Piedāvājam interviju ar FK Metta pussargu Rihardu Ozoliņu.
Pirms nepilna mēneša FK Metta noslēdza savu devīto sezonu Latvijas Virslīgā. Mūsu mājaslapā vari izlasīt divus aizvadītās sezonas apskatus – par aizvadīto sezonu lasi ŠEIT, bet ieskatu statistikā lasi ŠEIT.
Pilnīgi visās 27 spēlēs laukumā izgāja Rihards Ozoliņš, kurš ir nominēts FK Metta labākā spēlētāja balvai (vairāk lasi ŠEIT). 19 gadus vecais pussargs šajā intervijā atskatījās uz aizvadīto sezonu, savām futbola gaitām, kā arī pastāstīja, kā viņam sekmējas studijās Latvijas Universitātē.
Interviju noskaņās, iesakām arī noskatīties divas video intervijas ar METTAs uzbrukuma līderi Raimondu Krolli – ar Anatoliju Kreipānu ŠEIT, ar Armandu Puči ŠEIT.
Mājas stadions. Šosezon Rihards Ozoliņš Daugavas stadionā izcēlās ar trim vārtu guvumiem.
Jāsāk intervija ar pašu sākumu – kāpēc izvēlējies futbola ceļu?
Jāsaka, ka futbols nebija pirmais sporta veids, ko izvēlējos. Tā bija peldēšana, uz kuru tēvs mani aizveda sešu gadu vecumā – viņš pats nodarbojās ar peldēšanu. Līdz galam neiepatikās, iespējams, ka individuālais sporta veids nebija domāts man (smaida).
Netālu no mūsu mājām norisinājās futbola treniņi, uz kuriem tad vecāki arī izlēma mani aizvest. Tā arī septiņu gadu vecumā uzsāku savas futbola gaitas Šitika Futbola skolā.
Kad Tu pieņēmi lēmumu – ”es kļūšu par profesionālu futbolistu?”
To tā īsti neizlēmu. Trenējos prieka pēc, patika un ieguvu jaunas emocijas. Arī pievienojoties FS Metta bija līdzīgi – gribēju būt formā. Tomēr gadu laikā sapratu, ka esmu spējīgs uz kaut ko vairāk un lēnām tas pārgāja uz profesionālo ceļu.
Kas Tevi pievilināja pievienoties tieši METTAs akadēmijai?
Kā jau pieminēju, savas gaitas uzsāku Šitika Futbola skolā, kurā pavadīju aptuveni gadu. Tomēr ilgi tur nepaliku un pārcēlos uz JFC Skonto. Tobrīd JFC Skonto bija spēcīgākā akadēmija, bija laba infrastruktūra. 2013. gadā klubam radās finansiālās problēmas, arī vairāki akadēmiju treneri pameta klubu. Andrejs Gluščuks un Viktors Mazurs pievienojās METTAi, un arī pats izlēmu tā darīt.
Tu un vairāki citi 2001. gadā dzimušie spēlētāji ar treneri Andreju Gluščuku izcīnījāt čempionu titulu, spēlējot pie gadu vecākiem futbolistiem. Jāatzīst, ka no šī gada gājuma Meistarkomandas spēlētāju skaits ir tiešām ievērojams – jūs šogad FK Metta bijāt septiņi. Kā tas ir, kad blakus pirmajā komandā ir tie paši čaļi, ar kuriem pavadīji vairākus gadus akadēmijā?
Jā, tas ir forši, ka ar tiem pašiem spēlētājiem varu arī šobrīd spēlēt un cīnīties plecu pie pleca. Labi spēlējām, kopā augām un kopā trenējāmies. Mēs bijām spēcīgs kolektīvs, un mums ir laba saikne savā starpā. Jāsaka, ka ja uz laukuma ir viņi, tad es jūtos atraisītāk.
Šosezon visvieglāk uz laukuma bija saprasties ar Krolli. Jauniešu futbolā vislabākā saikne bija Renāru Varslavānu – nevajadzēja vārdus, lai ar viņu saspēlētos.
FS Metta U-13 komanda – 2014. gada Latvijas čempioni. No šīs komandas Ozoliņš, Uldriķis, Guliaks, Kirkils un Krollis šosezon spēlēja FK Metta rindās, divi no futbolistiem spēlē citā Virslīgas klubā, Bambals ir Latvijas rekordists 800 metros junioru konkurencē, bet komandas vārtsargs ir šīs intervijas foto autors.
Kādas īpašības Tu esi ieguvis, izejot kluba sistēmu, šo septiņu gadu laikā?
Esmu kļuvis daudz nosvērtāks, varu izcelt arī labās cilvēciskās īpašības, kultūru. Šīs īpašības var novērot arī citos Mettas spēlētājos. Blēņas arī nedarām, tāpēc treneriem nekad nav problēmu ar mums (smejas).
Kurai personai bijusi lielākā ietekme Tavās līdzšinējās futbola gaitās?
Es neizceltu vienu personu, pie katra trenera kaut ko jaunu iemācījos. Arī ģimenes loma bija ārkārtīgi svarīga. Viņi mani vienmēr atbalsta.
Reizēm treniņi ir ļoti grūti un pārnākot mājās jūtu, ka esmu noguris, negribu vairs spēlēt futbolu, tas jau ir apnicis. Bet ģimene neatļauj padoties, vienmēr saka, ka jāstrādā, ja kaut ko vēlos sasniegt. Nākamajā dienā pieceļos un atkal dodos uz treniņu un atkal jūtu, ka futbols patīk un ir jādodas uz priekšu.
Šosezon noslēdzi savu trešo sezonu METTAs pamatsastāvā. Kā Tu pats vērtē savu individuālo sniegumu šogad salīdzinājumā ar iepriekšējiem diviem gadiem?
Šajā sezonā es biju pārliecinātāks par savām spējām. Varētu teikt, ka pirmajās divās es vēl iejutos šajā līmenī. Tagad arī jūtu, ka progresēju, esmu palicis labāks. Trīs vārti un viena rezultatīvā piespēle ir labi, bet neesmu pilnībā apmierināts. Man bija liels spēles laiks, un noteikti varēju izspiest kaut ko vairāk.
Nedaudz atskatoties pagātnē, debitēji 2017. gadā pret Ventspili, kad 16 gadu vecumā pirmo reizi devies laukumā Meistarkomandas rindās. Rihards Ozoliņš toreiz un tagad – kas ir mainījies?
2017. gadā galvenās domas bija pēc iespējas mazāk kļūdīties un tādā veidā palīdzēt komandai. Pats no sevis gan tajā brīdī neko lielu negaidīju, vēl vajadzēja iejusties pirmajā komandā. Bet šobrīd es pats no sevis prasu pēc iespējas vairāk. Uz laukuma uzņemos lielāku lomu, nedomāju par kļūdīšanos, vairāk prasu bumbu, vēlos palīdzēt komandai sasniegt rezultātu.
2017. gadā Rihards Ozoliņš 16 gadu vecumā debitē Virslīgas čempionātā spēlē pret FK Ventspils, nomainot Vladislavu Fjodorovu.
Šosezon izgāji laukumā visās 27 līgas spēlēs un biji minūtēm bagātākais spēlētājs Virslīgā. Kā izdevās tikt galā ar tādu slodzi un atbildību savā jaunajā vecumā?
Tas noteikti nebija viegli, bet spēju tikt ar to galā. Kad pirmoreiz pārcēla sezonu, pašam bija jāgatavojas individuāli. Kad atsākām sezonu, tad bija arī divas spēles nedēļā – sezonas beigās to varēja sajust – bija jūtams fiziskais un emocionālais nogurums. Lielāka atbildība stresa ziņā mani neietekmēja, kas, manuprāt, ir diezgan labi.
Palīdzēja arī fizioterapeitu vizītes, kas man ļāva veiksmīgāk atjaunoties. Tikpat svarīgas bija arī individuālās atjaunošanās procedūras, piemēram, pirms spēlēm devos uz SPA.
Pats jau pieminēji savus trīs vārtus šosezon, visus trīs spēļu intervālā. Vai tas ir mājiens, ka esi gatavs uzņemties arī uzbrūkošāku lomu laukumā?
Ceru, ka tā. Vienmēr ir paticis palīdzēt komandas biedriem pieslēgties uzbrukumiem – tikai jāsit ir biežāk, tad vārti neizpaliks (smaida).
Piedalījies visās Virslīgas spēlēs, tāpēc laukumā ar komandu piedzīvoji gan kāpumus, gan kritumus. Kas, Tavuprāt, mainījās laukumā sezonas otrajā pusē, kad sākās garā neveiksmju sērija?
Iespējams, komanda savā ziņā bija mentāli piekususi, kaut kur arī pazaudējām pārliecību. Tas viss sakrājās, un diemžēl tā arī neizdevās tikt ārā no tās bedres.
Neskatoties uz Tavu vecumu, esi otrs pieredzējušākais spēļu skaita ziņā FK Metta rindās. Vai ir jau bijušas tādas situācijas, kur Tu nodod pieredzi un kādu padomu jaunākiem futbolistiem, kuri ienāk pirmajā komandā?
Jā, reizēm sanāk. Varbūt ne ļoti bieži, jo pagaidām vēl neuzskatu, ka varētu tik daudz nodot savā vecumā. Spēļu pieredze ir salīdzinoši liela Virslīgas līmenī, bet pats neesmu diži vecāks par viņiem – vairāk palīdzu ar dažādām mazām epizodēm un praktiskiem padomiem.
Esi izgājis futbola klašu sistēmai, ticis pie lielas uzticības Meistarkomandas sastāvā. Kā vērtē FK Metta kā vietu jauno futbolistu attīstībā?
Futbola klašu treniņi noteikti atmaksājās, papildus ieguldītais darbs treniņos un treneru nodotās zināšanas, pieredze ir palīdzējusi pāriet no jauniešu futbola uz pieaugušo. FK Metta spēlē tiešām gados jauni futbolisti, arī pats saprotu, cik nozīmīgi ir tas, ka treneris uzticas un ļauj spēlēt, iejusties pieaugušo futbolā gados jaunam futbolistam. Citur tā varētu būt liela spriedze – iznāc laukumā, vienreiz kļūdies un tiec nosēdināts. Caur spēlēm, arī caur kļūdām aug pārliecība, un kā minēju iepriekš – ja 16-17 gados domāju par to, kā nekļūdīties, šobrīd varu koncentrēties uz to, kā sasniegt rezultātu, varu būt prasīgāks pret sevi.
Kuri METTAs futbolisti, Tavuprāt, varētu jau šobrīd pārcelties uz nākamo līmeni?
Noteikti jāizceļ Raimonds Krollis – viņš šosezon bija ļoti iespaidīgs uzbrukumā, turklāt debitēja nacionālajā izlasē. Vēl es gribētu izcelt Emīlu Birku. Viņš noteikti drīz, ja ne jau tagad, klauvē pie nacionālās izlases durvīm. No leģionāriem visspēcīgākais bija Frenklins. Šis bija viņa pats pirmais gads Latvijā, bet viņš bija nesavtīgs un pašaizliedzīgs, daudz uzdrīkstējās, kas arī palīdzēja komandai gūt punktus.
Tu šogad debitēji Latvijas U-21 izlasē. Cik lielu un kādu tieši atšķirību spēles ziņā izjuti šajā līmenī salīdzinājumā ar jaunākām izlašu grupām?
Debiju piedzīvoju spēlē pret Serbiju, bet tur laukumā biju tikai uz dažām minūtēm, tāpēc grūti novērtēt spēles līmeni. Nākamajā spēlē pret Igauniju, kur iznācu uz maiņu un ieguvu lielāku spēles laiku, nebija liela atšķirība. Labs līmenis, bet neko specifisku nejutu.
Daudz vairāk var spriest pēc spēles ar Krievijas izlasi, kurā nospēlēju pilnu maču. Šāda spēle iedeva diezgan lielu pārliecību. Bija interesanti salīdzināt spējas uz Krievijas izlases futbolistu fona, kuri ikdienā spēlē Krievijas Premjerlīgā, kas ir spēcīgs čempionāts. Pēc mača sapratu, ka neatkarīgi no rezultāta, varu ar viņiem sacensties un spēlēt. Tā bija arī laba atziņa, ka mēs nemaz neesam tik tālu no viņiem – vienkārši ir jāstrādā un vēlreiz jāstrādā. Sasniegt to līmeni – tas nav nekas neiespējams.
Rihards Ozoliņš šajā rudenī cīņā pret Krievijas U-21 izlasi.
Jāatzīst, ka arī U-19 līmenī esi spēlējis pret spēcīgām izlasēm un jūs arī iekļuvāt Elites kārtā. Kā Tu šobrīd atskaties uz savu laiku Latvijas U-19 izlasē?
Atskatoties uz laiku Latvijas U-19 izlasē, tad atmiņā ir spēle pret Nīderlandi. Diezgan smagi zaudējām kvalifikācijā, bet tā gan arī bija laba veida mācība. Varējām salīdzināt sevi ar Nīderlandes futbolistiem. Es, protams, turpinu sekot viņu gaitām. Redzu, ka vairāki spēlē Nīderlandes augstākajā līgā. Viens no futbolistiem ikdienā spēlē un sit vārtus arī Minhenes Bayern komandā [Joshua Zirkzee, viņš gan neizgāja laukumā pret Ozoliņu – autora piebilde]. Tāpēc teiktu, ka tā bija laba pieredze.
Mums šogad bija paredzētas spēles pret Angliju, Dāniju un Ukrainu. Ļoti žēl, ka to turnīru atcēla. Visi to ļoti gaidīja, bijām izcīnījuši vietu tajā, tā būtu bijusi laba iespēja pierādīt sevi pret augsta līmeņa Eiropas komandām. Kā ir tā ir.
Nevar aizmirst arī to, ka šobrīd esi viens no jaunākajiem U-21 līmenī. Kā izdevās iejusties kolektīvā?
No sākuma bija tāds neliels samulsums, bet laika gaitā tas pazuda. Kolektīvs bija ļoti draudzīgs, palīdzēja arī tas, ka komandā bija vairāki 2000. gadā dzimušie, ar kuriem 2018. gadā spēlēju U-19 izlasē. Tāpēc nebija lielas problēmas iejusties. Patika, ka visi mani pieņēma un nevienam nebija nekādu pretenziju.
Pāriesim uz ātrajiem jautājumiem – kuras, Tavuprāt, ir Tavas spēcīgākās īpašības laukumā?
Es uzskatu, ka tieši nosvērtība varētu būt viena no labajām īpašībām. Uz laukuma asās epizodēs varu būt pacietīgāks, nepelnīt nevajadzīgus pārkāpumus. No futbola prasmēm, gribētos izcelt piespēles kvalitāti.
Kurš ir Tavs iecienītākais ārzemju klubs un kurš spēlētājs Tev īpaši simpatizē?
Mans mīļākais ārzemju klubs ir Minhenes Bayern, bet mīļākais spēlētājs – Tjagu Alkantara, kuru gan nopirka Liverpool. Tik un tā sekoju viņam līdzi, ceru, ka viņam viss turpmāk izdosies. Ja runā par šī brīža Bayern, tad noteikti Roberts Levandovskis. Nevaru noliegt, ka viņš ir labākais uzbrucējs pasaulē. Ja skatās uz manu pozīciju, tad man patīk Jošua Kimmihs. Teikšu tā – viņš Bayern spēlē ievieš savas korekcijas, kā dēļ arī komandas sniegums aiziet.
Vai Tu teiktu, ka Alkantara ir tas slavenais spēlētājs, kuram pēc spēles stila pats līdzinies?
Ja paliekam pie Bayern noskaņas, tad domāju, ka ne gluži Tjagu. Vairāk pēc spēles stila līdzinātos Kimiham, bet vēlētos līdzināties Alkantaram un uzlabot tieši savas uzbrūkošās kvalitātes.
Kuri pretinieku spēlētāji Tev īpaši palikuši atmiņā?
Krievijas U-21 izlasē diezgan lielas grūtības sagādāja Čalovs [Fedor Chalov – autora piebilde]. Arī Krievijas kapteinis palika atmiņā, neatceros vārdu, bet viņš spēlē Maskavas CSKA [Ivan Oblyakov – autora piebilde].
Nīderlandes U-19 valstsvienībā atceros Samervilu [Crysencio Summerville – autora piebilde]. Viņš lika manīt ar savu ātrumu, tehniku un domāšanu uz laukuma – viņš pret mums arī iesita četrus vārtus.
Kurš Virslīgas spēlētājs Tev varētu sagādāt visvairāk problēmas laukumā nākamajā sezonā?
Šobrīd grūti teikt, jo Virslīgas komandās sastāvi mēdz mainīties no sezonas uz sezonu. Kopumā, ja skatās uz manu pozīciju, man ļoti patīk kā spēlē Stefans Paničs. Viņš ir mierīgs, labi pārredz tās epizodes, kurās viņam jāpiedalās. Gudrs spēlētājs, ar ļoti labu piespēli, pārliecināts par sevi. Paničs noteikti ir mans piemērs Virslīgas čempionātā.
Šogad uzsāki studijas Latvijas Universitātē – ko Tu studē un kāpēc tāda izvēle?
Šobrīd studēju LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes programmā “Industriālās inženierijas vadība”. Skolā man vienmēr bija labas sekmes, mācības nekad nav sagādājušas problēmas. Nebija tādu priekšmetu, kas padotos sliktāk, tāpēc nākamajā mācību posmā vēlējos apgūt kaut ko interesantu, vērtīgu un savā ziņā arī sarežģītāku. Negribēju studēt programmā, kuru varu apgūt īpaši neiespringstot. Industriālā inženierija izskatījās plašāka un daudzveidīgāka programma, tāpēc gribēju izmēģināt savus spēkus tur.
Kā Tev šogad izdevās apvienot mācības ar futbolu?
Domāju, ka tas izdevās pat diezgan labi. Palīdzēja arī tas, ka bija attālinātā mācīšanās. Pēc treniņa varēju pieslēgties un noklausīties kādu lekciju, uz kuru nemaz klātienē nebūtu paspējis.
Arī labi, ka noslēguma pārbaudījumi ir pēc sezonas beigām, kad man ir vairāk laika tiem sagatavoties.
Pieļauju, ka pirmās studiju nedēļas nācās izlaist izlases treniņnometnes dēļ. Vai juti pretimnākšanu no Latvijas Universitātes?
Jā, tieši tas man patīk Latvijas Universitātē, pasniedzēji ir atsaucīgi. Arī fizikas laboratorijas darbus varēja sarunāt citos laikos. Pasniedzējs ātri saprata manu situāciju un piedāvāja risinājumus. Ar studijām nekādu problēmu nav bijis, visi ir bijuši pretimnākoši. Interesanti, ka augstāko matemātiku pasniedz Raivis Bēts, kurš ir METTAs fans. Ir patīkami, ka arī ārpus futbola veidojas saikne ar cilvēkiem.
Varu iedomāties, ka tev nav daudz brīvā laika. Kad parādās iespēja, kā Tu to pavadi? Kādi ir Tavi hobiji ārpus sporta?
Cenšos satikties ar draugiem. Sezonas laikā daudz brīvā laika pavadīju ar Raimondu [Krolli – autora piebilde], braucām uz SPA, pastaigājāmies un visādos veidos kvalitatīvi atpūtāmies.
Pašam ļoti patīk spēlēt pingpongu. Mani bieži var redzēt atjaunotajā Rīgas 64. vidusskolā. Ja kāds grib kādreiz uzspēlēt, tad varam sarunāt (smejas).
Reizēm arī palasu grāmatas vai paskatos netflixu.
Ko ieteiktu paskatīties Netflix?
Tādus zināmākos seriālus – Prison Break, Stranger Things, Locke and Key. Varētu teikt, ka to, kas ir Netflix topos, to arī pats ierasti skatos. Man patīk arī vecākas filmas, piemēram, The Green Mile un Scent of a Woman.
Filozofisks jautājums – Čempionu līgas tituls ar klubu vai Pasaules kauss ar Latvijas valstsvienību?
Viennozīmīgi, ka Pasaules kauss ar Latvijas izlasi. Latvija tomēr ir mana dzimtene. Arī spēlējot jauniešu izlasēs, es jūtu lielu atbildību. Čempionu līgā spēlē un cīnās par klubu, bet izlasē spēlē un cīnās par visu valsti.
Ja tāda maza valsts kā mēs izcīnītu Pasaules kausu, tas būtu milzīgs notikums visai sporta pasaulei.
Noslēgumam, kas būs nākamais ko dzirdēsim no Riharda Ozoliņa?
Īstenībā jāsaka, ka Universitātes pirmā semestra pabeigšana un sesiju nokārtošana (smejas).
Ja paskatās futbola ziņā, tad šobrīd par nākamā gada mērķiem vēl nedomāju – gribu nedaudz atvilkt elpu no futbola. Par to labāk varēšu atbildēt tieši pirms sezonas. Tīri šobrīd gribētos vairāk tos rezultativitātes punktus. Tāpat arī lielāku stabilitāti savā pozīcijā, ar to palīdzēt komandai. Šosezon gribējās progresu gan punktos, gan stabilitātē.
Intervija: Reinis Alksnājs
Foto: Eduards Grencmanis
Apģērbs no Sportland
