Piedāvājam plašāku interviju ar FK Metta aizsargu Emīlu Birku.
Sezona ir noslēgusies, un šoreiz piedāvājam interviju ar 19 gadus veco FK Metta aizsargu Emīlu Birku, kurš aizvadītajā nedēļā pagarinājis līgumu ar klubu līdz 2022. gadam.
Birka kluba sistēmai pievienojās 14 gadu vecumā, bet Meistarkomandā debitēja 2017. gada augustā. Šosezon 2000. gadā dzimušais futbolists aizvadīja 28 spēles un bija viens no komandas līderiem.
Savā trešajā kopumā un pirmajā pilnajā sezonā Emīls izpelnījās arī nomināciju “FK Metta gada futbolists” nonākot starp pieciem sezonas spilgtākajiem spēlētajiem.
Sarunā futbolists pastāstīja par futbola ceļa pirmssākumiem, ģimenes lomu, futbola gaitām, izglītības nozīmi un citām saistošām tēmām:
Pastāsti kur un kad sākās Tavs futbola ceļš!
Mans futbola ceļš sākās Limbažos. Pirmajā klasē treneris Valdis Matīss ienāca pie mums klasē un izdalīja lapiņas, aicināja visus uz futbola nodarbībām. Ar draugiem aizgājām un pamēģinājām pirmo treniņu, man iepatikās, un kopš tās dienas esmu futbolā. Pirmais treniņš likās tik interesants, ka divu domu nebija, vai turpināt.
Valdis Matīss ir sagatavojis vairākus izlašu spēlētājus, vairāki limbažnieki spēlē arī Virslīgā. Ko atceries par savu pirmo treneri?
Viņam ir noteikti kāda formula, kā ielikt spēcīgus pamatus futbolā (smaida)! Valdis bija lielisks dzīves skolotājs, atceros kā labu treneri. Bērnībā, protams, mēs daudz ākstījāmies, un viņam ar mums puišiem bija jātiek galā, bet viņš nodeva tik daudz gudrību, kuras vienkārši vajadzēja piefiksēt. Varbūt būtu ieklausījies vairāk, šobrīd būtu vēl spējīgāks. Treneris Valdis noteikti pelnījis uzslavas – pats veda mūsu uz spēlēm/turnīriem ar busiņu, pats ar saviem līdzekļiem palīdzēja, ko nu kuram no puišiem vajadzēja, citiem aizdeva, ja bija nepieciešams. Pats par savu naudu mūs veda uz Latvijas izlases spēlēm, baseinu. Viņš bija tas, kas ļāva iemīlēt futbolu un viennozīmīgi ielika spēcīgu pamatu, lai varētu nonākt tur, kur esmu šobrīd, un esmu pateicīgs viņam par to.
Vai arī ģimenē ir bijusi kāda sportiska ievirze, aizraušanās?
Tētis vienmēr bijis liels sporta cienītājs– nodarbojies ar airēšanu, hokeju, futbolu, basketbolu – tajos laikos, man liekas, viņi ar visiem sporta veidiem nodarbojās (smejas). Mammai ļoti patika vieglatlētika, māsa spēlēja volejbolu. Visa ģimene bijusi sportiska.
Bieži Tavās spēlēs redzami gan vecāki, gan māsa. Cik svarīgs Tev ir ģimenes atbalsts?
Protams, ģimenes atbalsts ir svarīgs, un to var just laukumā – māsa ir praktiski katrā spēlē, tētis ar mammu arī cenšās būt, cik iespējams, braucot lielāku attālumu un sekojot līdzi. Viņu atbalsts vienmēr ir bijis svarīgs ne tikai spēlēs, bet arī ikdienā. Es to ļoti novērtēju un pateicos par atbalstu katrā dzīves izvēlē un situācijā.
Jau pusaudžu vecumā devies brauci trenēties un spēlēt uz Rīgu, pēcāk arī pārvācies. Cik ļoti tas palīdzēja nobriest un kļūt patstāvīgākam?
Atceros, ka bija viens periods, kad vasarā vairākas reizes nedēļā braucu uz treniņiem Rīgā ar autobusu. Pēc tam jau pats gribēju doties uz Rīgu mācīties, pārliecināju vecākus, un viņi ideju atbalstīja. Es domāju, ka briedums ir nācis, tāpat kā patstāvība. Ēst gatavošana, istabas tīrīšana, pašmotivācija, disciplīna. Ko gatavoju? Vecāki palīdzēja un sagatavoja dažādus gaļas ēdienus un mērces, tobrīd 14 vai 15 gados vēl tik plaši nemācēju pagatavot, bet katru vakaru tāpat nācās gatavot un sevi pabarot (smaida).
Kur šo gadu laikā ir sanācis dzīvot?
Pirmos divus gadus dzīvoju Ādažos – katru dienu braucu uz Rīgu. Caur pazīšanos nonācu tur, lai gan pats nepazinu cilvēkus iepriekš. Bet Ādažos mani silti sagaidīja, palīdzēja gan ar sadzīves lietām, piemēram, drēbju mazgāšanu. Pat varētu teikt, ka dzīvoju pie omītes vai tantes, tikai bez radnieciskām saitēm. Ar pozitīvām atmiņām atceros laiku tur. Pēc tam pārvācos uz Teiku, kur īrēju istabu, arī pavadot tur divus gadus. Un šobrīd jau divus gadus dzīvoju kluba piedāvātā dzīvoklī kopā ar Jēkabu [Lagūnu] un Miku [Vilkaplāteru], bet šobrīd plānoju būt vēl patstāvīgāks un dzīvot atsevišķi.
Esi izgājis cauri METTAs sistēmai, absolvējis futbola klases, spēlējis jauniešos, dublieros un arī pirmajā komandā. Kā vērtē savu attīstību?
Šajā periodā futbola kontekstā esmu progresējis visvairāk: kvalitatīvi treniņi, augstas prasības, paralēli nonācu arī izlasēs, lielāka motivācija, līdz ar futbola klasēm papildus treniņi katru rītu. Es sapratu vidusskolas sākumā, ka ir redzams rezultāts ieguldītajam darbam, nāca pārliecība. Nonākot Meistarkomandā pat bija tādas muļķīgas domas, ka netieku uz papildus rīta futbola klašu treniņiem un kaut ko līdz ar to palaidīšu garām, bet patiesībā tieši šie trīs gadi pie pirmās komandas devuši milzīgu grūdienu futbola karjerā.
METTĀ esi jau sešus gadus, vai Tev ir izveidojusies arī cieša piederība klubam?
Viennozīmīgi ir sava veida patriotisms, arī diskusijās un sarunās vienmēr ir apziņa, ka pārstāvi klubu, esi viens no tā. Kad kāds izsakās ne tā, uzreiz metos arī aizstāvēt (smejas). Noteikti šajos gados ir izveidojies patriotisms un piederība klubam.
Decembra sākumā arī pagarināji līgumu ar klubu līdz 2022. gadam. Kā Tu redzi savu ceļu kopā ar FK Metta?
FK Metta ir izcila vieta attīstībai, jo šeit varu tikt pie liela spēles laika, varu spēlēt augstākajā līgā pret spēcīgiem pretspēlētājiem, kas piedalās ČL vai EL kvalifikācijā. Klubā ir arī ļoti spēcīgs treneru kolektīvs, profesionāla attieksme ikdienas darbā, nodrošināti dzīvošanas apstākļi, vitamīni, uzturs, arī GPS un XPS sistēmas. Klubā daudzas lietas ir augstā līmenī. Esmu runājis ar futbolistiem no citiem klubiem, viņiem daudzi no šiem apstākļiem netiek nodrošināti.
Varbūt atceries visus trenerus, ar kuriem esi strādājis klubu ietvaros?
Pirmais treneris Limbažos – Valdis Matīss, METTĀ ilgu laiku trenējos pie Jāņa Gobas, futbola klašu treniņos bija Andrejs Gluščuks, dublieru komandā trenējos pie Viktora Mazura un Andreja Karpova, Meistarkomandā – Andris Riherts un Jānis Skābardis kā fiziskās sagatavotības treneris. Arī Ģirts Mihelsons ir bijis vairākās nometnēs un spēlēs, palīdzējis ar padomu.
Šī bija trešā sezona Meistarkomandas rindās, kāds ir Tavs novērtējums par šo aizvadīto posmu?
Šī noteikti bija labākā no trim sezonām. Sezonas pirmā puse drīzāk gan. Pilns spēles laiks, jutos labi, līdz jūlija beigām biju atlicis kā vienīgais Virslīgas laukuma spēlētājs “Dzelzs vīrs”. Vēlāk gan veselības likstas – angīna, ceļgali, deguns – un otrā sezonas daļa bija ļoti saraustīta. Nepaspēju pat kārtīgi uzņemt formu – grūti psiholoģiski nebija, visu laiku gribējās spēlēt un izdarīt maksimumu, tomēr ķermenis to neļāva izdarīt. Šosezon vispār bija sajūta, ka varam būt Top 4. Spēles satura ziņā bijām tam atbilstoši, bet varbūt pirmie pieci zaudējumi ievirzīja sezonu ne tik sekmīgā gultnē. Es biju pārliecināts, ka būsim turnīra augšdaļā. Mēs, jaunie spēlētāji, apzināmies, ka mums ir atbildība ne tikai nākotnē, bet arī šobrīd un ar to rēķināmies. Mēs gribām uzvarēt.
Latvijas U-21 izlasē esi viens no jaunākajiem futbolistiem, vai nebija problēmas ar iejušanos?
Sākumā nevienu īsti nepazinu, bet šobrīd visi ir kļuvuši par draugiem un ar to problēmas nav bijušas.
Nākamais mērķis noteikti būtu nokļūšana nacionālajā izlasē. Ko Tev nozīmē pārstāvēt Latvijas krāsas?
Protams, ka pārstāvēt Latvijas izlasi ir liels gods, tā ir arī papildus motivācija tur nokļūt. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka pārstāvēt Latviju ir liela atbildība un pret to jāatiecas nopietni.
Paturpinot par mērķiem, vai kļūt par futbolistu vienmēr ir bijis Tavs mērķis/sapnis?
Bērnības mērķus neatceros, tādu lielu īsti nebija, vairāk darīju to, kas man patīk. Nebūtu pat iedomājies, ka tik tālu varētu nokļūt. Mērķi parādījās maziem soļiem – iekļūt Limbažu komandas sākumsastāvā, kur sākumā netiku, iekļūt METTAs jauniešu komandas sākumsastāvā, un tā tālāk. Tādi mazie mērķi vienmēr bijuši, kas pakāpeniski piepildījušies. Kļūstot vecākam, protams, parādās lielākas ambīcijas – iekļūt Latvijas U-19 izlasē, pēc tam U-21 izlasē, un nākamais solis nacionālā izlase. Tagad esmu noticējis sev, un ir jāsper nākamie soļi. Kur redzu sevi pēc pieciem gadiem? Vēlos pārstāvēt nacionālo izlasi, kā arī spēlēt kādā no Eiropas Top 5 līgām.
Kura ir Tava līdz šim spilgtākā futbola atmiņa?
Spilgti atmiņā palicis Latvijas U-19 izlases sastāvā izcīnītais Baltijas kauss 2018. gada vasarā. Pirmā tāda lielā trofeju, ko izdevies uzvarēt. Atceros, ka arī snieguma ziņā likās, ka personīgi tas ir bijis viens no sekmīgākajiem turnīriem.
Futbola klases ir ļauj sekmīgi apvienot mācības ar futbolu. Vai tas atviegloja pieņemt lēmumu arī turpināt mācības universitātē?
Jāatzīmē, ka absolvējot futbola klases vidusskolas programmu, šobrīd arī nokārtoju C-LFF trenera licenci, bet jāsaka, ka šobrīd domas par trenēšanu nav un vairāk koncentrējos uz spēlētāja karjeru. Par augstāko izglītību runājot, nebija citas izvēles, vecāki gribēja, lai mācos un arī pašam tā apziņa bija, ka ir vajadzīgs arī plāns B. Pirmā semestra laikā gan treniņu dēļ sanāk augstskolu arī reizēm kavēt, bet kamēr esmu tur, man ļoti patīk mācību process, vide – patīk vienkārši būt universitātē. Grūtākais bija izvēlēties tieši programmu, taču to, ka mācīšos Latvijas Universitātē zināju jau vidusskolā. Plānā bija psiholoģija vai vadības zinības, izvēlējos otro, jo tas šķita vieglāk savienojams ar futbolu.
Kā studiju procesu izdodas apvienot ar mācībām un cik sarežģīts ir Tavs darba grafiks?
Sezonas laikā nav viegli savienot mācības ar futbolu, taču visu laiku ir kādi brīvie brīži, kad varu papildus mācīties, kā arī nokārtot parādus, kas palikuši. Šobrīd tas ir pirms Ziemassvētku laiks, tagad aktīvi kārtoju astītes. LU pasniedzēji nāk pretī, sākumā nedaudz gan iebiedēja, ka viegli nebūs, bet tas jau tikai disciplīnas uzturēšanai (smejas). Visi cenšas atbalstīt, cik iespējams. Ļoti pozitīvi arī, ka duālās karjeras iespējas Latvijas Universitātē dod iespēju saņemt studiju maksas atlaidi, tāpēc nav jāuztraucas par finansiālajiem jautājumiem un nerodas lieks stress.
Ko Tu ieteiktu futbolistiem, kas šaubās, vai turpināt mācības augstskolā vai vidusskolēniem, kas plāno savu turpmāko attīstības ceļu?
Man vienmēr cilvēki apkārt ir ieteikuši, un arī es citiem iesaku turpināt mācības augstskolā, jo vienmēr jābūt arī B plānam un izglītībai ir liela nozīme arī ikdienā. Tāpat studijas attīsta disciplīnu, liek ievērot režīmu, nav tā ka guli mājās. Iepazīsti jaunus cilvēkus, draugus, kas arī ir svarīgi. Mācības palīdz attīstīt prāta spējas, kas arī palīdz futbolā pieņemt ātri lēmumus laukumā.
Noslēgumā pastāsti, kā pie aktīvā grafika (Futbols-Izglītība) Tu pavadi atlikušo brīvo laiku?
Kā jau katram jaunietiem, man patīk spēlēt videospēles – FIFA, NHL, citreiz UFC. FK Metta es esmu labākais FIFA spēlētājs – mums bija pat savstarpējais turnīrs starp futbolistiem, kuru es uzvarēju. Brīvajā laikā mēdzu skatīties arī kādu filmu, seriālu. Patīk laiku pavadīt ar draugiem, neesmu no tiem, kam daudz patīk mājās sēdēt. Uz Liepupi (vecāku mājām, nedaudz ārpus Limbažiem – aut.) izdodas aizbraukt divas reizes mēnesī.
