā skatīties uz futbolu.
Katrīna Daņilova: Tas varētu būt arī zināšanu trūkuma dēļ. Ja vecāki nekad nav saskārušies ar sporta veidiem vai nav interesējušies, tad būs šoks un bailes, ja meita gribēs spēlēt tādu kontakta sporta veidu. Bet droši vien, vajadzētu vismaz painteresēties, parunāt ar treneriem, kā tas izpaužas, paskatīties treniņu un pavisam noteikti – neaizliegt to.
Noslēgumā nosauciet savu spilgtāko futbola atmiņu!
Nelle Treimane: Laikam spilgtākais moments bija nesenais gols PK kvalifikācijas ciklā pret Luksemburgu. Nekoncentrējos tik daudz uz savu sniegumu vai golu, bet to, cik tas ļoti nozīmēja komandai, arī redzēju trenera Romāna acīs, cik tas bija svarīgi. Tas sasildīja sirsniņu. Iedevu labumu visai komandai un cilvēkiem, kuri bija atnākuši. Tas ir tas, ko es vēlos. Nesenākais moments, bet noteikti, ja pagrimtu atmiņās, būtu vēl kaut kas spilgts.
Katrīna Daņilova: Vienu spilgtu momentu nevarēšu nosaukt, jo tomēr ir pavadīti 9 gadi futbolā. Izlašu kvalifikācijas, nozīmīgas spēles, kuras uzvarējām, 1. vieta 1. līgā, Latvijas kausa izcīņas pusfināls, spēle pret Luksemburgu, debija nacionālajā izlasē gan uz maiņu, gan pamatsastāvā.
Nelle Treimane: Kopīga atmiņa, par ko vienmēr sasmejamies, ir “Wasa Cup” turnīrs Somijā. Tobrīd mums bija tas vecums, ka viss liekas jautri, U-14 vecums. Braucām ar autobusu uz Tallinu, tad ar prāmi uz Helsinkiem. Tad jau nakšņojām skolā, atceros arī diskotēku (smejas). Tie bija forši laiki, piedzīvojumi un atmiņas.
Katrīna Daņilova: Cik nu futbols, cik tur muļķošanās, bet “Wasa Cup” atceros ar pozitīvām un priecīgām atmiņām (smaida).
