#paliecmājās sēriju turpinot piedāvājam lielo interviju ar FS Metta gados jaunāko treneri.
FS Metta ārkārtas situācijas laikā turpina piedāvāt lielā formāta intervijas, šoreiz iepazīstinot ar kluba jaunāko treneri Mareku Biedriņu.
Mareks klubā ir jau kopš pirmās pastāvēšanas dienas, un bijis klāt procesiem ļoti dažādās lomās.
Padevis bumbas. Trenējies smilšainos laukumos. Apmeklējis Meistarkomandas spēles. 12 gadu vecumā vadījis gada noslēguma pasākumu.
Šobrīd FS Metta jaunākais treneris, Latvijas Universitātes 2. kursa students un kaislīgs futbola fans.
Intervijā iepazīsimies ar laiku klubā kā futbolistam, pagremdēsimies atmiņās un ieskatīsimies arī treniņu nozīmes un trenera misijas jautājumos.
Intervija ar Mareku Biedriņu:
Kā sākās Tavs ceļš futbolā?
Sasniedzot 4 gadu vecumu, mamma gribēja, lai es sportoju. Mūsu ģimene, īpaši no tēta puses, ir lieli basketbola fani [tai skaitā bijušais NBA un Latvijas izlases basketbolists Andris Biedriņš – aut.], bet tik agrā vecumā neuzņem basketbola nodarbībās. Tad mamma izlēma, ka tas būs futbols. Sāku trenēties FK Auda, un mans pirmais treneris bija Ivars Gailis, kurš šobrīd ir treneris FS Metta. Ļoti grūti atcerēties pašu sākumu, bet, cik stāsta mamma, tad netrenējos, bet vizinājos uz trenera Ivara pleciem, un viņš uz visiem uzdevumiem nesa līdzi. Es gan to neatceros (smejas). FS Metta esmu kopš kluba dibināšanas, atceros, kā toreiz treneris Andris [Riherts] un treneris Ģirts [Mihelsons] atbrauca uz skolu, un mums ar klasesbiedriem bija iespēja uzrakstīt idejas kluba nosaukumam – tas bija interesanti. Vienu dienu mamma paziņoja, ka futbola skolas nosaukums būs METTA, un tas bija tāds mini notikums manā dzīvē.
We Run Riga skrejienā Mareks Biedriņš pārņem stafeti no sava pirmā trenera, nu jau kolēģa Ivara Gaiļa. 2015. gads. (Foto: Mareks Gaļinovskis)
Esi klubā jau no paša sākuma. Pastāsti vairāk par treniņiem, treniņu apstākļiem!
Atceros, ka pašā sākumā mēs trenējāmies smilšu laukumā, knapi bija redzama zāle, sperot pa bumbu visapkārt lido smiltis. Ja lietus, tad bumba dubļaina, pats dubļains. No septiņu līdz desmit gadu vecumam regulāri mainījās laukumi. Bija kārtīgs zālājs, kas varbūt citam būtu kārtīgs piemājas mauriņš, jau minētais smilšu laukums, kā arī divi zāles laukumi ar koka vārtiem. Iesējot zāli, tur noteikti nebija doma veidot futbola laukumu, tas varētu būt labākais veids, kā to laukumu raksturot (smejas). Katrs treniņš bija ļoti sauss vai slapjš, bet nebija tāda reize, kad es negribētu iet uz treniņu. Treniņa grupā visi bijām viena vecuma [1999. gadā dzimušie – aut.], atceros komandā savus bērnudārza biedrus un klasesbiedrus, joprojām bieži satiekos ar viņiem. Līdz 9 gadu vecumam mums bija viena komanda, pēc laika mums pievienojās 2000. gadā dzimušie. Nebiju ātrākais, nebiju spēcīgākais, man arī nebija tas lielākais azarts uzvarēt, kāds bija citiem. Varbūt citreiz arī devos no mājām bēdīgs, jo neuzvarējām pēdējo futbola spēli vai neizdevās gūt vārtus. Bet vienmēr, nākot mājās no treniņa, es zināju, ka uz nākamo treniņu iešu, nebija nekādu šķēršļu treniņu apmeklējumam.
Atskatoties uz foto arhīvā pieejamajām bildēm, Tu esi redzams vairākās Meistarkomandas spēļu galerijās. Kā sākās Meistarkomandas mājas spēļu apmeklējums?
Mana mamma klubā iesaistījās un palīdzēja ar organizatoriskajiem jautājumiem treniņos un spēlēs, tāpēc arī es biju tur un devos līdzi uz spēlēm. Man patika apmeklēt Meistarkomandas 1. līgas, un joprojām patīk apmeklēt Virslīgas spēles, īpaši mājas spēles – tur vienkārši ir jābūt. Atceros, ka arī tobrīd Meistarkomandas mājas spēlēs varēja laimēt picu. Konkursā esmu uzvarējis divas reizes: vienreiz bija jāuzvar nelielās sacensībās, otrajā reizē biju vienīgais, kurš uzminēja rezultātu (smaida).
Mareks Biedriņš un Ģirts Mihelsons Meistarkomandas izbraukuma spēlē Smiltenē. 2007. gads. (Foto: LU arhīvs)
Runājot par iesaisti, zīmīgs notikums ir 2011. gada FS Metta gada noslēguma pasākums, kurā piedalījies kā pasākuma vadītājs. Ko atceries par šo pieredzi?
Atceros, ka pēc treniņa pienāca treneris Ģirts [Mihelsons] un pateica, ka būšu noslēguma pasākuma vadītājs kopā ar Robertu Vīksni, kurš šobrīd, starp citu, pasniedz studijas Latvijas Universitātē un ir mana kursa darba vadītājs. Viņš smaidīja, tāpēc to uzskatīju kā joku, līdz mamma mājās iedeva scenāriju, ko Maira [Mihelsone] bija nosūtījusi (smejas). Nācās aptvert, ka tā tomēr bija taisnība, ka tomēr būs jāvada pasākums. Kad devos uz noslēguma pasākumu, bija izvēle izvēlēties starp melno un zaļo kaklasaiti, izvēlējos zaļo (smaida). Roberts Vīksne ļoti palīdzēja izdzīvot to pasākumu – kā stāvēt, kā runāt, kā turēt mikrofonu. Es biju ļoti satraucies, jo gribēju maksimāli precīzi pateikt to, kas bija paredzēts scenārijā. Ja pirmo rindiņu pēc sajūtām atceros ar lielu satraukumu, tad pēdējo rindiņu pateicu tik brīvi kā stāstītu savam draugam, un tas bija ļoti forši. Tā pieredze man noteikti deva lielāku drošību, arī pēc tam esmu vadījis vairākus pasākumus.
Mareks Biedriņš – FS Metta gada noslēguma pasākuma vadītājs. 2011. gads. (Foto: FS Metta arhīvs)
Svarīgi ir saprast, kur beidzas spēlētājs un kur sākas treneris. Kā notika Tava pāreja uz iesaisti trenēšanā?
Pārslēgšanās no spēlētāja uz trenēšanu ir pagrūta. 11 gadu vecumā mūsu komanda izjuka, biju viens no trim 1999. gadā dzimušajiem, kurš palika futbolā. Stažējāmies pie SK Babīte un JDFS Alberts, kurā arī finišēju, nemaz netiekot līdz lielajam futbolam formātā 11 pret 11. Gadu vispār nespēlēju futbolu. Pēc skolas, nākot mājās, visu laiku bija doma – man kaut kur ir jābūt, kaut ko es kavēju. Līdz kādā rudenī treneris Ģirts [Mihelsons] piedāvāja man un Rihardam [Krēvicam] palīdzēt bērnu treniņos Ķekavā. Tas bija liels solis, ko es nemaz nevarēju iedomājies, tas bija kaut kas wow. Kā tik jauns cilvēks var piedalīties treniņā, palīdzēt, zinot to, kāds pats kā spēlētājs biju. Varbūt tobrīd kaut ko treneris Ģirts pamanīja, ko es pats nesapratu. Treniņos ļoti piedomāju, ko es saku un kā es saku, varbūt tas man lika mazliet mazāk runāt nekā vajadzētu. Biju jauns, nebija nekādu iemeslu nebūt priecīgam, tāpēc nācu ar smaidu uz treniņiem, biju priecīgs redzēt bērnu prieku, bija ļoti forši.
Bet vai izdodas atrast laiku arī futbola spēlēšanai?
Ļoti reti, ar katru gadu arvien retāk un retāk. Cenšos atrast brīvas vietas grafikā, lai varētu uzspēlēt. Draugi uzaicināja spēlēt FK Baldone, katru vasaru piedalos Baldones un Ķekavas čempionātā. Ja izdodas paspēt, tad arī pilsētas svētku turnīros piedalos. Šogad piedalījos arī Mateja līgas turnīrā komandā TCM, prieks, ka izdevās vismaz reizi nedēļā uzspēlēt. Vasara ir laiks, kad spēlēt futbolu izdodas vairāk, jo nav jāuztraucas par studijām, kā arī brīvdienu bērnu turnīru ir mazāk nekā rudens-pavasara periodā. Arī bērnu treniņos reizēm niez nagi skriet kopā ar viņiem, citreiz īpašos gadījumos dodu to prieku futbola daļā un nedaudz iesaistos, lai bērniem ir papildus motivācija (smejas).
FS Metta darbībā Ķekava ir bijusi nozīmīga talantu kalve. Ar ko, Tavuprāt, atšķiras treniņu specifika Ķekavā un Rīgā?
Es teiktu, ka atmosfēra ir cita. Kad bērns pārceļas trenēties no Ķekavas uz Rīgu, viņam ir neliels šoka stāvoklis, ka nav vienīgais bērns, vienīgajā treniņā, vienīgajā laukumā. Rīgā vienlaikus notiek četri treniņi, paralēli trenējas vēl trīs citas komandas. Ķekavā nav jādomā par neko citu, jādomā tikai par to, kas ir acu priekšā. Piepilsētās un mazpilsētās raksturīgāka arī ir lielāka atvērtība. Tāpēc Ķekavas komandas, manuprāt, ir tuvākas savā starpā, jo biežāk izdodas satikties ar komandas biedriem. Skolā, ārpusskolas, pirms treniņa un pēc treniņa. Rīgā, protams, to ierobežo pārvietošanās no punkta līdz punktam, un bērni mācās dažādās skolās.
“Lielie ar mazajiem” pasākums. Mareks Biedriņš prieka pilns par teicamu māņkustību. 2019. gads (Foto: Sanita Ieva Sparāne)
Šogad arī uzsāki apmācības C-LFF treneru kursos. Kā vērtē līdzšinējo kursu norisi un kā pieredzes bagāža palīdz šajā procesā?
Sākot no februāra uzsāku mācības, pagaidām bijušas divas klātienes lekcijas, pārējais šobrīd norisinās attālināti. Protams, tas ir citādi, un es visu laiku gribētu būt blakus futbola laukumam, tā tomēr ir cita atmosfēra. Apmācības process ir iespēja sevi attīstīt un padarīt labāku visās futbola jomās gan kā trenerim, gan kā cilvēkam. Šī brīža pieredze ir lielisks pamats, un kursi palīdz noslīpēt esošo izpratni un sakārtot visu pa plauktiņiem – kur pielietot, kā pielietot, cik daudz pielietot. Tas noteikti padarīs treniņu procesu labāku un varēšu bērniem nodot vairāk.
Paralēli arī studē 2. kursā Latvijas Universitātē. Ko Tu studē un kāpēc tāda izvēle?
Līdzcilvēki mani bieži mēdz raksturot kā ļoti komunikablu un runātīgu, ka man ļoti patīk daudz runāt un ka brīžiem to pat nekontrolēju. Ja jau man patīk runāt, tad varbūt to varētu attīstīt, līdzīgi kā trenera kursos – attīstīt to, ko jau daru. Tad es iesāku studijas komunikācijas zinātnē LU Sociālo zinātņu fakultātē. Izvēlējos multimediju virzienu, jo man patīk video un foto saturs, būt video dažādās lomās, kaut kā komiķis, kāpēc nē? Ja es visu laiku runāju, varbūt es to daru labi un varu darīt vēl labāk, iespējams, nopelnīt ar to vai dot vairāk citiem nekā es to varu dot šobrīd.
Mareks Biedriņš Latvijas Universitātes Futbola līgas “Visu Zvaigžņu spēles” pasākumā. 2020. gads. (Foto: Marija Voronova)
Kā izdodas apvienot studijas ar trenēšanu?
Viennozīmīgi tās ir apvienojamas lietas. Es daru to, kas man patīk un kas man padodas. Vidusskolā apgūt dažādus priekšmetus, to pašu vizuālo mākslu vai mūziku, kas neinteresēja, bija daudz grūtāk nekā studēt. Arī šobrīd nav jādomā par to, ka nākamajā dienā man būs jāsagatavo matemātikas mājasdarbi vai latviešu valodas esejas, bet ir jābūt klāt, jāizdara un jāsagatavojas semināriem.
Varbūt iezīmē savu ikdienas rutīnu, ap ko tiek veidota Tava diena!
Visa pamatā noteikti ir treniņi, un trenerim uz treniņu vienmēr jābūt laicīgi. Treneris nedrīkst būt 5 minūtes pirms treniņa. Neskatoties uz dienas plāniem, visu pakārtoju treniņiem. Arī kā bērns-futbolists atceros, ka svarīgākais bija treniņš. Spilgti atmiņā ir palikuši trenera Ģirta [Mihelsona] vārdi: “Skola, treniņš un ģimene ir pirmajā vietā. Dzimšanas dienas paspēsiet nosvinēt, kad būs 80 un vairāk gadi, vārda dienas var nosvinēt jebkurā diennakts laikā, nekādi koncerti, izklaides pasākumi nav svarīgāki par treniņiem.” Un tā tas ir nemainīgi palicis līdz šīm, nekas nebūs svarīgāks par treniņiem, jo šobrīd tā ir arī papildus atbildība. Protams, ir gadījumi, kad ir iespējami objektīvi iemesli, bet tad es meklētu risinājumu, lai treniņš tāpat notiku, esmu treniņā vai neesmu (domā).
Ikdienas rutīna – prātā futbols. Līdz transportam, transportā, no transporta līdz skolai un skolā prātā ir tikai futbols, futbols, futbols. Domāju, ko, kā un kāpēc dot bērniem treniņos. Nav bijusi tāda diena, kurā neesmu domājis un dienu pakārtojis futbolam. Vidusskolas vecumā režīms pat bija grūtāks, jo mācījos Rīgā un pēc skolas bija jāpaspēj uz treniņiem. Citreiz izpalīdzēja Rihards [Krēvics] savācot no skolas, bet citreiz starp skolu, transportu un treniņu bija vien piecas minūtes, kurās nomazgāties un pārģērbties, bet citreiz no skolas uzreiz devos pa taisno uz treniņu. Tad dienu noslēdzu vēlu un agri cēlos uz skolu, tagad ir daudz vienkāršāk. Ir mazāka slodze, visu laiku daru to, kas man patīk un arī laika grafiks ir elastīgāks.
Mareks Biedriņš nometnē Staicelē. 2019. gads. (Foto: FS Metta arhīvs)
Tas noteikti ir ceļš, ko nav ieraduši Tavi vienaudži. Vai nav bijušas domas, ka esi palaidis garām kādus izklaides brīžus?
Katru gadu arvien mazāk un mazāk tas interesē. Esmu izaudzis no tīņu un jauniešu vecuma, kad draugi un klasesbiedri dodas uz pirtīm, māju ballītēm. Nav bijis tā, ka šodien izlaidīšu treniņu, aiziešu izklaidēties, jo esmu to pelnījis. Nē, tāda sajūta nav bijusi. Vienmēr atbilde ir: “Bet man ir treniņš”. Kino, restorāni, kopīgas ballītes, viss ir forši, bet ne treniņa laikā. Nav labākas iespējas pavadīt laiku kā uz futbola laukuma. Protams, ir forši ar tuvākajiem un draugiem kārtīgi atpūsties un izklaidēties, bet nekad nav bijusi doma izvēlēties to futbola vietā.
Esi jaunākais FS Metta treneru kolektīvā, vai to var izjust, vai citi pavelk Tevi uz zoba?
Es esmu mērķis citiem treneriem, esmu to labi novērojis (smejas). Uz jokiem, uz dzēlībām, uz paķeršanu. Ir interesanti, ka treneri, pie kuriem esmu trenējies – treneris Vladimirs Cīmanis, treneris Andris Riherts, treneris Ģirts Mihelsons, treneris Ivars Gailis, treneris Jānis Goba un treneris Jānis Riherts – aizvien man ir blakus un tagad ir mani kolēģi, tomēr es nesaku “čau”, neuzrunāju vārdā, bet saku “labdien” un izmantoju uzrunu “treneri”. Kad varbūt būšu stipri vecāks, es varēšu atļauties pāriet uz “Tu”. Kopumā treneriem citreiz izdodas pavilkt uz zoba, lai padarītu dienu gaišāku, lai būtu ar ko un par ko pasmieties. Bet es nevarētu iedomāties labāku kolektīvu kā FS Metta personāls. Fantastiski cilvēki – domāšanas veids un uzvedība, esmu tik daudz esmu mācījies no katra. Visi treneri ir devuši daudz, kā kļūt par labāku treneri vai cilvēku, bet īpaši gribu izcelt treneri Ģirtu, kurš ļoti palīdzējis ar dažādām dzīves mācībām un padomiem. Ir forši būt kopā ar šiem cilvēkiem, vienmēr prieks ir satikt ikvienu no kluba personāla.
Nedaudz filozofiskāks jautājums – kas, Tavuprāt, ir trenera darba misija?
Ir jāatrod balanss starp labu futbolistu un labu cilvēku. Jāatrod šī līnija starp futbola un dzīves zināšanām. Tas ir grūti, bet tas ir jāizdara. Par piemēru ņemot sevi, es nebiju labākais spēlētājs, bet esmu vienīgais no savas komandas, kas palicis FS Metta. Tās dzīves zināšanas, ko paturēju kā cilvēks – kā uzvesties, kā domāt, kā rīkoties, kas ir prioritātes – man ir ļoti palīdzējušas kļūt par to, kas esmu tagad. Izpratne par atbildību un katras darbības nozīmi. Pat, ja bērnam sniegtās futbola zināšanas nākotnē nenoderēs, mans pienākums ir caur futbolu sniegt mācību kā kļūt labākam cilvēkam, ievirzīt tur, kur bērns vēlas nonākt, kā arī dot iespēju atrasties vietā, kurā viņš jūtas labi. To es lieku nedaudz priekšā futbola zināšanām.
Mareks Biedriņš treniņa procesā pirmajā Coerver Coaching nometnē Latvijā. 2018. gads. (Foto: FS Metta arhīvs)
Tie, kas Tevi labi pazīst, zina kā lielu futbola fanu un aktīvu sekotāju. Vai tā tas ir bijis vienmēr?
Es atceros nometnēs, kad Limbažos nakšņojām sporta zālē, treneri rādīja futbola spēles uz sienas. Tā sajūta bija kā kinozālē, pietrūka tikai popkorns (smejas). Atceros Ronaldinjo, kurš bija kā mākslinieks. Nevis ātrs, superspēcīgs, bet cilvēks, kurš vislabāk kontrolē bumbu uz laukuma. Tāpēc man patīk tādi spēlētāji kā Lionels Messi, Paolo Dibala un Andres Injesta. Tā spēja kontrolēt un pārvaldīt bumbu, un apspēlēt pretspēlētājus – tā ir pilnīga kontrole pār laukumu. Kā bērns-futbolists es tik bieži neskatījos futbolu, nebija tā.
Sākot no 14 vai 15 gadu vecuma, tas viss mainījās. Sāku aktīvi sekot līdzi komandām, īpaši FC Barcelona. Bet METTAs spēles, tas ir kaut kas cits. Tā nav izprieca vai tas, ko tu dari savā brīvajā laikā – tev tur vienkārši ir jābūt! Tev ir jāatbalsta savs klubs, sava vieta, no kurienes tu nāc, kuru pārstāvi vai kam tu seko līdzi. Tas ir līdzīgi kā piemērs ar treniņu – ir jābūt. Esmu bijis arī bumbu padevējs, esmu bijis atbildīgs par bumbu padevējiem, un tā tālāk. Ar komandas biedru vienmēr izvēlējāmies būt aiz vārtiem, lai būtu tuvāk notikumiem, redzētu katru sitienu pa vārtiem, lai vienmēr būtu blakus bumba, ko varētu padot. Tas bija fantastiski, būt uz katru spēli. Netiku uz visām izbraukuma spēlēm, bet būt blakus un atbalstīt – tas ir super!
Pieminēji FC Barcelona, cik zinu viens no Taviem sapņiem bija apmeklēt kluba spēli klātienē, ko arī izdevās realizēt. Cik liels Barca fans Tu esi?
Paldies Dievam, ka FC Barcelona spēles un treniņi nepārklājas, un man ir iespēja būt katrā treniņā un redzēt visas spēles (smejas). Ir pat draugu pasākumi, kuros ierodos, bet 90 minūtes pavadu, nevis runājot ar draugiem, bet sekojot līdzi spēlei un pieslēdzoties draugiem tikai pēc spēles beigām. Tas ir labs piemērs, kas raksturo manu fana līmeni. (smaida).
Brauciens uz Barselonu, bija fantastisks. Andrim Biedriņam, kurš principā piepildīja manu sapni, šo trīs dienu laikā neskaitāmas reizes izteicu pateicību. Pat bildes tapšanas laikā es kādas piecas reizes pateicu paldies. Tas bija fantastiski, tas bija mans sapnis būt Camp Nou un redzēt klubu spēlējam klātienē. Lai redzētu futbola māksliniekus un justu to atmosfēru, kas nav salīdzināma ar to, kas ir TV. Kad uzkāpu stadiona augšējās rindās un redzēju sarkani dzelteni zilo krāsu, tas bija neaprakstāmi. Mums blakus cilvēki dziedāja himnu, es cik spēju dziedāju līdzi. Fantastisks moments, spilgts notikums manā dzīvē. Arī pati spēle arī bija lieliska – 2:2, mazākumā Messi gūst vārtus. Prieks, laime, nevar tās emocijas raksturot. Pēc brauciena Andrim teicu, ka lielais sapnis ir piepildīts 19 gadu vecumā, tāda interesanta sajūta. Ko tālāk, kādi nākamie sapņi? (smaida).
Mareks Biedriņš piepildot savu sapni, apmeklējot FC Barcelona spēli Camp Nou. 2018. gads. (Foto: personīgais arhīvs)
Noslēgumā, turpinot par pozitīvo, pastāsti kādu spilgtu atmiņu kopā ar FS Metta!
Kā bērns-futbolists atzīmētu nometnes, īpaši Limbažos. Spilgti atceros kā Limbažos vecajā BMX trasē spēlējām spēli Capture The Flag [karogi – tulkojums no angļu valodas]. Katrai komandai savs karogs, lielisks piedzīvojums. Pat, kad nākamajās nometnēs Valmierā, nebija pateicīgas vietas, lūdzām treneriem šo spēli. Tas bija super piedzīvojums – sagūstīt pretinieku, aizvest uz cietumu vai pārtvert pretinieka karogu.
Kā treneris arī izcelšu nometnes. Nometnes fantastiskā kolektīvā nozīmē brīžus, kad bez elpas esi nosmējies visos brokastu, pusdienu un vakariņu brīžos. Parasti sevi ir jānomierina, lai pabeigtu maltīti. Būt starp METTA treneriem ir fantastiska pieredze. Man šķiet, ka es ar draugiem neesmu tik daudz smējies un tik labi pavadījis laiku, kā ar kolēģiem, treneriem. Visās nometnēs zini vienu – lielisks darbs bērnu treniņos un lieliski pavadīts laiks ar treneriem.
Otrs spilgtais notikums noteikti ir Ziķeris. Tur redzi kā bērnam, kurš pat nekad nav spēlējis futbolu, nekad nav pieskāries bumbai, acīs spīd futbols. Kad bērns gūst pirmos vai desmitos vārtus, tas prieks ir neaprakstāms. Tā ir lieliska sajūta. Tās futbola emocijas, ko bērni gūst šajā pasākumā ir fantastiskas. Pat pēc asarām ir redzams azarts turpināt un skriet uz priekšu. Vienmēr ir superīga sajūta piecelties no rīta un zināt, ka šodien būs Ziķeris. Tas ir cikls, kad izej cauri katram treniņam, katrai nometnei, katram pasākumam – tie ir lieli notikumi.
Mareks Biedriņš bērnu diennakts nometnē Valmierā. 2011. gads. (Foto: FS Metta arhīvs)
