Piedāvājam interviju ar FK Metta aizsargu Gabrielu Kirkilu.
Gabriels Kirkils pievienojās FS Metta sistēmai 12 gadu vecumā, kopš tā brīža izejot visas akadēmijas posmus, nu jau 4 gadus ir Meistarkomandas sastāvā.
2001. gadā dzimušais aizsargs debiju Meistarkomandā piedzīvoja 2020. gada 26. jūlijā pret Spartaks Jūrmala, bet šobrīd Gabrielam jau ir sakrātas 62 spēles FK Metta sastāvā.
Latvijas izlasēs futbolistam ir 11 spēles Latvijas U-17 izlasē un 11 spēles arī Latvijas U-19 izlasē, kurai palīdzēja iekļūt Elites kārtā.
Intervijas laikā Kirkils iepazīstināja ar savu ceļu futbolā, bērnības posma atmiņām, savu lomu komandā, sezonas mērķiem un daudz ko citu.
Intervijas fotogrāfs: Eduards Grencmanis
Apģērbs: Nike/Citysport Latvija
Kā sākās Tavs futbols?
Trenēties futbolā sāku 7 gadu vecumā, sākot no 1. klases. Laukos, cik atceros, ar ģimenes draugiem daudz spēlējām futbolu, ļoti patika jau tad aizsardzībā ķerties bumbā, cīnīties – tāda bija mana pieeja spēlei. Kad sāku mācības 1. klasē, sākām domāt, kuru futbola skolu izvēlēties. Klasē mācījās Emīls Bernhards, kurš jau trenējās Skonto, tad izvēlējāmies doties tur, un treniņi tīri labi patika.
Vai izvēli par labu Skonto ietekmēja arī tā brīža futbola skolas prestižs?
Noteikti. Bet arī brālis kādus trīs gadus trenējās Skonto. Kas interesanti – abi sākām treniņus pie Viktora Mazura, arī tas padarīja vieglāku izvēli par labu Skonto.
Gaitas uzsāki neilgi pēc Latvijas dalības Euro 2004. Vai tobrīd futbola popularitāte un izlases sasniegumi veicināja izvēli par labu futbolam?
Īsti nē. Vairāk iespaidoja Ronaldinho video klipi, toreiz riktīgi parāva. Skatījos, kā viņš ar smaidu spēlē, izbauda spēli. Par Latvijas izlases rezultātiem tobrīd tajā vecumā tik daudz neinteresējos, arī ģimene vairāk sekoja līdz vairākiem sporta veidiem, nevis vienam konkrēti.
Tas ir laiks, kad sākās pirmais YouTube bums. Tajā laikā daudz skatījies futbola video?
Jā, viennozīmīgi. Varbūt pašā sākumā, kamēr bija 6-7 gadi, tikmēr tie bija tādi vispārīgi futbola video, nekas konkrēts, bet pēc tam vienpadsmit-divpadsmit gadu vecumā sāku riktīgi skatīties – kā trenēties, dažādi vingrinājumi, utt.
Ko atceries no bērnības laika Skonto akadēmijā?
Viszīmīgāk atmiņā noteikti ir iespiedies lielais kupols Ķeizarmežā. Kupols gan nebija ilgi – astoņu, deviņu gadu vecumā. Tālāk bija Skonto halle, kādu reizi bija arī Olimpiskajā centrā, kad Skonto halle nebija pieejama. Atceros gan, ja FS Metta sākumā tiek ielikts pamats, ka jāiet mazgāties un tiek ielikta pieeja ārpus futbola, tad Skonto laikā vienreiz pat pēc treniņa uz lielveikalu gāju ar bučiem. Tobrīd netika ielikts pamats, arī vecākiem nebija skaidrs kā, bija tikai nojausma, bet, cik svarīgi tas ir, netika uzsvērts. Futbola ziņā Skonto bija līderi, bet atceros, ka ārpus futbola tas nebija augstākajā līmenī. Piemēram, vecā mājiņa Ķeizarmežā – līdz pat 12 gadu vecumam nezināju, ka tur ir duša. Atmiņā iespiedies 9. autobuss ceļā uz treniņiem. Palikuši atmiņā arī pēdējie treniņi pie otrās komandas. Jutos jau, ka to līmeni esmu pāraudzis – pirmā komanda spēlēja turnīros, otrā komanda prieka pēc. Kad jau pārliecinoši darbojos, atceros kā Viktors Mazurs vai Andrejs Gluščuks – abi bijuši blakus visu karjeru, tāpēc šis moments jūk kurš tieši – pienāca un pateica, ka nākamais treniņš būs pie pirmās komandas. Tas bija labs pārsteigums, treniņā visi sačukstas, ko tad šis no otrās komandas. Sāku kā uzbrucējs, laikam tā bija drošākā pozīcija, kur vismazāk sūdus var sataistīt. Bet interesanti, kā kļuvu par aizsargu. Andrejs Gluščuks mani 11 gadu vecumā Ateitis Cup turnīrā ielika par centra aizsargu. Saņēmu turnīra labākā aizsarga atzinību, pirmo reizi spēlējot par aizsargu.
Bieži spēlētājam šķiet, ka ir kāda noteikta pozīcija. Pats biji elastīgs pārmaiņām vai tomēr šķita, ka nav Tava pozīcija?
Biju diezgan elastīgs, noteikti nebiju bēdīgs. Kad mani ielika aizsardzībā, nemaz nebija laika domāt, kā jūtos. Kad saņēmu turnīra labākā aizsarga atzinību, tad bija sajūta, ka: “Šis ir manējais, šis ir jāturpina!” Pēc tam vēlmes spēlēt citur nav bijis – kur jāspēlē, tur jāspēlē, tas tik un tā ir futbols. Tobrīd arī patika tas, ko treneris Andrejs Gluščuks centās manī izcelt futbolā 11 pret 11, ka varu atņemt bumbu, pieslēgties un skriet ar bumbu. Ka veicu neordināras darbības.
Kā notika pāreja uz FS Metta?
Stāsts ir interesants ar to, kā principā visi labākie 2001. gadā dzimušie no Skonto akadēmijas pārcēlāmies uz FS Metta. Tie bijām: es, Riha [Rihards Ozoliņš – aut.], Renčiks [Renārs Varslavāns – aut.], Noris [Normunds Uldriķis – aut.], Robins Ušackis, Gusts Miezis, Haralds Porietis, Ēriks Dekoneks. Skonto sākās neskaidrības organizatoriskajos jautājumos, sākās neliels haoss. Punkts, kad sapratām, ka kaut kas jāmaina, bija pēdējais finālturnīrs futbolā 8 pret 8. Mums treneris bija Dāvis Caune, bet dienā, kad jāizbrauc atnāca pavisam cits treneris. Neatceros vārdu, bet savācāmies pirmsspēles sapulcē, un treneris stāstīja pret ko spēlējis, ka spēlējis – bez maz vispār nesvarīga informācija. Arī turnīrā nespēlējām labi. Ja parasti gandrīz vai dominējām vai vismaz Top2, Top3 pozīcija, tad šoreiz palikām piektie vai sestie. Mamma teica, ka toreiz visi vecāki savācas kopā un domāja, ko darīt. Mamma, protams, saka, ka viņa to ierosināja, nevaru gan to pārbaudīt, ka jāiet uz FS Metta (smaida). Visi sāka pāriet, es pat laikam paliku viens no pēdējiem. Toreiz Skonto pat piedāvāja, ka nosegs visu treniņu maksu, lai tikai palieku. Nebija arī tik vienkārša izvēle, jo tobrīd biju pie 2000. gadā dzimušo komandas pie trenera Romāna Kvačova. Tā bija laba komanda. Jau biju pāris izmēģinājuma treniņus bijis METTA, un tad spēlēju turnīrā Daugavas stadionā, kur bija arī Skonto. Spēlē pret Skonto uzvarējām, un tad nākamajā dienā Kvačovs treniņā prasīja, kā tad gājis turnīrā (smejas). Tāda neveikla situācija. Drīz pieņēmu lēmumu un pārgāju uz FS Metta. Tajā vecumā tās pārejas nebija tik nopietnas. Pieļauju, ka arī Skonto saprata – lai iet, paņemsim akadēmijas naudu [kompensāciju – aut.]. Neviens nebija dusmīgs. Ja būtu otrādāk – būtu pārgājuši no METTA uz Skonto, domāju, ka tik viegli tas nebūtu noticis (smaida).
Tobrīd arī Tevis minētie treneri Viktors Mazurs un Andrejs Gluščuks pievienojās METTA..
Jā, bet, man šķiet, ka viņi METTA pievienojās ātrāk – mēs pārgājām, kad bija jāspēlē futbols 11 pret 11. Atceros, kad Mazurs vēl bija mans treneris Skonto, vienā no finālturnīriem viņš pēc turnīra sasauca apli un pateica, ka dodas prom. Mēs vēl tobrīd bijām sīki, bez maz vai puņķi un asaras bija (smaida).
Kā izdevās iekļauties komandā?
Jau kad ar Skonto spēlējām pret METTA, likās, kas tie tādi ir – nekas daudz nav dzirdēts, bet visi mači sīvi. Mēs Skonto laikā uzvarējām 2-3 jaunatnes čempionātus, un, kad pievienojāmies, mūs visus salika kopā, tad bija diezgan jaudīgi. Varēja just starpību pieejā, un sākumā bija treneris Ģirts Mihelsons, kas arī bija interesants sākums.
2014. gads: 2001. gadu komanda triumfē Latvijas jauniešu čempionātā. Daudz pazīstamu spēlētāju komandā.
2015. gads: Metta 2001. gadu komanda uzvar LFF Ziemas kausā
Kādas atšķirības tīri organizatoriski varēja izjust, pārnākot uz METTA sistēmu?
Tādā vecumā pašam vēl ir haoss galvā un īsti daudz par organizatoriskajiem jautājumiem nedomā. Kā jau teicu, dušas, čības, kārtība – tas bija viens jautājums. It kā liekas pašsaprotami, bet, ja to neieliek no sākuma, tad pie tā vēlāk grūti pierast. Noteikti visa kārtība ar e-pastiem un informāciju – viss bija skaidrs. Pašās beigās Skonto bija tā – ja esi treniņā un dzirdi, tad zini, ja neesi, tad nezini. Šeit parādījās e-pasti, iespēja visu nomenidžēt, bija skaidri zināma kluba struktūra un atbildīgie cilvēki, ko Skonto līdz galam nevarēja saprast.
Drīz jau sākās arī futbola klases, kas bija kaut kas citādaks…
Futbola klasēs gan nebiju no paša sākuma. Pabeidzu Valda Zālīša pamatskolu, tad mamma gribēja, lai eju ģimnāzijā. Jau no septītās klases bija piedāvājums iet futbola klasē, mūs visus baigi virzīja klubs uz turieni. Mammai svarīga bija izglītība, arī brālis bija pabeidzis Rīgas 1. Valsts ģimnāziju, pats tiku Rīgas 2. Valsts ģimnāzijā. 10. klasē gan pievienojos futbola klasei. Bija izvēle arī iet uz 49. vidusskolu – tur bija trīs klases, matemātikas novirziens, iestājeksāmenā biju 3. labākais. Tomēr 20. augustā aizgāju uz klasi un sapratu, ka nu nē… Futbola klasē bija ļoti forši, tas bija ļoti labs kolektīvs. Mēs viens otru pušojām. Parasti ir tā, ka dzen sviestu, sliktas atzīmes ir stilīgi – mēs gan cīnījāmies par labākām atzīmēm, un tas palīdzēja. Bija arī ļoti jautri, visi savējie, laba sinerģija. Nebija sajūta, ka par daudz ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Arī trīs gadus pēc skolas absolvēšanas savācamies, kaut ko padarām un pasportojam kopā.
2019. gads: pārstāvot FK Metta dublieru komandu.
Komandā esi viens no vecākajiem, klāt pienāk jaunie futbolisti. Vai var just paaudžu atšķirību?
Man šķiet, kad mēs ar Osi [Oskaru Vientiesu – aut.] ienācām Meistarkomandā, tad tur bija Ševeļovs, Strods, Šibass, Fjodorovs, Ošs – tur tu jūti, kad apsēdies ģērbtuvē, nerunā, klausies, saproti, kā lietas notiek un ka būs bumbas jānes. Tad, kad komandā uz treniņiem pieslēdzas 2005. un 2006. gadā dzimušie – viņi vairāk mūs uztver kā savējos. Kaut kur uzspēlēts kopā dublieru komandā vai esam redzējušies. Nedaudz trūkst tās autoritātes apziņas. Viņiem vairāk liekas, ka atnāk tikai uz nākamo komandu un nav tik liels lēciens. Protams, pret Vladu [Fjodorovu – aut.] uzreiz ir jūtams, ka visi viņu ciena. Man arī patīk uzpihāt jaunajiem, jo zinu, kam esmu gājis cauri. Kad atnācu uz komandu man bija bail no Rendija [Šibasa – aut.], likās širmis, labāk neskaries klāt, bet tagad tas viss, protams, ir mainījies un ir labas attiecības. Manuprāt, jaunie nedaudz izlaiž to posmu, kad esi sabijies un neesi savā ādā. Ralfs Pakulis ienāk ģērbtuvē ar pirkstiem gaisā – nav slikti, ātri iejuties komandā, bet savam procesam ir jāiziet. To mums pašiem jārealizē.
2023. gada sezona: Kirkils ar Oskaru pirms spēles. Abi Meistarkomandā ienāca vienā laikā, šobrīd abiem ir jāuzņemās līderu loma gan uz laukuma, gan ārpus tā.
Komandā, cik saprotu, ir arī kapteiņa asistenti – vicekapteiņi…
Ir komandas kapteinis, trīs kapteiņa asistenti, un es esmu neoficiālais asistents. Mūsu uzdevums ir nodot treneru ziņu, ko treneri nenodod pa tiešo. Tā ir papildus atbildība. Man liekas, ka katram no mums ir kāda spēcīga īpašība, katrs esam kā piemērs. Lūkasam un Vladam tas iet caur futbolu un darbībām uz laukuma. Abi arī komandas čatā pirms spēlēm ieraksta dažādas ziņas. Osis vienkārši pēc dzīvesveida, grafika ir fantastisks. Jānim – komunikācija laukumā. Es vairāk tieši ģērbtuvē darbojos – ja mēs spēlējam, tad spēlējam, ejam kaulā. Ir dienas, kad pašam pietrūkst enerģija, tad ir grūti pieprasīt arī no citiem, bet asistenta loma uzliek atbildību.
Vai komanda ir kļuvusi vienotāka?
Gandrīz viss kolektīvs palika komandā, klāt nāca Vlads, Lūkass, Rendijs – trīs tādi stabili spēlētāji, kur spēj papildināt komandu. Mums bija, manuprāt, arī divi ļoti forši saliedēšanās pasākumi, kur, lai arī jau bijām tuvi, bet caur aktivitātēm uzzinājām viens par otru vairāk un kļuvām vēl tuvāki. Komandā nav izveidojušās grupiņas vai kāds būtu atstumtāks – brīvi komunicējam viens ar otru. Ja tā salīdzina, tad arī pagājušajā gadā bija līdzīgi, bijām saliedēti, tomēr šogad arī laukumā uzlabojas rezultāti, mums šobrīd ir spēcīgāks soliņš, kas var pastiprināt spēli. Un, protams, visas pārējās saliedēšanās aktivitātes, kas padarījušas mūs stiprākus.
Var pamanīt, ka arī viens no otra vairāk paprasāt…
To arī pārrunājām saliedēšanās pasākumā un bieži uzsveram, ka pieprasīšana ir svarīgs faktors – par jūtām tajā brīdī nav svarīgi domāt. Laukumā ir viens mērķis, un arī tie, kuri iepihā, grib, lai ir labāk – tā ir daļa no procesa. Bieži to pārrunājam, ka vienam no otra vairāk jāpieprasa. Viss ir mūsu rokās. Pat teiktu, ka sastāvs mums ļauj cīnīties par Top 4 – spēle ar bumbu, uzbrukuma uzsākšana. Noslēgšanā jāpieliek, bet jūtu, ka tas mums atnāks.
Vai neoficiālais asistents nozīmē arī ģērbtuves mikroklimata uzturēšanu un neformālo pasākumu rīkošanu?
Kad jaunie atnāk uz treniņiem, man patīk viņus izaicināt, pārbaudīt, kā reaģēs. Mēģinu ģērbtuvēs veidot to enerģiju, uzturēt klimatu. Protams, organizējam arī kādas iekšējās aktivitātes. Pokera vakars, foršs process. Mazākā kompānijā golfu uzspēlējam. Tās ir aktivitātes, kur ir azarts, sacensības, spēlēšana. Nekas fiziski noslogojošs, to var darīt un paralēli izrunāt visādus jautājumus. Vienkārši pasēdēt ir forši, bet papildus sacensības ir vēl labāk.
Debitēji 2020. gada sezonā, un šī jau ir Tava ceturtā sezona augstākajā līga. Kas mainījies šo sezonu garumā?
Atceros debijas spēli pret Spartaks Jūrmala, 0:2 zaudējām, ja nemaldos. Biju, protams, uztraucies, bet individuāli salīdzinoši veiksmīga spēle bija, laikam pat veiksmīgākā tajā sezonā. Ielecu sastāvā, toreiz ar Robertu Ķipstu konkurējām tajā pozīcijā. Ja salīdzina sākumu un šo brīdi, tad tagad komunikācija laukumā ir stiprā puse. Diezgan labi lasu spēli, zinu, kuros brīžos varam papresingot, dot norādes pussargiem – tas labi sanāk, pie tā esmu pielicis. Jo ilgāk esi kādā līmenī, jo lielāka pārliecība. Ja sastāvā bija Ševeļovs vai Ošs, tad viņiem ir tā loma, tu nejūties tik ērti tajā. Nezini, vai vari teikt priekšā un vai pareizi saki. Tagad esmu pārliecināts, pat, ja lēmums nav bijis pats pareizākais, tāpat uzņemos atbildību par to, ko saku un domāju, pēc tam varam to palabot. Pārliecība ar bumbu un bez bumbas augusi, arī tas ir nācis klāt pa šiem gadiem. Arī līdera loma, ka ir jārunā, jādzen visi uz priekšu. Uzvilka, ka nācās izlaist Latvijas kausa 1/8 fināla spēli – pamatīgs gāziens, es mīlu tādas spēles.
Katru gadu Tavā pozīcijā ir arī noteikta konkurence. Vienmēr ir izaicinājums sevi pierādīt no jauna..
Tas ir gan izaicinājums, gan nāk arī par labu. Man ir ļoti svarīgi spēlēt, bet svarīgāks ir komandas rezultāts. Ja iepriekš konkurences ziņā biju tuvāk un vairāk spēlēju, tad šogad manā pozīcijā ir Vlads, un mums ir arī rezultāts. Tad arī saprotu, ka tas ir komandas interesēs, un mēģinu izmantot visas iespējas, kas man ir dotas, smagi strādāju treniņos. Šosezon izjūtu šo konkurenci daudz pozitīvāk. 2021. gada sezonā bija grūtāk, un pašam tā sezona īsti nesanāca, nebija pārliecinoša. Šosezon liekas, ka spēlēju stabili, nav rupjas kļūdas, bet arī konkurents par vietu sastāvā ir spēcīgs – tas neļauj spēlēt visu laiku. Iepriekš šādā situācijā būtu bijis citādāk, un minūtes būtu sakrājis vairāk. Šosezon es vairāk spēlēju pret Top 4 komandām, jo divcīņas un kauls, cīņa – tas patīk un sanāk, bet, kur vairāk pieredze vajadzīga, kur jāspēlē kā pirmajam numuram, tur Vlads ir pieredzējušāks un var paņemt spēli savās rokās, ja vajag arī nospēlēt par malējo uzbrucēju. Tādos gadījumos ir forši ar viņu vienā malā spēlēt – jūti pieredzi, mazāk jāsaka priekšā, ir sajūta, ka viņš pats zina, kur jābūt. Mums reizēm pietrūkst nestandarta darbības aizsardzībā, spēlējot presingā, bet viņš labi jūt spēli un var šādas nestandarta darbības.
2023. gada sezona: Gabriela ceturtā sezona Meistarkomandā.
Vasarā sanāca nogrieznis, kur dažādu iemeslu dēļ kaut kas pietrūka – ilgāk bija jāgaida uzvara, nepatīkams zaudējums kausa izcīņā. Kā tikāt galā ar grūtībām?
Nemāku teikt par visu komandu, bet personīgi liekas, ka nekas jau traks nebija noticis. Mēs nedrīkstam pazaudēt ticību, tam, kas strādā, savai shēmai. Pietrūkst tikai punkti uz i. Treneris izteicās, ka šajā posmā izkrita leģionāri, kas sita golus, bet paši vairs neiesitām. Visus jau viņi neiesita, bet tomēr kaut kur mentāli tas laikam ietekmēja. Jāturpina sava spēli, jāsaliek punkti uz i. Nepārmetu nevienam personīgi, bet cik punktus vairāk būtu izcīnījuši, ja uzbrucēji realizētu savus momentus. BFC Daugavpils, FK Auda spēle – var daudzas spēles saukt šajā nogrieznī. FK Liepājas spēle 2. aplī vispār ir absurdākā spēle. Nesaspēlējušies džeki pretī – kā mēs tur gājām cauri, dominējām, bet, kad tiekam līdz pēdējai trešdaļai – grūti pateikt… Kaut kas nedaudz jāpamaina pēdējā trešdaļā, bet nekas traks jau nav noticis. Jāturpina darīt to, kas nesa rezultātu, tikai jārealizē savus momentus. Tas arī mainījās šajā nogrieznī, ka savas iespējas neizmantojām.
Jūlijā arī aizvadījām divas starptautiskās spēles pret Aris Limmasol un Paphos FC. Lai arī nestartējam Eirokausos, tā ir starptautisko spēļu pieredze…
Tiešām interesanta pieredze, starptautiskās spēles. Pirmajā puslaikā pret Aris Limmasol mūs pavazāja, un īsti nebija, ko likt pretī – parādīja mūsu sastāva dziļuma spēju tādās spēlēs. Otrajā puslaikā uzlaidām nominālo sākumsastāvu, uzreiz jutu, ka vajag iedot enerģiju. Varbūt pretinieki nedaudz parotēja, bet spēli izlīdzinājām, varējām arī iesist. Pret Paphos FC ļoti līdzīga spēle, varbūt otrajā no trim trešdaļām ne pārāk. Trešā trešdaļa arī bija interesanta – es un Skanstes džeki. Man patika tā loma, visi jauni, ieklausās. To periodu nospēlējām 0:0, un 2-3 labas iespējas izveidojām – varējām šo trešdaļu arī uzvarēt. Pašam svarīgākais, neskatoties uz to, cik spēks vai labi iet spēle, bija iedot enerģiju. To visvairāk paņēmu no šīs spēles. Abas spēles parādīja, ka starptautiskā spēļu pieredze vienmēr ir vērtīga, tomēr arī liek saprast, cik daudz valstīs un klubos spēlē futbolu, cik liela konkurence, cik daudz jāstrādā – tas nav pat Top 5 līgu līmenis, bet pavisam tuvu mūsu līgas līmenim. Laba pārbaude visiem.
Kā šajos gados audzis Latvijas čempionāta līmenis?
Virslīgas līmenis ir audzis. Viennozīmīgi klubi paliek spēcīgāki, bet man nedaudz traucē ieraudzīt to starpību tas, ka arī mēs paliekam spēcīgāki un tā starpība tik ļoti līdz ar to nepieaug. Riga FC un FK RFS, protams, šosezon ir citā līmenī, bet pret visiem citiem klubiem varam spēlēt. Arī FK Auda, FK Liepāja, Valmiera FC – pret visiem šosezon bija iespējas uzvarēt. Šobrīd visi ir ņemami, esam sajutuši, ka esam kļuvuši labāki. Neatceros, kad būtu tā spēlējuši, gājuši ārā no aizsardzības, tādā shēmā, kā spēlējam. Liela loma šeit ir Oskaram – bumbas kontrolē un visu pārējo savienošanā. Bet no šīs sezonas jāizspiež vairāk. Top 6 ir OK, bet jāiet pēc kaut kā vairāk, jāiet pēc Top 4. Vienmēr var labāk, un viss ir atkarīgs no mums pašiem – daudz no tā ir galvā.
Šosezon arī Metta Ultras priecē ar jaunām idejām, lielu azartu un iespaidīgām performancēm..
Tas arī ir viens no spēka faktoriem. Salīdzini ar jebkuru Virslīgas klubu – nav nekas tāds. Fani viennozīmīgi mūs motivē. Tie ir forši cilvēki, inteliģenti – nav tipiskie futbola fani, kas tikai kaut ko bļauj. Ultras nāk uz spēlēm, velta laiku, brauc uz izbraukumiem, lai tikai atbalstītu savu komandu. Prortams, ka tā uzreiz ir papildus motivācija un atbildības sajūta. Man ir viens labs stāsts. Raivis Bēts ir Latvijas Universitātē mans pasniedzējs. Studēju programmā “Industriālā inženierija un vadība”, viņš pasniedz kursu augstākajā matemātikā. 2021. gada sezonas pirmā apļa spēlē pret FK RFS, kur pēdējās sekundēs Hanzā izrāvām neizšķirtu 3:3 – mēs skrējām, fani aiz žoga, skrējām klāt. Tur Raivis Bēts: “Gabi, nesatraucies, viss būs labi, nokārtosi!” Tādi cilvēki nāk atbalstīt – neparādīt savu labāko sniegumu, neizlikties tādu cilvēku priekšā, tas vienkārši nav iespējams. Viņi arī izrādīs neapmierinātību ar savām performancēm, var klusēt, ja mēs necīnāmies laukumā – bet viņi vienmēr ir tur, un viņiem ir savs viedoklis. Tas ir fantastiski, ka šeit pat Latvijā tas viss ir izjūtams. Tas ir fantastiski, ka var gūt tādu pieredzi Latvijas futbolā – kāps un kritīs, un atkal kāps, saglabās interesi. Gaidām, kad pulciņš pieaugs, bet tas ir atkarīgs arī no mums!
Par izlasēm. Regulāri biji Latvijas U-17 un U-19 izlasēs, palīdzēji U-19 izlasei sasniegt Elites kārtu, bet tā arī Latvijas U-21 izlasē oficiālā spēlē neparādījies. Kā uz to reaģēji?
Biju izsaukts uz pirmo U-21 izlases sasaukumu, bija pārbaudes spēle pret FK RFS – pat golu iesitu. Ņemot vērā, cik reti situ golus, tad tas bija spilgti (smejas). Bet, ja godīgi, tad tā bija sarežģīta sezona. Konkurēju par vietu sastāvā ar Jegoru [Novikovu – aut.], taču visvairāk izsita tieši pirmssezonā gūtā trauma. Sezonas sākumu izlaidu un nekoncentrējos vairs tik daudz uz izlasi, kā uz to, lai tiktu sākumsastāvā. Ja nespēlē un nav vietas sastāvā, tad nevar būt domas par izlasi. Mentāli arī sarežģīts gads, ņemot vērā, ka netiku sastāvā, tad neliku liekas cerības, lai pēc tam viltos. Vairāk koncentrējos uz klubu – nostabilizēties, izcīnīt vietu sākumsastāvā. Ja godīgi, tad neņēmu to tik daudz pie sirds, vairāk sāpēja, ka nespēlēju klubā. Aizbraukt uz 2 nedēļām izlasē, nespēlēt un tikai pabūt nometnē – tas nevienam nav vajadzīgs.
Kuras varbūt ir spilgtākās atmiņas un notikumi izlasēs..
Diemžēl pret Nīderlandes U-19 izlasi nespēlēju, tur biju rezervē, bet tā bija smaga spēle. Cik tur bija, 2:8? Varēja just. Emocionāli piepildītākā bija nākamā spēle pret Moldovu. Mani nomainīja 65. minūtē, pārģērbos un uz benča telefonā paralēli skatījos otru grupas spēli, jo mums vajadzēja labāku vārtu attiecību. Emocionāli tas bija vispiepildītākais moments, kad tikām uz Elites kārtu. Patraucēja COVID, bet nevarētu pirmo spēli tāpat spēlēt, jo sakrāju divas dzeltenās kartītes. U-17 izlases kvalifikācijas ciklā nāk spēle pret Itāliju, zaudējums 0:1. 89. minūtē Aleksejam Krjukovičam bija nereāla iespēja pie tālā staba, bet nedaudz aizsita garām. Atceros toreiz arī bija cita pieredze un pieeja, treneris bija Igors Stepanovs. Nekāds pārmetums, bet trenerim patika vairāk vienkāršs futbols, 4 centra aizsargi ir aizsardzības līnija, garā piespēle, cīņa – tā uzbrūk. Tad pie Jakub Dovalil U-19 izlasē spēlējām citādi, bija cita pieredze, arī pirmo reizi strādāju ar ārzemju treneri. Tā pieredze man patika, arī asistents bija Viktors Mazurs, kas palīdzēja visu salīmēt kopā.
Pret zvaigznēm arī ir uzspēlēts, piemēram, U-17 kvalifikācijā pretī Gruzijas izlasē spēlēja Khvicha Kvaratskhelia…
Ja? Laikam tad sanāk, ka pa manu malu spēlēja. Atceros, ka spēle bija Gruzijas nacionālajā stadionā, pirmo reizi spēlēju tik milzīgā stadionā – lielisks laukums, tribīnes, daudz skatītāji. Bija smaga spēle. Par zvaigznēm runājot, atceros Baltijas kausu, kur Raimonds [Krollis – aut.] iesita 4 vārtus Lietuvai, vēl divus laikam Igaunijai. Vispār tajā gadā U-19 izlasē viņš daudz iesita. Man ir bilde ar viņu tieši pēc Baltijas kausa, kur apakšā ierakstīju komentāru: “Ar Latvijas futbola nākotni.” Es to manifestēju! (smejas)
Kā malējam aizsargam bieži uztrāpās neparocīgi pretspēlētāji. Kuri ir visneērtākie pretinieki Virslīgā?
Mani uzvelk tie sīkie, ātrie, kad daudz driblē. Ar Emersonu ir viena spēle, kur viņam nekas neizdodas, bet tad citā atļauj viņam pirmo veiksmīgo darbību un viņam aiziet. Ja paskatās uz Douglas Aurelio – manuprāt, labākais spēlētājs Virslīgā. Atceros pagājušajā sezonā 4. aplī, kad zaudējām 0:2, ielaidām otros vārtus pēdējās sekundēs. It kā ļoti laba spēle, neļāvām izpausties – pēdējā minūte, apspēlē mani un vēl trīs džekus. Zini, tad ir tāda sūdīga sajūta. Yokota arī bija neērts – ātri, mazi pieskārieni. Pret Menu mazāk spēlēts, grūti teikt.
Treniņos?
Lūkass ir neparocīgs. Viņam varbūt nav apspēlēšana tik augstā līmenī, bet viņš ļoti labi jūt tavus soļus, kad iet uz vidu un sit tuvajā, sagaida gamaku. Tās detaļas viņš ļoti labi jūt un izpilda. Pret Renāru Varslavānu bija grūti treniņos. Ļoti žēl, ka tik maz spēlē, neveiksmes ar traumām. Pirms divām sezonām gājām kopā uz Hanzu divatā trenēties – tehniski ļoti apveltīts spēlētājs, iedeva dažas lietas, ko jau bija apguvis. Baigi žēl, ka tā sanāk ar traumām. No 2001. gadā dzimušajiem Krollis noteikti ir labākais futbolists kā kopums, bet tehniski Renārs ir labākais mūsu gada gājuma futbolists. Pie FK RFS bija vesels, bet daudz nespēlēja. Likās, ka šogad būs iespēja, bet arī pirmajās sezonas spēlēs, kaut visu izdarīja, vārti iekšā nelidoja. Žēl, ka trauma izjauca sezonu.
Brīvajā laikā ar brāli attīstāt savu projektu. Vai vari pastāstīt kaut ko vairāk?
Galva man strādā, patīk darbi pie datora. Nepatīk ideja, ka ir treniņš, aizbrauc mājās, uzspēlē pleisi vai izej ārā. Gribas kaut ko attīstīt, darīt, ko citu, neietekmējot futbolu, protams. Brālis jau bija iepriekš licis projekcijas, darbojies ar 3D modeļiem, bija pieredze pasākumos. Pēc viņa iniciatīvas ideju pieteicu LU Biznesa inkubatorā. Piedalāmies arī vienā programmā, uzņēmums veido digitālos materiālus, venue dizainus, un tā tālāk. Tomēr īrējot tehniku, projektorus – ir grūti. Tagad koncentrējamies uz subprojektu – Bourzma. Otro gadu organizēsim pasākumu Bourzma Boutique, kur notiek modes skate, tirdziņš un dažādas uzstāšanās. Uzņēmumā visa grāmatvedība un finanses ir mans lauciņš. Projektori, 3D modelēšana – arī to visu esmu apguvis. Tiesību jautājumi, tie paši pašvaldības saskaņojumi, kas jāveic. Ir forši, ir interesanti. Pagaidām vēl būvējam visu to no pamatiem. Varbūt mode ir diezgan sveša, bet es vairāk pie tehniskajiem jautājumiem, kas man patīk un sanāk.
Cik daudz šajos jautājumos palīdz orientēties studijas universitātē?
Vislielākais ieguvums ir AutoCAD programma, kur var taisīt tehniskos rasējumus. Universitāte iedod struktūru, paplašina informācijas loku par dažādām jomām. Protams, ka varētu vairāk iedziļināties, bet tur ir jāizvērtē, cik daudz tas dod un cik iegūstu. Uztveru to tā, ka, ja dzīvē būs kāds specifisks jautājums no tēmām padziļināti jāapgūst, tad ir ielikts pamats, saprotu, kas ir kas, bet specifiskus piemērus rēķināt mājās pēc universitātes šobrīd nav prioritāte. Apgūstu ideju, saprotu, kā strādā, kad saskaršos ar problēmu – zināšu, kā risināt. Pirmie divi gadi bija tie grūtākie, tie ir izturēti. Mācības ir svarīgas, jo arī zinu, ka vecākiem tas ir svarīgi.
Cik zinu vēl neilgi pirms vidusskolas absolvēšanas bija ideja arī par studijām ārzemēs ar iespēju spēlēt futbolu…
Toreiz piedāvātais līgums no kluba puses bija šoks, jo vēl nebiju nospēlējis nevienu spēli Virslīgā. Toreiz līguma sarunās prasīja manu plānu. Teicu, ka gribu spēlēt futbolu, bet, ka varētu arī studēt ārzemēs un spēlēt futbolu, bija variants Lielbritānijā. Toreiz Ģirts Mihelsons uzreiz pagrieza sarunu no tāda rakursa, ka es jau tiešām braucu, salika visu plānu pa plauktiem. Tā, protams, bija gudra pieeja, ka uzreiz piedāvāja plānu, bet no manas puses tobrīd tā bija tikai ideja (smejas). Pašam gribējās kaut kur aizbraukt, citur pamācīties un padzīvot. Tomēr tik daudz gadus biju spēlējis, un stulbi būtu neparakstīt līgumu. Zinu, ko arī tētim tas nozīmē, tas ir svarīgi. Ideja par studijām ārzemēs bija mammas ideja – brālis maksimāli bija par to, ka jābrauc uz ārzemēm. Kaut kādā ziņā gribētu pamēģināt padzīvot citur. Kaut nedaudz būtu iespēja paskatīties no cita skata punkta, ka var citādāk. Pagaidām ir viens burbulis, nesakot ne labi, ne slikti. Bet tad būtu iespējams no dažādiem skata punktiem paskatīties.
Vai izdodas atrast laiku arī kādiem hobijiem un nodarbēm brīvajā laikā?
Brīvajā laikā pa lielam iecienītākās aktivitātes ir pokers un golfs. Golfā es, Raimis [Krollis – aut.], Osis [Vientiess – aut.] un Jānis [Beks – aut.] pagājušajā gadā uztaisījām 2 pret 2. Es ar Osi pret Raimi un Jāni – tās ir ļoti svarīgas cīņas (smaida). Man jau īsti nav daudz laika kam citam – cīnos ar prioritāšu sadalīšanu. Mentāli bieži jūtos slikti, ka kaut ko nedaru un liekas, ka visu laiku kaut kas ir jādara. Nesaprotu cilvēkus, kuriem ir garlaicīgi vai nav, ko darīt. Ir simts un viena nodarbe, ko darīt – viss ir atkarīgs no tevis, kas interesē un kā gribi pavadīt laiku. Šobrīd pieeja ir vairāk koncentrēties uz sevi – pilnveidot sevi. Strādāt pie sevis ir ļoti ilgs process, kur vienmēr ir, ko darīt. Kad pabeigsi vienu nodarbi, būs nākamais un būs tikai vairāk un vairāk. Piemēram, nožēloju, ka nenoliku autovadītāja tiesības agrāk – tagad to ir grūti iebāzt grafikā. Tomēr, lai gan esmu noslogots, zinu, ka varu darīt vēl vairāk.
Noslēgumā – vairākos jautājumos jau minēji ģimenes lomu un iesaisti. Kā raksturotu ģimenes nozīmi savā dzīves un futbola ceļā?
Es ļoti mīlu savu ģimeni. Mēs esam ļoti specifiski savā ziņā. Tētis vienmēr uzdod jautājumus brutāli un pesimistiski – izaicina, norāda, kur ir nepilnības, liek man padomāt. Tētis ir ļoti vienkāršs cilvēks, viņam nepatīk tehnoloģijas. Man ļoti patīk viņa vērtības, atbildība pret lietām – pasaki, izdari, cilvēki respektē tevi. Daudz nerunā, bet viņam ir viedoklis, kad atveras, tad kārtīgi visu izstāsta. Mamma ir juriste ar maģistra grādu, ļoti gudra sieviete, daudz palīdz tehniskos jautājumos. Apbrīnoju, kā viņa var strādāt un vēl izdarīt visus mājas darbus. Brālis ir ļoti interesants cilvēks. Ļoti spēcīga vīzija, labi izglītots, daudzpusīgs cilvēks. No viņa daudz var paņemt, un viņam ir pārliecība, kas man kaut kur pietrūkst, īpaši biznesa vidē. Tajā pašā inkubatorā, kad bija jāpastāsta, kas esam, it kā vienkāršs uzdevums, bet man sākumā bija grūti. Tagad jau ir viegli izteikties. Māsa tikko pabeidza 5. klasi, teicamniece – mamma par to parūpējās, viņai mācības vienmēr ir ļoti svarīgas bijušas, tur viss strikti. Māsa ir ļoti pastāvīga, bieži pārsteidz ar saviem komentāriem par dažādiem jautājumiem, kas nav viņas vecumam raksturīgi. Visiem ir savi plusi un savi mīnusi, bet viens otru lieliski papildinām. Nav tā, ka bieži esam visi kopā, bet ir forši. Ģimene ir jānovērtē!
