FS Metta sezonas noslēguma pasākumā atzinību “Gada treneris 2017” izpelnījies fiziskās sagatavotības treneris Jānis Skābardis.
Jānis Skābardis ar savu darbu un entuziasmu šogad ir izpelnījies FS Metta Gada labākā trenera apbalvojumu. Tāpēc intervijā aizcinājām kluba fiziskās sagatavotības treneri pastāstīt par trenera ikdienu.
FS Metta sezonas noslēguma pasākumā izpelnījies kā gada treneris. Kādas sajūtas bija pēc šāda novērtējuma un ko pašam nozīmē šāda atzinība?
Protams, ir patīkami saņemt atzinību, tās ir pozitīvas emocijas, bet jāsaprot, ka strādājot tādā entuziasma pilnā kolektīvā ar aizrautīgiem audzēkņiem, futbolistiem, tu vienkārši nevari nestrādāt vai darboties ar mazāku jaudu. Sajūtas ir pozitīvas, bet METTAs treneru kolektīvs ir tāds, ka jebkuram var piešķirt un jebkurš ir pelnījis Gada balvu,
Runājot par futbolu, noteikti jāpiemin, ka pats kādreiz biji vārtsargs. Kā atminies futbolu vēl būdams spēlētājs?
Tā ir azartiska spēle, kura mani ir vienmēr aizrāvusi. Bet tagad no trenera skata punkta skatoties, caur futbolu tu vari attīstīt ne tikai sportiskās prasmes, bet arī iemaņas, kas noderēs arī arpus laukum, personības izaugsmē un dzīvē. Futbols ir dzīves sastāvdaļa, tā var teikt. Bet tā tas ir pie jebkuras aizraušanās, kad ej cauri grūtībām, šķēršļiem, gūsti rūdījumu, esi iekšā un centies sevi pierādīt, apliecināt. Tādējādi ejot cauri izaicinājumiem un rakājoties sevī, labākajā gadījumā nonākot pie atbildes. Arī šobrīd, cik laiks atļauj, uzspēlēju, bet gan telpu futbolu. Bet kā runā – lai kļūtu par labu treneri, spēlētājs sevī ir jānokauj! (smejas)
Pastāsti, kā notika šī pāreja, kā radās šis aicinājums pievērsties trenera darbam un tieši fiziskajai sagatavotībai?
Pirmais vauuu bija 17 gadu vecumā, kad vēl biju FK Venta un sagatavošanās posmā bija aerobikas nodarbības, kuras vadīja sieviete, aerobikas trenere. Viņa visu treniņos darīja ar mums, bet spilgti atceros, ka viņa to izdarīja divreiz labāk nekā pieaugušie vīri! (smejas) Kad vēlāk domāju, ko mācīties tālāk, atcerējos tās emocijas, uzdūros šādai programmai un sapratu, ka tas ir jārealizē. Mācījos paralēli spēlēšanai, bet vienā brīdī sapratu, ka futbola laukumā varbūt pašus augstākos mērķus un punktus sasniegt neizdotos, bet sapratu, ka gribu un varu dot vairāk kā treneris. Pabeidzu augstskolu, FS Metta mani uzrunāja, un bija pienācis laiks darboties no otras puses futbolā, tā tas viss tālāk organiski aizgāja.
Fiziskā sagatavotība no malas diletantam var šķist kā smaga skriešana un izturības iedzīšana, bet pastāsti, lūdzu, no savas puses, kāds tad īsti ir šis treniņu process?
Mans galvenais uzdevums ir sabalansēt fiziskās slodzes un darba apjomu, lai spēlētāji nedēļas beigās būtu spējīgi sevi parādīt no labākās puses un izdarīt lielāku akcentu uz fiziskās sagatavotības kompenentēm, bet, protams, tas viss vairāk vai mazāk notiek caur futbola elementiem. Otrs virziens ir katra spēlētāja spējām un vajadzībām izvirzīt atbilstošus vingrinājumus, līdzekļus vairāk pakārtot vajadzībām. Bet tas ir vairāk spēka un profilaktiskajiem vingrinājumiem trenažieru zālē.
Bieži piemin iesildīšanās nozīmīgumu, cik daudz esi iesaistīts šajā procesā?
Treniņos vairāk arī tieši atbildu par iesildīšanās daļu, sagatavoju spēlētājus nopietnākai daļai un asistēju treneriem galvenajā daļā, palīdzot ar atpūtas pauzēm, piemeklējot vingrinājumu, izveidotu atbilstošu tam, ko gribam trenēt.
Parasti liela nozīme ir pirmssezonas sagatavošanās ciklam, kas ir svarīgākais gatavojoties sezonai?
Jāiespēlē komanda sacensību periodam. Pirmssezonas uzdevums ir koncentrēties uz fiziskajām īpašībām, bet galvenais, lai komanda ir iespēlēta un lai sākot sacensību periodu, tev ir gatavs kolektīvs, kas uzreiz var iesaistīties cīņā par mērķiem, kuri ir izvirzīti un lai tos varētu sasniegt.
Fiziskie pamati pirmssezonā ir ielikti, bet vai sezonas laikā arī ir kādi fiziski smagāki treniņi, posmi?
Varu piekrist, ka sākums, pirmssezonas posms ir nedaudz smagāks, bet galvenās vadlīnijas ir augšupejošas visas sezonas garumā. Nav tā, ka izdarījām milzīgu darba apjomu pirmajos divos mēnešos un tad neko nedarām. Es pat teiktu, kas sezonas gaitā šis apjoms pieaugs – varbūt pamainās tas, ko darbām janvārī un februārī, bet pārējā laikā pieturāmies vadlīnijām, kas ļauj oktobrī paveikt vairāk nekā martā. Spēlētāji pakāpeniski tiek sagatavoti, lai viņi sezonas noslēgumā var izdarīt vēl vairāk nekā sezonas sākumā. Un, kā jau mēs zinām, sezonas noslēgumā ir svarīgākās spēles – nav tā, ka sākumā uzvari un beigās nekas neizšķiras.
Pirmssezonas treniņprocess, gatavojoties 2017.gada sezonai (Foto: Harijs Toms)
Kā ir ar komunikāciju ar spēlētājiem, vai viņi aptuveni zina, kāda veida treniņi viņus sagaida konkrētā dienā?
Viņiem ir pieejams kalendārs, ar kuru viņi var rēķināties. Tas arī no spēlētāja prasa sagatavošanos – šodien būs grūts treniņš un nevaru atnākt nenoskaņojies. Ir jānoskaņo sevi mentāli, papildus jāmotivē, šodien jāprasa no sevis vairāk nekā atjaunošanās treniņā, kas ir brīvāka rakstura.
Svarīgs process noteikti ir arī atjaunošanās, cik liela nozīme tai ir, futbolistiem gatavojoties nākamajām spēlēm?
Futbolā sīkumu nav, arī atjaunošanās procesa treniņš ir svarīgs. Nav mazsvarīgu vai nesvarīgu treniņu. Mans darbs, kas ir saistīts ar fiziskajām īpašībām un fizisko kondīciju, ir salikt tā, ka visas sīkās nianses sakrīt un virzās vienā virzienā. Atsaucoties uz jautājumu par fiziskās sagatavotības trenera uzdevumu – tas ir salikt detaļas, lai virziens vai spēka vektors ir vērsts vienā virzienā. Lai nav gadījums, ka vienu dienu ejam kaut kur, bet otrdienā diametrāli pretēji. Atjaunošanās treniņš ir svarīgs process, kurā ir jābūt sadarbībai ar spēlētāju. Tas ir viņa paša labsajūtai un snieguma uzlabošanai nākamajai nedēļai. Viena lieta, ka varu piedāvāt ļoti labus vingrinājumus un metodes, bet arī spēlētājiem ir jāsaprot, ka viņiem ir jākopj savs ķermenis. Tas ir instruments, kas ļauj pelnīt iztiku un būt labākam. Tāpat muzikants savu instrumentu noteikti neatstāj mitrā vietā, lai tas sarūsē.
Cik svarīga ir fiziskās sagatavotības trenera saikne un sadarbošanās ar fizioterapeitu un galveno treneri?
Šeit jāsaka, ka mums ir izveidojusies ļoti veiksmīga saikne starp kolēģiem. Varbūt citās komandās ir jūtams, ka fiziskās sagatavotības treneris, galvenais treneris un fizioterapeits dzīvo atdalīti, tad savstarpēji saikne nav tik produktīva. Mūsu gadījumā, mēs pie tā apzināti strādājam, lai tā saikne vienmēr būtu un lai es saprastu, ko galvenais treneris grib izdarīt. man uzreiz ir vieglāk plānot savu darbu, nianses un detaļas savienot ar to, ko treneris vēlas redzēt un es viņu varu papildināt. Lai nav tā, ka viņš grib spēlēt presingu, kamēr mani vingrinājumi ir vērsti otrādi – mēs nespēlējam presingu. Tas tā vienkārši runājot. Svarīgi, lai visi zobrati kustētos vienā virzienā un mehānisms nebūtu atdalīts tā, ka viens rādītājs kustas pulksteņa rādītāja virzienā, kamēr otrs atpaliek. Tāpēc uzskatu, ka mums šī saikne ir izveidojusies ļoti laba.
Treniņprocesā iesaisties ne tika Meistarkomandā, bet arī jauniešu grupās. Vai ir kādas specifiskas izmaiņas trenējot tieši jauniešus?
Specifiskas izmaiņas ir jaunākajās, U-13 un U-14 vecuma grupās. Bet, no U-15 vecuma sākot, treniņnprocess ir pietuvināts tam, kāds tas būtu, ja spēlētājs nonāktu pirmajā komandā. Ir, protams, nianses, kas saglabājas kā jauniešu komandai. Intensitāte nav tik liela kā pieaugušajiem, taču treniņos ir ieskats tajā, ko no viņiem prasīs, kad spēlētāji nonāks lielajā futbolā. Bet tas arī jaunajiem spēlētājiem palīdz realizēt savas prasmes un spējas tādā apjomā sava vecuma spēlēs. Runājot par spēka treniņiem, tas vairāk ir tāds apmācību un skaidrojošais “Kāpēc un Ko” process. Tad viņi nonāk pieaugušo līmenī un atkal satiek mani, un vairs nav tik daudz laika jatērē niansēm, kurām to nevajadzētu tērēt?
Noslēgumā nedaudz ar humora devu – kāds līdz šim ir bijis smieklīgākais notikums treniņos?
Tādus smieklīgus momentus var atrast katru nedēļu – džeki dažreiz mani izjoko. Parasti man uz treniņiem līdzi ir barjeras un inventārs, un kāds no spēlētājiem bija izveidojis smieklīgu bildīti, kurā viņš ir ļoti priecīgs. Tā bilde ietvēra joku – kāda izskatās tava seja, kad uzzini, ka Jānim nav līdzi barjeras. Tā viņi bija piedūrušies, ka man vienmēr uz treniņiem līdzi ir barjeras un ka šoreiz var no tām izvairīties. Bet tādas smieklīgas epizodes tādā pozitīvā kolektīvā vienmēr var atrast un garlaicīgi nav. Tomēr 10 mēnešus vairāk vai mazāk katru dienu redzamies, un tā diena kaut kā ir jāiekrāso! (smejas)
Jānis Skābardis vada treniņu trenažieru zālē (Foto: Harijs Toms)
