Piedāvājam interviju ar FK Metta vārtsargu Jāni Beku.
Piedāvājam interviju ar FK Metta vārtsargu Jāni Beku.
Jānis Beks jau kopš pirmssākumiem ir mūsu klubā, futbolista gaitas uzsākot 5 gadu vecumā.
2002. gadā dzimušais vārtsargs debiju Meistarkomandā piedzīvoja 2020. gada 26. augustā pret Riga FC, bet šobrīd vārtsargam jau ir sakrātas 45 spēles FK Metta sastāvā.
Latvijas izlasēs Jānim ir 1 spēle Latvijas U-17 izlasē, 2 spēles Latvijas U-18 izlasē, kā arī 3 spēles (2 no tām sausās) Latvijas U-21 izlases aizvadītajā ciklā.
Intervijas laikā Beks iepazīstināja ar savu ceļu futbolā, cilvēkiem apkārt, niansēm vārtsarga pozīcijā un daudz ko citu.
Intervijas fotogrāfs: Eduards Grencmanis
Apģērbs: Citysport Latvija/Nike
Pastāsti, kā nonāci un kā iesākās Tavs ceļš futbolā?
Mans futbola ceļš sākās Ķekavā, principā ap FS Metta dibināšanas laiku, kad brālis un kaimiņš sāka trenēties futbolā, es arī nācu līdzi, bet laukumā vēl negāju. Jau biju saģērbies, bet laukumā vēl negāju, un tā gadu dzīvojos laukuma malā, bet, kad brālis tika pie pirmās medaļas, tad arī pats beidzot sāku trenēties (smejas).
Vai sanāca arī trenēties ar brāli vienā grupā?
Nesanāca, viņš trenējās 2000. un 2001. gadā dzimušo grupā, bet mēs bijām daudz otrie gadi, kuriem bija atsevišķa grupa, un jau no sākuma bijām kopā ar Oskaru [aut. – Vientiesu]. Varbūt kāds treniņš kopā ar brāli bija, bet vienmēr bijām atsevišķās treniņu grupās.
Ko atceries no pirmssākumiem? Pirmo treniņu, treneri?
Nē, pirmo treniņu ir pagrūti atcerēties (smaida). Pirmais treneris bija Ģirts Mihelsons, bet dažreiz treniņos palīdzēja Jānis Goba un Jānis Riherts, nedaudz bija arī Andris Riherts. Dzelzs kalums jau no paša sākuma (smejas). Tas, protams, labi, jo jau no pirmās dienas tika iedota organizētība, bijām savākti, kas ir svarīgi futbolā un dzīvē.
2011. gads – 2002. gada komanda piedalās “Junior Footballer Cup”.
Pastāsti, kā nonāci vārtsarga pozīcijā?.
Sākumā spēlēju aizsarga pozīcijā, taču nespēlēju daudz, tāpēc bija brīdis, kad gribēju pamest futbolu, jo nebija tās emocijas un netiku laukumā. Uzreiz pēc tam vārtos nenonācu, bet bija viens turnīrs, kurā mums nebija vārtsarga un, ja nemaldos, treneris Ģirts ieteica stāties vārtos. Turnīrs sanāca, šis tas izdevās un pēc tam sāku paralēli iet arī uz vārtsargu treniņiem pie Artūra Biezā. No vārtsargiem tur bija Kristiāns Ločmelis, arī Alvis [aut. – Sorokins], tāpēc sanāk, ka ar Alvi sākām kopā.
Joprojām ar Alvi kopā, tikai jau Meistarkomandā. Kādas attiecības ar Alvi ir šobrīd?
Mums ir ļoti labas attiecības, patiesībā visiem ir labas attiecības ar Alvi, viņš ir atvērts cilvēks.
Kopā jau vairākus gadus – Jānis Beks, Alvis Sorokins un Artūrs Biezais
Daudzi izceļ Tavu spēles stilu, spēli ar kājām – kā Tev šķiet, vai spēle aizsarga pozīcijā to ir veicinājusi?
Iespējams. Kad ir pieredzētas spēles situācijas laukumā, piemēram, malu samainīšana vai nāk virsū uzbrucējs, tad tas neliekas nekas svešs. Pēc dabas esmu mierīgs cilvēks, tāpēc arī spēles laikā nav liela spriedze, aizejot spēlēt augstāk.
Bieži tiek pieminēts, ka vārtsargi ir savdabīgi un atšķiras no pārējās komandas. Pastāsti no sava skata punkta, kā tas ir – būt vārtsargam!
Vārtsargam ir jābūt nedaudz īpatnējam cilvēkam (smejas). Kad esi mazs puika, kurš domā iet vārtos? Neviens, jo Tu skaties YouTube video, kur Ronaldo un Messi sit golus – Tu taču neiesi stāvēt vārtos (smejas)! Ir jābūt īpatnējam, bet personīgi tas ļoti patīk, jo no manis ir atkarīgs daudz, īpaši spēles ziņā. Vārtsargam ir jāuzņemas atbildība, un tas man patīk.
Kuriem vārtsargiem Tu seko līdzi? Kāpēc?
Varbūt nav viens izteikts vārtsargs, bet biežāk sanāk sekot līdzi Manuelam Noieram, viņam vienmēr ir nereāli hailaiti [highlights – labākie momenti no ang. val.]. Bet spēles stila ziņā kopā ar treneri Artūru Biezo sekojam līdzi un analizējam Anglijas Premjerlīgas vārtsargus, piemēram Alisonu un Edersonu. Skatāmies, kā viņi darbojas, ievada spēli. Ir kaut kādas lietas, kam sekoju līdzi, bet pārējo plānojam paši.
Un kā Tu raksturotu modernu mūsdienu vārtsargu?
Laikam tas vairāk asociējas ar spēli ar kājām un uzbrukuma ievadīšanu. Arī Artūrs Biezais stāsta, ka arvien biežāk treneri citās valstīs sliecas uz uzbrukuma iesākšanu, ne tikai vārtsargu spēli uz līnijas. Vārtsargi arvien biežāk tiek iesaistīti spēlē, arī konservatīvākās valstīs arvien vairāk virzās uz vārtsarga iesaisti spēles veidošanā.
Spēle ar kājām nāca dabiski vai tā bija trenera iniciatīva?
Treneris gribēja, jo redzēja, ka mēs to varam. Tas sākās ar Helmutu [aut. – Saulīti], kuram bija laba piespēle, un mēs to turpinām praktizēt.
Bet, kad uzbrucējs pietuvojas, nav spriedze?
Dažreiz ir spriedze, bet tas viss patiesībā ir ļoti, ļoti vienkārši. Tu redzi, ka uzbrucējs lido virsū, un, ja Tu labi noliec korpusu, tad nav nemaz tik viegli bumbu atņemt. Protams, spēlēs pret principiāliem pretiniekiem ir grūtāk, lielāka atbildība, bet spēlēs pret Top komandām ir nedaudz vieglāk to izpildīt, jo par kļūdu ir mazāks spiediens no turnīra tabulas viedokļa.
2011. gads – nometne Valmierā.
Klubā esi kopš pirmās dienas futbolā, kas palicis spilgtākais atmiņā no bērnu un jauniešu laika akadēmijā?
Noteikti pirmā nometne Limbažos – spilgtākā atmiņa ir orientēšanās pa visu pilsētu, sīki skrējām apkārt, tad vēl spēle “Karogs” pa trasi. Vēl tagad, ar Oskaru runājot, atceramies, cik foršas bija nometnes. Pat futbols tobrīd nebija svarīgākais, bet tas, kā kopā pavadījām laiku. Pēc tam arī Valmieras nometnes, bet tad jau dalījāmies komandās un bija nopietnāki treniņi. Jau tajās nometnēs bijām kopā ar 2001., tad 2003. gadā dzimušajiem futbolistiem, un sanāk, ka šī brīža Virslīgas komanda jau no bērnības esam bijuši kopā.
FS Metta ir ierasta prakse, ka treniņgrupu pārņem cits treneris, daudz strādāji kopā ar vārtsargu treneri Artūru Biezo. Kā vērtē treneru pienesumu savā futbola ceļā?
Man liekas, ka FS Metta forši ir tas, ka treneri ir gados jauni un pieiet ar radošu pieeju, nav vecā padomju skola. Spēlētājiem tiek dota brīvība un iespēja izpausties, bet disciplīna un režīms tika ielikts uzreiz. Forši arī tas, ka treneriem nav sajūta, ka viņš ir stipri augstāks par bērniem un jauniešiem. Protams, Tu treneri cieni un respektē, bet trenera teiktais drīzāk liekas kā pieauguša drauga teiktais, tāpēc ir vieglāk uztvert un ieteikumus ņemt vērā. Īpaši bērnu vecumā tas palīdz, jo gribas iet uz treniņiem, atgriezties. Tajā vecumā liela nozīme, ka treneris ir arī kā pedagogs. Pats treneri uztveru kā mentoru – disciplīna, cieņa, cilvēciskās īpašības, tas viss nāk no futbola.
Tavs ceļš varbūt nav tipiskais, kad vārtsargs vienmēr bijis savas komandas pirmais numurs. Ilgstoši esi bijis otrais vārtsargs, kā Tu to uztvēri?
Nedaudz smaga tēma, jo, kopš kļuvu par vārtsargu, vienmēr biju otrais numurs. Kristiāns [aut. – Ločmelis] tobrīd bija Top vārtsargs tajā līmenī, par gados vecākiem vārtsargiem nemaz nerunājot. Bija tāda neforša sajūta, kad trenējies, bet sēdi rezervē, spēlē maz vai Attīstības grupā. Tu izliec sevi, trenējies, bet neredzi rezultātu, un, trakākais, kad redzi, ka tiešām ir redzama atšķirība ar pārējiem vārtsargiem. Liels nopelns ir Artūram Biezajam, kurš teica, lai turpinu. Bija brīži, kad jautāju – ja nespēlēju pirmajā komandā, kāpēc turpināt? Treneris deva motivāciju, un tas ir milzīgs viņa nopelns, ka vēl esmu futbolā un spēlēju.
Kurš bija tas brīdis, kad saprati, ka vari vēl vairāk?
Trenējos ar dublieru komandu, bet nespēlēju, taču vienreiz pasauca uz Virslīgas komandas treniņu. Nodomāju: “OK, ja mani ņem, tad varbūt kaut kas var sanākt”. Tajā gadā vēl spēlēju pie Kuivižu Spartaks.
2020. gada sezona – Jānis Beks FK Metta-2 sastāvā
Tieši gribēju jautāt – Kuivižu Spartaks tobrīd spēlēja pagrabā, kā šobrīd futbola sabiedrībā labpatīk teikt. Kā vērtē sezonu 2. līgā un ko tas Tev ir devis?
Desmitnieku neielaidu, mērķis bija neielaist 10 vārtus vienā spēlē (smejas). Kopumā interesanta pieredze, tobrīd man bija 16 gadi, spēlēju U-18b komandā un parādījās iespēja spēlēt pie pieaugušajiem. Foršākais bija tas, ka komandas biedri nāca ar prieku un gribēja spēlēt futbolu, lai gan mūs pārliecinoši apspēlēja un rezultāti nebija. Tā bija patīkama komanda. Arī kā vārtsargam tā bija reāla prakse – daudz sitieni, momenti, un, tā kā spēles arī filmēja, bija materiāls, ko analizēt tālāk ar treneri. Sanāca apošņāt pieaugušo futbolu – jā, līgā varbūt nespēlē lielākie atlēti, bet sitieni un divcīņas nav salīdzināmas ar jauniešu futbolu. Tajā brīdī spēlēšana 2. līgā nelikās nekas slikts, un negāju uz spēlēm ar riebumu – gāju un spēlēju.
Un pēc gada debija Virslīgā pret Riga FC…
Jā, jau trenējos ar Virslīgu un sagaidīju savu iespēju. Tajā sezonā aizvadīju trīs spēles pret Riga FC – 0:2, 0:3 un 0:4. Bija arī muļķīgi goli. Tobrīd bija arī sastāva rotācija, Helmutam bija neveiksmīgs periods, un treneris iedeva man iespēju. Laikam jau mērķtiecīgi gāju uz to. Kad uzzināju? Pirms spēles jau zināju, ka debitēšu, jo Artūrs Biezais parasti paziņo par to laicīgi.
Īsā laikā pilnīgi cita situācija – 2020. gada sezonā esi 17 gadus vecs vārtsargs, otrais numurs Virslīgas komandā. Kas notiek Tavā galvā?
Tad jau liekas, ka esi profesionālis (smejas)! Kuivižu Spartaka periodu izbaudīju, bet tas ir citādi. Virslīga bija lielisks solis gan morāli, gan futbola ziņā. Arī treniņos priekšā bija Helmuts, no kura varēja mācīties visādas lietas. Tas bija ļoti vērtīgi, ka ir vēl viens cilvēks, vecāks un labāks, kas ir mērķis un dzinulis viņu izkonkurēt.
2021. gada sezonā jau esi komandas pirmais vārtsargs, cita atbildība un loma komandā. Kā uz to reaģēji?
Sezonas sākumā bija liels uztraukums, arī pirmā spēle izbraukumā pret FK Liepāja nebija veiksmīga. 1:4 un pēdējā minūtē pēc stūra sitiena aizgāju pēc bulciņām… Nākamā spēlē pret Spartaks Jūrmala, obligāti ņemama spēle, daudz sitieni, atvairījumi un bija labāka spēle nekā pirmā. Tiku pat kārtas simboliskajā izlasē. Bija emocionāls pacēlums, sapratu, ka varu spēlēt šajā līmenī, bet, protams, līdzi nāca liela atbildība. Tev ir 18 gadi, un esi pirmais vārtsargs, kam jāuzņemas, bet pie tā ar laiku pieradu. Ja būtu baigā bedre, tad mainītu nost, un dažreiz tā arī bija. Bija situācija, kad pēc sliktāka perioda bija jāspēlē Alvim, taču COVID dēļ sanāca, ka viņš nevar spēlēt. Tā spēle palīdzēja atgriezties atpakaļ uz pareizā viļņa. Atbildība kā jaunajam spēlētājam ir papildus nasta, bet nākotnē tas nāks tikai par labu.
Šī ir Tava otrā pilnā sezona, ko ir izdevies pilnveidot un uzlabot?
Droši vien tas, kā uztveru visu. Agrāk, spēlējot pret Riga FC, likās, ka pretī nāk tāds un tāds spēlētājs, tagad uz to vispār neieciklējos. Tobrīd likās, ka svarīgi nekļūdīties, nesavārīt sūdus, bet šobrīd jau domāju par rezultāta nešanu. Loma komandā pieaug, saprotu un cenšos būt viens no līderiem, jo esmu viens no vecākajiem komandā, un treneri sagaida no mums līderību. Jāmēģina ņemt vairāk uz saviem pleciem, jo tad arī pārējie pavelkas. Vārtsargam grūti – golu iesist nevar, bet arī ārpus laukuma ir svarīgas nianses, piemēram, motivēt citus. Neesmu tas, kurš aktīvi runā komandas priekšā, bet runāju ar komandas biedriem individuāli. Ja gribu kaut ko pateikt, tad eju klāt un pasaku, nevis visi sēžam un runājam par vienu. Tāpēc, ka visi ir jauni, reizēm tas traucē pateikt visai komandai. Tev liekas, ka esiet vienaudži, tāpēc kāds pasmiesies, un tam ir grūti tikt pāri. Jāpārvar un jādara, jāiziet no tās komforta zonas, jo tas palīdzēs ne tikai pašam, bet visai komandai.
Jauniešu izlasēs esi spēlējis pamaz, taču U-21 izlases ciklā pie vecākiem futbolistiem aizvadīji trīs spēles, divas no tām arī paliekot sausā. Kādas sajūtas ir pārstāvēt Latvijas izlasi?
Tas ir fantastiski! Sajūta, ka spēlē par Latviju, spēlē par savu valsti, esi labāko vienpadsmitniekā – lieliska sajūta pati par sevi! Tā ir liela atbildība, Tu zini, ka izlasei daudzi seko līdzi – atbildības sajūta ir augsta, bet, protams, arī lepnums. Kad uzvarējām Izraēlu, tad emocijas bija ļoti spēcīgas un likās, ka esam paveikuši labu darbu. Arī nākamajā ciklā rēķinos, ka man tur ir jābūt. Jāpierāda sevi atkal no jauna, jābūt stabilam, lai cilvēki nešaubās, ka Jānis ir pamatvārtsargs un vai Jānis kaut ko var. Arī no konkurences viedokļa tas ir mērķis – pierādīt sevi un būt U-21 izlases pirmajam vārtsargam.
Tavs ceļš nav bijis rožains, un, raugoties gan uz klubu, gan izlašu karjeru, esi gājis soli pa solim, ļoti pacietīgi. Ko Tu ieteiktu jaunajiem vārtsargiem, kuri ir līdzīgā situācijā?
Tas laiks ir nācis par labu mentāli. Jaunajiem vārtsargiem ieteikums ir pavisam vienkāršs – turpināt. Man paveicās, ka treneris motivēja, dzina uz priekšu. Vienkārši vajag turpināt darīt to lietu – Tu vari palikt tikai labāks, Tu nevari palikt sliktāks. Ja velti laiku, tiešām kaut ko gribi, tad tas arī kaut kur aizved. Tu spēlēsi, varbūt kā es – uz brīdi zemākajās līgās, bet, ja ir iespēja, tad to vajag izmantot.
Ja spēlētājam parasti individuālie mērķi ir gūt vārtus un sakrāt rezultatīvās piespēles, vārtsargam tas ir citādi. Kādi ir Tavi sezonas mērķi un mērķi futbolā kopumā?
Iesist vārtus nav (smejas)! Šosezon ir mērķis sasniegt 8 sausās spēles neatkarīgi no pretinieka – tas ir sezonas mērķis. Īstermiņa mērķis ir būt stabilam 1. numuram klubā un U-21 izlasē, bet ilgtermiņa mērķis noteikti ir spēlēt ārzemēs, gribētos nonākt kādā Eiropas Top 5 līgā. Protams, karjera var ievirzīties visādi, taču gribētos visu aktīvo spēlētāja vecumu veltīt futbolam un spēlēt profesionālā līmenī, lai arī kāds cits var ņemt piemēru un teikt, ka Jānis bija un spēlēja noteiktā līmenī. Tad varētu teikt, ka karjera būtu izdevusies, līdzīgi kā par Vaņinu var teikt, ka bijis līderis un profesionālis arī ārpus laukuma. Tas būtu mērķis, ja varētu atstāt aiz sevis ko paliekošu un piemēru.
Sausās spēles jau minēji, bet kādu mērķi ar komandu esi izvirzījis sezonas otrajai pusei?
Latvijas kausa izcīņā jāiekļūst finālā, bet jāsāk ar ¼ fināla pārvarēšanu. Ja uzvarētu finālā, tas būtu fantastiski – atceros, ka pirmssezonā bija pasākums ar faniem, un viens no viņiem izteicās, ka ļoti gribētos aizbraukt uz tiem Eirokausiem, un tas palika man prātā. Ja mēs to varētu izdarīt, tad gan klubam, gan faniem tas būtu lielisks sasniegums. Par sezonu runājot, šobrīd esam 9. vietā, pārspēļu zonā – tur nedrīkst būt. 7. vieta būtu optimāli, jo būtu apdzinuši 3 tiešos konkurentus, protams, 6. vieta būtu ļoti labs rezultāts, bet minimālais ir izvairīties no pārspēlēm jeb 8. vieta.
Daudz tiek runāts, un tas ir fakts, ka FK Metta ir ļoti jauns kolektīvs. Kā Tu savām acīm raksturotu komandu?
Tas, ka viens otru labi pazīstam, reizēm traucē pateikt skarbāku vārdu, jo ir labas attiecības. Lai gan kā uz to skatās, citreiz tieši vari, jo zini, ka neapvainosies. Bet kopumā kolektīvs ir ļoti labs, visi viens otru labi ilgi pazīst – var jokot, var arī būt nopietni. Taču pietrūkst viens ne gluži līderis, bet cilvēks, kurš varētu savākt komandu tad, kad vajadzīgs Arī pēdējās spēlēs ar izlaistajiem rezultātiem bija jūtams, ka ir vajadzīgs spēlētājs laukumā, kurš var visus savākt, izsist bumbu, kad vajadzīgs. Kļuškins varbūt nebija runātīgs, taču ar viņu laukumā bija miers un jūtams pienesums.
Lielākā daļa tomēr esiet bijuši ilgtsoši kopā. Bet vai tas netraucē iejusties no malas jaunpienācējam no cita kluba?
Zeņģis un Pūlis ir kā savējie, vispār nav nekādas barjeras – mūsu džeki. Ar leģionāriem, ja saprot angļu valodu, tad viegli. Citādi nevari ar viņu sarunāties, nezini, kā uzrunāt (smejas). Jean un Yunusa arī ātri iejutās un ir kā savējie, pārējos jaunpienācējus iepazīstu palēnām.
Kuri ir Tavi tuvākie draugi futbolā?
Kā jau teicu, ar Oskaru [aut. – Vientiesu] esam kopā kopš pirmās dienas futbolā. Noteikti arī Gabriels [aut. – Kirkils], kurš ir viens no labākajiem draugiem. Lai gan kopā mācījāmies ilgi, tā vairāk iepazināmies dublieru komandā, 11./12. klasē. Arī Raimonds Krollis – tagad spēlēt pret viņu ir papildus motivācija (smejas). Viens no labākajiem draugiem, svinam svētkus kopā, regulāri satiekamies. Žēl, ka viņš aizbrauca uz Valmiera FC, bet viņam bija pienācis laiks spert soli tālāk. Tas gan nav traucējis uzturēt regulāru kontaktu. No tiem, kas šobrīd citos klubos, ar Iļju [aut. – Korotkovu] un Emīlu [aut. – Birku] tā mazāk, bet ar Rihardu [aut. – Ozoliņu] un Renāru [aut. – Varslavānu] tiekamies arī ārpus futbola. Bet pret viņiem visiem ir papildus motivācija laukumā – uzvarēt, pārspēt.
Cik man zināms, ir izveidojusies tāda kā FK Metta vārtsargu komūna, varbūt pastāsti vairāk par to!
Tā ir forša tradīcija, kad tiekamies pie Artūra Biezā uz pirti. Lai gan ar iepriekšējiem vārtsargiem – piemēram, Dmitriju Grigorjevu un Kristeru Putniņu neesmu trenējies un spēlējis kopā, bet ir tā, ka satiekoties ir labs kontakts un ir, par ko parunāt. Ir netīrie joki, savs humors. No malas liktos īpatnēji, bet tā ir laba tradīcija, kad satiecies, un mūs, jaunos vārtsargus, pieņem savā lokā un tad jau seko nākamie jaunie vārtsargi.
Esi arī viens no tiem, kuram ir labas attiecības ar faniem.
Ar faniem tiešām ir labas attiecības. Ir liela atbildības sajūta pret faniem, kuri nāk uz visām spēlēm un atbalsta. Arī tas, ka vairākiem faniem ir saistība ar Kuivižu Spartaku, un viņi atceras tos laikus. Man liekas, ka mūsu fani ir forši un interesanti cilvēki, bet tas atbalsts ir neaprakstāms. Piemēram, pēdējās spēlēs, kā mēs esam vairākkārt izlaiduši – liekas, pašam vairs negribētos nākt. Bet tas bija gandarījums, ka mūs nepamet arī grūtos brīžos, un to ļoti novērtēju. Tas ir tikai pareizi, ja spēlētājs citreiz uzraksta, pasakās pēc spēlēm – tā ir jādara. Latvijas futbolā tik īstu fanu kā mūsu Ultras nav daudz. Arī spēle pret Spartaks Jūrmala fanu jubilejā – sausā spēle, trīs punkti, fantastisks notikums. Tu jūti, kā visiem akmens no sirds noveļas, jo ļoti gribas sveikt fanus ar uzvaru!
Bieži spēlēs redzams arī brālis un mamma, ko Tev nozīmē ģimenes atbalsts?
Kopumā ģimenes atbalsts un nopelns ir vislielākais, īpaši bērnu un jauniešu vecumā, kad atceros, kā mamma sekoja līdzi katram turnīram. Šobrīd brālis ļoti atbalsta, pilnībā ir informēts, interesējas, runā, uzdod jautājumus, grib zināt, kas notiek. Tā kā pieprot, piedāvā arī masāžas – reāli atbalsta. Arī mamma laikam atguvusies no bērnu turnīru laikiem (smejas) un pēdējo gadu arvien vairāk nāk uz spēlēm gan izbraukumā, gan mājās, vienmēr arī uzmundrina, uzraksta, ja tas nepieciešams. Tas ir lieliski, ka ir cilvēki aiz tevis, un viņiem rūp, atbalsts nav samākslots. Ne tikai mamma un brālis, bet arī vecvecāki un radi atbalsta. Ir patīkami, kad apjautājas, vectēvs skatās katru spēli un ir informēts. Tas ir svarīgi, ka neesi viens tajā visa, un tuvākie cilvēki ir tajā iekšā un stumj Tevi uz priekšu.
Jānis ar mammu Metta gada noslēguma pasākumā.
Iepazīstini lasītājus ar Jāni Beku ārpus futbola – kas ir Tavas aizraušanās, hobiji?
Jānis ārpus futbola – diezgan noslēgts cilvēks. Kad sāku trenēties Virslīgā, tad biju tāds vairāk pats par sevi – patika pašam pēc treniņa doties mājās vienam, nostāk no citiem. Tagad arvien vairāk gribas kontaktēties ar draugiem, aiziet kopā uz trenažieru zāli, satikt radus. Ārpus futbola nedaru varbūt daudz, bet jūtu, ka vairāk laiku cenšos pavadīt kopā ar citiem cilvēkiem. Šobrīd mani aicina uz golfu, bet vēl neesmu izmēģinājis. Šad tad aizbraucam visi kopā pie Riharda Ozoliņa ciemos uz Saulkrastiem. Sezonas laikā, protams, laiks ir ierobežots. Starpsezonā ar ceļošanu jāpiedomā, jo tagad pašam par visu jāmaksā (smejas). Bet jau esam runājuši, ka varētu aizbraukt uz Eirolīgas spēli starpsezonā. Kaut ko plānojam – visi kopā turamies, joprojām paliekam kopā un pavadām laiku kopā.
Filozofisks jautājums – ko Tev devis un ko nozīmē futbols Tavā dzīvē?
Disciplīnu, režīmu – jau mazākajās klasēs uzskatāmi bija redzams, kurš ir sportists un kurš nav. Sportisti vienmēr pret mācībām attiecas daudz citādāk. Futbols ir bijis visu dzīvi, apzināto vecumu, un īpaši tagad jūtu, ka bez futbola nemaz nevaru. Starpsezonā, brīvajā laikā reizēm nezinu, ko darīt, jo tā ir dzīves sastāvdaļa – tas ir kā elpot. Par brīvajā laikā gribas iet uz laukuma, kustēties, darīt. Protams, tie ir arī draugi – daudz gadus esam kopā ar komandas biedriem gan mācījušies, gan pilnveidojušies kopā. Futbola draugi ir tuvāki nekā skolas biedri, tā ir kā otrā ģimene. Futbols lielā mērā ir mani padarījis par to, kas esmu, kā uzvedos un attiecos pret citiem cilvēkiem.
Vēl viens filozofisks jautājums. Zaļi-baltais esi kopš pirmās dienas – ko Tev nozīmē METTA?
METTA asociēju kā savu ģimeni. Cilvēki joprojām ir tie paši – esi kopā, dzīvo kopā, pilnveidojies kopā. FS Metta ir fantastiska vieta, lai augtu ne tikai kā spēlētājs, bet arī kā cilvēks. Citos klubos ir dzirdēts, ka ir bijis kāds treneris rupjš vai smēķētājs, un kā bērns Tu to visu uzņem. METTA nav tādu treneru, un vispār tas ceļs, ko klubs cenšas iet, ir lielisks piemērs, kā vajadzētu būt ne tikai futbola, bet arī audzināšanas ziņā. Tiek ielikts pamatvērtību akmens visiem, kas izgājuši METTA skolu – reāli tiek iemācīts kā būt normālam cilvēkam sabiedrībā, sākot ar cieņu un beidzot ar disciplīnu. Cepuri nost! Arī Virslīgas komandā, ja mums kā spēlētājiem kādreiz var nepatikt kāds skarbāks vārds no vadības, bet mēs visi zinām, ka cilvēki cīnās par mums, un kritika ir, iespējams, pelnīta. Tas nav jāuztver, ka esam nenovērtēti, cilvēki atdod visu savu enerģiju un vēlas no mums tieši to pašu. METTA ir ļoti liela ģimene, kam var uzticēties un kas var iedot visas nepieciešamās zināšanas turpmākai dzīvei.
