Jūnija vidū piedāvājam plašāku interviju ar FK Metta uzbrucēju Artjomu Puzirevskis.
Artjoms Puzirevskis savu debiju Virslīgā piedzīvoja 2020. gada čempionāta 11. kārtas spēlē, uzvarā ar 2:1 pret FK Liepāja, kļūstot par tobrīd 14. FS Metta akadēmijas audzēkni, kurš debitējis Virslīgā.
Kopš tā brīža Artjoms Meistarkomandas rindās aizvadījis 86 spēles un guvis 19 vārtus.
FS Metta akadēmijas sistēmā mūsu uzbrucējs ir kopš 13 gadu vecuma, iepriekš pārstāvot Rīgas FS, JFK Daugava un Šitika FS jauniešu komandas.
Centra uzbrucējs sava gada gājuma komandai palīdzējis izcīnīt divus zeltus un divus sudrabus, bet 2019. gadā sekmēja arī U-18 komandas sudrabu un U-21 vienības zelta godalgas 1. līgas B čempionātā.
2003. gadā dzimušais futbolists kopā sakrājis arī 14 spēles Latvijas U-17 izlasē, kam vēlāk pievienoja 2 spēles Latvijas U-19 izlasē, kā arī 4 spēles U-21 valstsvienībā.
Intervijā Artjoms atceras piedzīvojumus bērnu un jauniešu futbolā, iepazīstina ar savām interesēm ārpus futbola, kā arī atskatās uz aizvadītajām un šo sezonu Virslīgā un izlasēs.
Intervijas fotogrāfs: Eduards Grencmanis
Apģērbs: Citysport Latvija/Nike
Kā veicās eksāmenā?
Bija, OK! Bija daži diezgan grūti jautājumi, bet neko tādu neizdarāmu nesagaidīju un tiku galā (smaida).
Kāds ir sesijas laiks universitātē, kad ir tik aktīvs posms futbola sezonā?
Man ļoti paveicās ar lekcijām un eksāmenu laikiem tajā brīdī, kad mums pamainījās grafiks. Gandrīz uz visām svarīgākajām lekcijām paspēju, tiku arī uz eksāmeniem.
Kā vispār vērtē pirmo mācību gadu?
Domāju, ka kopumā diezgan labi, nav nesekmīgu atzīmju, varbūt bija kāds mazais parāds, bet arī tie ir nokārtoti. Ļoti daudz labas un kvalitatīvas informācijas, kuru nevarētu saņemt nekur citur kā universitātē.
Pastāsti par savu studiju izvēli, ko izvēlējies un kāpēc?
Man svarīgākais ir futbols, bet paralēli apdomāju variantus būt citā vidē. Izskatīju iespēju studēt psiholoģiju, biznesa vadību, bet izdomāju, ka gribētu iegūt informāciju par to, kas interesē, tāpēc aizgāju uz pedagoģijas fakultāti, kur ir programma “Sports, tehnoloģijas, sabiedrības veselība.” Tā ir ļoti informatīva programma, iegūstu labu informāciju, kas palīdzēs arī futbolā. Daudzi priekšmeti, piemēram, fizioloģija, tiesības un sports, kā arī citi ir ļoti tuvu saistīti ar futbolu. Īsāk sakot, nevēlējos arī mācīties to, kas pašam neliekas līdz galam interesanti.
Vai fakultātē ir vēl kāds no futbola vides, ko pazīsti?
Roberts Ķipsts mācās mūsu fakultātē, bet sporta treneru programmā, no futzāla izlases manā programmā ir Andžejs Mickevičs, kurš līdzīgā režīmā – trenējas, spēlē, pārstāv izlases, bet kopā labi sadarbojamies un labi risinām visas problēmas, kas saistītas ar mācībām.
Kā nonāci līdz izvēlei, ka jāstudē tieši šī programma?
Pats izvelējos, mamma bija par psiholoģiju, redzēja mani tajā programmā. Viņai teicu, ka sevi neredzu psiholoģijas programmā un negribu iedziļināties šajā tēmā. Tie, kuri studē psiholoģiju vai biznesa vadību devuši savas atsauksmes, un esmu priecīgs, ka izvēlējos tieši sporta programmu.
Kāpēc paralēli futbolam turpināji mācības?
Ārpus futbola arī ir kaut kas jādara. Ja pareizi izmanto to laiku, tad var augt gan kā futbolists, gan personība. Jābūt arī blakus nodarbēm. Man ir universitāte, un to laiku izmantoju ļoti lietderīgi. Ir varbūt grūti, ja nevar abus apvienot, bet man tas labi sanāk.
Vai palīdz arī tas, ka līdzīgā režīmā esi bijis jau futbola klasēs?
Kad atnācu uz FS Metta, mācījos vēl Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā. Tad mums sākās rīta treniņi, nevarēju paspēt uz mācībām vai treniņiem. Izdomāju, ka no 7. klases jāpāriet uz Rīgas 21. vidusskolu, kur tieši blakus ir Rimi Olimpiskais centrs, Hanzas vidusskolas laukums. 21. vidusskolā bija arī labi skolotāji, pretimnākošs direktors, kuri palīdzēja ar mācību grafiku, panāca pretī, ja biju kaut ko izlaidis. Esmu pateicīgs par tādu iespēju gan skolai, gan klubam visu apvienot. FS Metta tā bija un ir lieliska iespēja sevi pilnveidot gan rīta, gan vakara treniņos, kā arī to apvienot veiksmīgi ar mācībām. Tā pieredze palīdz arī šobrīd.
Pieminēji Zolitūdi. Atgriežamies pašos pirmssākumos. Kā un kur sākās Tavs futbols?
Kad gājām 1. klasē, draugs piedāvāja aiziet uz futbola treniņu Rīgas Futbola skolas komandā. Uzreiz pateicu – JĀ! Man ļoti patika fubols, visu laiku spēlējām pagalmā. Kad piedāvāja aiziet uz treniņu biju eiforijā. Vēl nebija buči, kurus vajadzēja nopirkt. Vajadzēja getras, uzvilku senča garās zeķes, jo getru nebija (smejas). Par pirmo treniņu vecāki nemaz nezināja, tikai pēc treniņa pateicu. Tas notika Imantā, Rīgas 96. vidusskolas sporta zālē. Man ļoti patika, bet tur bija bērni, kuri jau trenējās kopš 4-5 gadu vecuma, un uz viņu fona biju nedaudz neveikls. Nezināju uzdevumus, kurus pildīja, vajadzēja ātri pielāgoties tempam. Atceros, ka pēc 2-3 mēnešiem progresēju, un treneris jau ņēma līdzi uz turnīriem. Nopirku bučus un dabūju arī formu.
Kā nonācis Šitika futbola skolā?
Nometnē bija viens incidents. Toreiz bija kopā 2001., 2002. un 2003. gadā dzimušie. Nezinu, kurš, bet kāds izdarīja kaut ko ļoti sliktu, un treneris lika mums skriet apļus stadionā. Mēs skrējām ļoti ilgi. Skatījos uz komandas biedriem, redzēju, ka tūlīt jau nokritīs. Treneris teica, kad pateiksiet, kurš to izdarīja, varēs beigt skriet. Neviens neko neteica, man arī jau bija diezgan slikti, un teicu džekiem, ka, lai gan tas nebiju es, atzīšos. Treneris vecākiem pateica, lai izņem no nometnes, un pēc tā vairs Rīgas FS neatgriezos. Kādu mēnesi, pusotru netrenējos, bet rajonā Zolitūdes skolā bija arī komanda JFK Daugava. Gadu, varbūt pusotru trenējos tur, bija arī turnīri un nometnes, spēlējām turnīrus arī Lietuvā un Igaunijā. Tomēr sapratu, ka nav tik nopietni. Vienreiz pēc skolas izlaiduma atnāca džeki uzvalkos, kreklos uz treniņu un spēlēja. Gribējās kaut ko vairāk, un ģimenē mans tēvocis Vitālijs Puzirevskis, kurš jau devies aizsaulē, tobrīd strādāja Šitika futbola skolā. Vecāki ar viņu sazinājās, sarunājām treniņu pie 2003. gadā dzimušo komandas. Bija augstāks līmenis, ātri vajadzēja pielāgoties. Tajā brīdī bija Latvijas čempionāta fināls, kurā nevarēju piedalīties, bet pirms gada ŠFS uzvarēja Latvijas čempionātā. Viss aizgāja ļoti labi, spēlēju pamatsastāvā un progresēju.
Kāda tajā laikā bija infrastruktūra? Kad spēlētāt pagalmā, kad biji jau futbola skolās?
Netālu no skolas bija 10 metrīgais būris, tā saucamā korobka ar bortiem. Dažreiz arī Daugavai tur bija treniņi, citreiz Vecmīlgrāvī. JFK Daugava bija komandas gan Zolitūdē, gan Vecmīlgrāvī, tāpēc trenējāmies gan vienā, gan otrā. Tomēr lielākoties tas bija Zolitūdē, ziemas periodā sporta zālē.
Vecmīlgrāvi izbraukāt nozīmē braukt cauri visai Rīgai…
Bet reti tur bija treniņi. Arī tad braucām kopā ar treneri, atceros momentus, kad 9-10 cilvēki bijām saspiedušies mazā mašīnā un braucām uz spēli.
Vai kāds no bērnības laika vēl ir lielajā futbolā?
Šitika futbola skolā biju kopā ar Daņiku [Daņiilu Čiņajevu – aut.], kurš arī spēlē FK Metta. Ir daži, kuri spēlē 2. vai 3. līgā, bet tādi, kuri tikuši līdz Virslīgai vai augstāk, nav.
Varbūt bija kāds, kurš bērnības gados bija ļoti spēcīgs, bet tā arī neaizsniedzās līdz lielajam futbolam…
Protams, bija tādi. Šitika futbola skolā tāds bija Artjoms Pavlovskis, kurš labi sevi pierādīja jaunatnes futbolā, sevi pierādīja, sita golus, bija atslēgas spēlētājs.
Tu futbolu sāki vēlāk…
Futbolā tā ir. Zinu, ka arī Jegors Novikovs sāka tikai 11 vai 12 gadu vecumā FK Dinamo Rīga. Ir daudzi piemēri, kuri sāka vēlāk, bet tāpat sasniedza labu līmeni futbolā.
2016. gads: divcīņa ar Tomasu Zantu nometnē Valmierā.
Kā nonāci FS Metta?
Šitika futbola skola vairs nebija tik spēcīga, neparādījām sevi tik labi turnīros, un sāku domāt par nākamo soli. Tobrīd pirms lielā futbola iedomājos par FS Metta. Ziemā bija turnīrs Skonto hallē, un mani uz turnīra laiku aicināja Skonto nospēlēt – iepazīt komandu, varbūt pievienoties pavisam. Piekritu. Turnīrā bija arī FS Metta, kuri izcīnīja pirmo vietu. Pēc turnīra Ģirts Mihelsons runāja ar vecākiem, un bija piedāvājums pāriet. Mamma bija par to, lai pievienojos FS Metta. Teikšu godīgi, bija bažas par to, jo visu laiku biju krievvalodīgās komandās, un bija bailes iet uz latviešu komandu tādā vecumā. Tobrīd bija 12-13 gadi, pāreja uz futbolu 11 pret 11. Lai arī bija bailes, vecāki nomierināja, un pats sevi noskaņoju, ka būšu FS Metta. Zināju, ka METTA ir laba akadēmija, kas tobrīd jau uzvarēja vairākus Latvijas čempionātus jaunatnes vecumā.
Vai atceries pirmo treniņu?
Atceros! (smaida) Principā nezināju latviešu valodu. Bija grūti komunicēt ar čaļiem, bet viņi man zināja, atcerējās no spēlēm pret ŠFS, turnīriem, čempionātiem. Atceros, ka mūsu vārtsargs bija Kristers Kļava, un viņu nosaucu nevis par vārtsargu, bet par vārtu puiku. Pateicu viņam: “O, cik labi sit vārtu puika!” (smejas)
Kad tā kārtīgāk iejuties?
Noteikti vienu mēnesi vajadzēja, lai adaptētos pie valodas un treniņiem. Atkal nonācu nedaudz augstākā līmenī. Šitika futbola skolā bija labs treniņprocess, bet nebija tik specifiski, kā FS Metta. Bija jāpielāgojas. Arī pie jaunas atrašanās vietas – pirms tam treniņi bija Daugavas stadionā vai Rīgas 49. vidusskolas laukumā. Nācās pielāgoties pie rīta treniņiem un skolas. Treniņš – skola – treniņš, vajadzēja laiku, lai pie tā pielāgotos.
Kurš bija Tavs pirmais treneris FS Metta akadēmijā?
Pirmais treneris šeit bija Ģirts Mihelsons. Kad atnācu ziemā, tieši bija treneru rotācija, un priecājos, ka Ģirts bija mans pirmais treneris šeit. Tobrīd viņš bija TOP speciālists tajā vecumā. Tas bija U-13 čempionāts, pirmais gads lielajā futbolā. Pret FS Metta biju iepriekš spēlējis ar Šitika futbola skolu, un atceros, ka labi spēlēja Lūkass [Vapne – aut.] un Niklāvs [Treimanis – aut.].
Ar kuriem treneriem esi strādājis šajos gados?
Ģirts Mihelsons, Andrejs Gluščuks U-14 un U-15, kā arī gadu Virslīgā, Viktors Mazurs U-16 vecumā, tālāk Andrejs Karpovs, nedaudz arī Maksims Rafaļskis. Ar Andri Rihertu un pārējo Virslīgas treneru korpusu kopā strādājam tikai kopš nonācu Virslīgas komandā.
2003. gadā dzimušo komanda ir plaši pārstāvēta Virslīgas komandā, veiksmīgs sanāca arī posms jauniešu gados. Vai šobrīd arī apspriežat to, ka kopā sākāt un šobrīd turpināt jau pieaugušo futbolā?
Mēs esam uz viena viļņa, un tas dod pārliecību, kad zini visas stiprās puses. Un tu viņiem tici, kas ir ļoti svarīgi. Bija momenti, kad par to runājām ģērbtuvē – ka liela daļa komandas ir šeit. Kad bijām mazi, Ģirts [Mihelsons – aut.] teica, ka labi, ja 1 vai 2 no visas komandas dabūs profesionālu līgumu. Šobrīd esam diezgan kupla skaitā ar līgumu un spēlējam Virslīgā. Droši vien ļoti labi strādājām jaunībā, un tagad parādās ieguldītā darba augļi.
Jūsu komanda diezgan regulāri arī piedalījās starptautiskajos turnīros, turklāt veiksmīgi. Kuras ir Tavas spilgtākās atmiņas?
Kad bijām MIC turnīrā Spānijā, manuprāt, tas bija mans labākais starptautiskais turnīrs. Tur bija Spānijas un citu valstu TOP akadēmijas. Pret Valencia CF tikāmies turnīra ¼ finālā, toreiz izvirzīju komandu vadībā. Varējām noteikti nospēlēt labāk aizsardzībā, bet kopumā laba pieredze. Arī otrā vieta U-16 vecumā “Gothia Cup” ar otro mēģinājumu [pirmo reizi 2003. gadā dzimušo komanda šajā turnīrā piedalījās U-14 vecuma grupā, apstājoties ¼ finālā – aut.]. Finālā spēle bija tādā stadionā, vauu emocijas. Tobrīd bija 16 gadi, tik lielā un piepildītā stadionā vēl nebijām spēlējuši. Bijām motivēti, ar lielu degsmi. Protams, ka pēc tik daudz spēlēm bija sakrājies nogurums, pretiniekam bija vienu dienu vairāk, ko atjaunoties. Zaudējām 0:2, bet varējām labāk. Atceros, kā pretinieki pēc fināla brauca cauri visai pilsētai ar autobusu, un nodomāju: “Tie varējām būt mēs..”
Jums bija spēcīga komanda, kas nozīmēja, kā uzbrucējam bija daudz iespējas gūt vārtus…
Tajā brīdī, kad sākās futbols 11 pret 11, no U-13 līdz U-16 vecumam ļoti labi varēja pamanīt, ka fiziski spēcīgāki puiši sevi labāk pierāda, jo ir ātrāki, veiklāki, spēcīgāki. Arī man tobrīd bija liels augums un ātrums. U-14 sezonā iesitu ap 40 vārtiem, Kristupas [Keršys – aut.] un Lūkass [Vapne – aut.] arī iesita daudz. Vārtu starpība tajā sezonā bija ap +100, tobrīd izskatījāmies ļoti spēcīgi.
Kad varēja sajust, ka līmenis vairāk izlīdzinās?
U-16, U-18 jau noteikti varēja just, ka visi ir izauguši, parādījusies muskuļu masa, meistarība. Bija grūtāk spēlēt un nebija tādi lielie rezultāti. Un bija arī labas komandas – FS Jelgava, BFC Daugavpils. Treneri labi noskaņoja tajā vecumā.
Jauniešos vairāk uzbrukuma futbols, bet Virslīgā jāspēlē brīžiem pacietīgāk. Kā izdevās tam pielāgoties?
Protams, ka pret spēcīgākajām komandām, kā Riga FC, FK RFS vairāk vajag darboties aizsardzībā. Pats vairāk saproti, ka pret dažādiem pretiniekiem jābūt dažādām pieejām. Pirmajā sezonā bija grūti pierast, jo jauniešos biji ar bumbu, varēji gūt vārtus. Sapratu, ka šeit tā nebūs, un sāku labi sevi programmēt uz citām darbībām – aizsargājoties, presingā, taktiski mācījos spēlēt citādi. Nevar domāt, ka visu laiku būsi ar bumbu, dos tev tikai uz tukšiem vārtiem sist iekšā. Uzbrucējam, protams, tā ir svarīgākā loma – sist golus, bet svarīgas ir arī darbības aizsargājoties. Jo aizsardzība sākas no uzbrucēja.
Pagājušā sezona bija pirmā pilnā sezonā ar lielāku pienesumu. Kas mainījās?
Pirmajā sezonā aizvadīju 9 spēles, tajā brīdī tikai izkustējos un saprotu, kādā līmenī atrodos. Bija Raimonds [Krollis – aut.], pēc tam arī Yunusa [Muritala – aut.]. Pēc tām 9 spēlēm pirmssezonā zināju, kādi ātrumi, cik spēcīgi pretinieki, kādi ir spēcīgākie pretinieku spēlētāji, vājās vietas. Caur šiem faktoriem sāc redzēt to lielo bildi, kā pareizāk jāspēlē. Protams, ka otrajā sezonā ir vieglāk tam visam pielāgoties, jo jau zini, kas jādara.
2022. gada sezona Virslīgā: otrā pilnā sezona Virslīgā, kurā guva 9 vārtus
Otrā pilnā sezona iesākās grūtāk. Vai arī pretinieki vairāk pievērsa Tev uzmanību?
Protams, ka visi klubi analizē un redz, kā spēlē pretinieku komandas. Domāju, ka arī manas darbības komandas zina un ir redzējušas. Mēs jau darām to pašu, ļoti svarīgi futbolā zināt, kā darbojas atslēgas spēlētāji katrā līnijā, lai varētu gatavot pretspēli.
Pieminēju grūtības sezonas sākumā, jo līdz pirmajiem vārtiem nācās pagaidīt. Kā tiki galā ar to?
Zināju, ka gols atnāks. Galvā tam vajadzēja atnākt ātrāk nekā tas bija. Viss slēpjas vienā pusmomentā, epizodē, kur ieslēdzies, un no tā atkarīgs, vai iesitīsi ātrāk vai vēlāk. Tobrīd vajadzēja mierīgāk pieiet tam, varbūt citas domas bija galvā, pārāk biju apdomājis to momentu. Bet futbolā viss ir savā vietā un savā laikā.
Vai tajā brīdī lasīji, skatījies video, lai tiktu galā?
Skatījos futbolistu biogrāfijas, nopirku arī vienu grāmatu “НИ СЫ” [nemīz – aut.]. Ļoti patika dažas grāmatas autora domas par paškritiku. Ir jākritizē sevi, bet nav tas jādara regulāri. Tad tu ieslīgsti sevī un nespēj koncentrēties uz primārajām lietām, ko ir jādara. Noķēru to domu. Palīdzēja arī seminārs kopā ar Edgaru. Arī tur bija laba doma, ka nevajag koncentrēties uz to, ko nevari ietekmē. Man tas ir raksturīgi – varu noķert sliktu garastāvokli, ja neiesitu vārtus, pretinieks iesit pa kājām, kāds neiedod piespēli. Bet es to nevaru ietekmēt, varbūt daļēji, bet ne pilnībā. Uzdevu sev jautājumu, kāpēc tērēt liekas emocijas uz to. Tagad uz laukuma bieži sev uzdodu šo jautājumu.
Bieži lasi grāmatas vai veic dažāda veida analīzi?
Tagad bieži brīvo laiku pavadu ar jautājumiem, kas saistīti ar universitāti. Patīk dažādās sfērās pilnveidoties, paplašināt redzesloku. Interesējos arī par kriptovalūtām, cenšos saprast dropshipping. Cilvēkiem ir interesanti, ja daudz ko zini, gribu paplašināt savu zināšanu loku. Daudz skatos futbolu, īpaši sekoju līdzi Anglijas Premjerlīgai. Daudz lasu biogrāfijas, piemēram, par Modric, Zidane, Ibrahimovic. Ļoti patīk tas noskaņojums, lasot grāmatas, emocijas, ko dod grāmatas vai spēles, kuras skaties. Manuprāt, ir grūti būt profesionālim, ja neinteresējies par futbolu, ja neesi pilnība iekšā procesā. Ir daži piemēri, kuri vispār neskatās
Par izlasēm. Jauniešu izlasēs tik daudz pie savas iespējas netiki un nebiji pirmā izvēle, kā to uztvēri?
Tobrīd bija neizpratne, varbūt kādas pretenzijas pret treneriem. Redzēju sevi pamatsasāvā, bet dažādu iemeslu dēļ nespēlēju. Varbūt blakus faktori, trenerim citas izvēles, tāpēc nevarēji sevi pierādīt jauniešu izlasēs tā, kā gribētos.
Bet diezgan ātri saņēmi izsaukumu un debitēji U-21 izlasē…
Jā, var būt dažādi. Ir spēlētāji, kuri nespēlēja jauniešu izlasēs, bet spēlē nacionālajā izlasē. Vari iziet visu posmu jauniešu izlasēs, būt pirmā izvēle, bet pēc tam nonāc profesionālajā futbolā, netiec pie spēles laika, traumas un nesaņem izsaukumu. Var būt dažādi. Galvenais nezaudēt motivāciju būt tur un palīdzēt savai valstij.
Jauns cikls priekšā, kā vērtē šo izlases modeli?
Gada sākumā bija pārbaudes spēles pret Ziemeļmaķedoniju un Gruziju, kuriem bija gadu vecāka izlase. Skaidri redzēju, ka mūsu izlase ir ļoti labā līmenī un kondīcijā, lai šādas komandas uzvarētu. Neatceros, kad tik pārliecinoši ar 3:0 būtu uzvarējuši Ziemeļmaķedoniju. Redzu, ka varam labi aizvadīt šo ciklu un arī iekost līderiem – Itālijai, Norvēģijai un citiem.
Pirmssezonas posmā biji devies uz pārbaudi Vācijā, pastāsti sīkāk!
Biju uz 9 dienām uz Vācijas 2. bundeslīgas klubu SpVgg Greuther Fürth, trenējos kopā ar dublieru komandu. Tā bija ļoti laba pieredze, Vācijā ir augsts futbola līmenis arī 2. un 3. līgā, infrastruktūra un treneri augstākajā līmenī. Diemžēl dublieru komandas treneris saslima, kopā aizvadījām tikai vienu treniņu un nesanāca varbūt līdz galam mani novērtēt. Vienu spēli atcēla sniega dēļ, bet otrajā spēlējām pret 3. vai 4. līgas klubu. Sāku uz soliņa, pēc puslaika bijām vadībā 1:0, tad iznācu un guvu trīs vārtus un uzvarējām ar 4:0. Sajutu, ka varu spēlēt šajā komandā, ka mani labi saprot komandas biedri. Kopumā patika līmenis šajā komandā. Bet nezinu kas un kā. Arī aģents it kā teica, ka plānots aprunāties ar sporta direktoru, bet detaļas līdz galam nezinu. Tomēr arī tā bija ļoti laba pieredze.
Vai tā Tev bija pirmā ārzemju pārbaude?
Nē, 16 gadu vecumā kopā ar Kiki [Kristoferu Rēķi – aut.] bijām Cremonese akadēmijā. Trenējāmies un aizvadījām vienu spēli. Tā katram jaunajam futbolistam ir laba pieredze, kas nākotnē 100% noder.
Šosezon arī komandai bija pirmssezonas pasākums ar saliedēšanās aktivitātēm. Kā tas palīdzēja sezonas sākumā?
Ķekavā aizvadījām ļoti labu divu dienu pasākumu. Man tas šķita ļoti informatīvs un vērtīgs pasākums kopā ar Edgaru [Pukinsku – aut.] un komandu, kur skaidri un gaiši varējām tuvāk viens otru izprast, ko gribam no otra, kādas ir pretenzijas, ko varam darīt labāk kopā. Arī sezonas mērķis tika noteikts tur. Daudziem komandas spēlētājiem šis nav pirmais gads Virslīgā, esam kļuvuši pieredzējušāki, vīrišķīgāki, to var redzēt arī rezultātā. Šogad vēlamies sasniegt labāko kluba sezonu Virslīgā. Komandā ir pieredzējušie spēlētāji, kuri ļoti palīdz – Fjodorovs, Šibass. Arī paši saprotam, ka līderība jāņem uz sevi, ka katram jādara savs darba, lai kā komanda būtu stiprāka, būtu labāks rezultāts. Šosezon katrs var uzņemties. Pirms sezonas pieredzes vai pārliecības trūkuma dēļ kaut kas pietrūka un nespējām uzņemties. Tagad katrs var iesist golu, izsist no vārtu līnijas, līdz galam nostrādāt savās epizodēs.
2023. gada sezona
Vai arī pagājušā gada pārspēles deva savu grūdienu?
Protams, jo tas ir liels spiediens. Tavs klubs cīnās par palikšanu, kluba nākotne ir atkarīga no 2 spēlēm, kurās vajag parādīt, ka esi piederīgs spēlēt šajā līgā. Kad pret Grobiņu spēlējām pārspēles, man bija ļoti liela motivācija. Darīju visu, lai mēs paliktu Virslīgā, redzēju arī degsmi pārējos, lai mēs nekādā gadījumā arī nebūtu tie, kas pirmie izkrīt no Virslīgas. Arī tas bija liels spiediens. Pārspēlēs vārti šķērītē bija lielisks gols, pieaugušo futbolā labākais mans vārtu guvums. Nosvinēju arī pie faniem, bija patīkami. Gribu noteikti atzīmēt mūsu fanus – tie ir TOP līmenī. Mūsu fani to dara no sirds, to var redzēt visās spēlēs. Var redzēt, ka viņi arī cenšas popularizēt futbola fanu kultūru Latvijā. Rezultāti klubos, izlasē maina fanošanas kultūru un paceļ futbola līmeni. Uzskatu, ka METTA fani ir svarīga sastāvdaļa, kas mūs ved uz priekšu spēlēs, viens no galvenajiem spēles elementiem.
Sezonas otrajā pusē arī brīžiem spēlēji malā, kā raugies uz spēli dažādās pozīcijās?
Uzskatu, ka jebkuram spēlētājam ir jābūt universālam. Aizsargam jāmāk spēlēt vidū, aizsardzības malā. Uzbrucējam jāspēj nospēlēt zem uzbrucēja pozīcijā vai malā. Tas dod papildus zināšanas par futbolu un pielietojumu praksē. Esmu ļoti priecīgs, ka varēju spēlēt arī šajā pozīcijā un palīdzēt komandai.
Tomēr Tava pamata pozīcija ir centra uzbrucējs. Kuras, Tavuprāt, ir spēcīgākās puses, bet kur vēl ir jāpieliek?
Uzskatu, ka labi saprotu spēles tempu, man ir labs augums. Arī uzskatu, ka esmu ātrs. Tā ir svarīga kombinācija mūsdienu futbolā – fizisks, spēcīgs, ātrs, veikls – fiziskās dotības ir attīstītas. Dažreiz pieklibo koncentrēšanās vai tehnika, tur ir jāpieliek. Arī vēl veiksmīgāk varētu izmantot savu korpusu, augumu. Ar to ne līdz galam esmu apmierināts.
Artjoms Puzirevskis ārpus futbola laukuma. Kā Tu atslēdzies no futbola un pavadi brīvo laiku?
Ar komandas biedriem – Kristupas [Keršys – aut.], Mišku [Vasiļevskis – aut.], Tomasu [Zantu – aut.], Bruno [Melni – aut.] – patīk kopā aiziet un uzspēlēt CS:GO. Tur spēlējam ļoti labā noskaņojumā, laba komunikācija izstrādāta, sava taktika. Ārpus futbola patīk pavadīt laiku ar bērnības draugiem, ar kuriem esmu uzaudzis. Dažreiz futbola ir par daudz, ļoti grūti komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem pavadi visu laiku. Palīdz tikšanās ar bērnības draugiem, kuri dod labu enerģiju. Uzspēlējam, piemēram, biljardu, kur esmu jau labā līmenī uztrenējies (smejas). Dodamies arī dabā, ar vecākiem kādreiz patika sēņot, bet tas nav sen darīts. Ar Oleksandru [Kurtsev – aut.] kopā ir jauns hobijs – makšķerēšana. Vienreiz jau bijām Upesciemā, bet tur maz zivju. Oleksandrs ļoti labi zina visu par makšķerēšanu un ļoti labi makšķerē.
Vai ir draugi arī citos klubos?
Viens no labākajiem draugiem Roberts Gorodņickis spēlē Optibet Nākotnes līgā AFA Olaine sastāvā. No Virslīgas spēlētājiem ar Jegoru Novikovu ir ļoti labas attiecības. Uz laikuma tas neko gan nemaina, nav papildus sajūtas, viss ētiski futbola ziņā un nav nekādu papildus savstarpējie rēķini jākārto uz laukuma (smaida). Pārējie draugi nāk uz spēlēm, ņemu parasti daudz ielūgumus. Mamma ļoti aktīvi seko līdzi futbolam, vectēvs, vecmamma – visa ģimene nāk uz spēlēm, kad tiek. Tas man dod lielu enerģiju, un vēlo sevi pierādīt uz laukuma.
Kāda ir ģimenes loma Tavā futbola ceļā?
Kopš esmu FS Metta, mamma ļoti iedziļinās futbolā, kopā ar mani skatās visas Virslīgas spēles, apskatām momentus, izrunājam, ko varēja darīt citādāk. Gandrīz vai personīgais treneris. Mamma mani ļoti atbalsta, esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par to. Pēc katras spēles arī ar vecvecākiem sazināmies. Aizbraucu ciemos, arī viņi ļoti seko līdzi – zina visas komandas, lasa ziņas, intervijas. Patīk, ka ģimene tajā ir iekšā un atbalsta, tas dod lielu spēku un enerģiju.
2017. gads: Metta Gada noslēguma pasākumā kopā ar mammu.
Noslēgumā – mērķi sezonas otrajai pusei!
No individuālajiem mērķiem, noteikti gribētu ātrāk nonākt nacionālajā izlasē. Bet svarīgākais – gribētu klubā sasniegt augstāko vietu Virslīgas vēsturē. Uzskatu, ka varam arī pretendēt uz Top 3. Mums viss ir, arī apstākļi ir pateicīgi, ļoti labs kolektīvs – visi ir motivēti un apņēmīgi, lai to paveiktu. Arī Latvijas kausa izcīņa, kur pagājušajā gadā nesanāca tikt tālāk. Šogad vēlamies apliecināt, ka pagājušajā sezonā apstājāmies pārāk ātri.
