#paliecmājās sēriju turpinot, piedāvājam lielo interviju ar FS Metta treneri Maksimu Rafaļski.
FS Metta ārkārtas situācijas laikā turpina piedāvāt lielāka formāta intervijas, šoreiz iepazīstinot ar treneri, kurš aizvadījis aizraujošu spēlētāja karjeru – Maksimu Rafaļski.
Divi čempiona tituli un labākais pussargs Virslīgā. 12 spēles Latvijas nacionālajā izlasē. Leģionāra gaitas Krievijā, Īslandē, Polijā. Skats nākotnē un pāreja uz trenera darbu.
Aizvadītajā gadā Maksims asistēja Andrejam Karpovam U-18 un U-21 komandā, bet šosezon galvenokārt strādā ar kluba 2004. gadā dzimušajiem futbolistiem.
Intervijā iepazīsimies ar karjeras līkločiem, noteiksim dažādus padomus jaunajiem futbolistiem, kā arī ieskatīsimies trenera ikdienas izaicinājumos un spilgtākajās atmiņās.
Intervija ar Maksimu Rafaļski:
Pastāsti, kā sākās Tavs ceļš futbolā!
Sākumā trenējos skolas komandā, kad fizkultūras skolotājs aicināja uz futbola pulciņu. Arī vecākiem visu laiku prasīju, lai aizved uz futbolu, līdz 7-8 gadu vecumā uzsāku treniņus JFC Skonto pie trenera Vladimira Beļajeva, tad pārgāju pie Jāņa Dreimaņa, kuram tika uzticēta 1984. gadā dzimušo komanda. Uzskatu, ka abi ir mani pirmie treneri un īpaši to nešķiroju.
Kopumā gribētos teikt, ka Tev ir bijusi aizraujoša futbolista karjera un noteikti no Tevis var padomu ņemt jaunie futbolisti. Pastāsti par jaunības gadiem, kāpēc izdevās palikt futbolā un turpināt profesionāļa karjeru?
Esmu Skonto sistēmas audzēknis, kas tobrīd bija labākā akadēmija Latvijā. Spēlēju pie dublieriem, vienā Latvijas kausa spēlē piedalījos arī pirmajā komandā, un tas bija laiks, kad jaunajiem spēlētājiem piedāvāja profesionālo līgumu, taču man bija vairāki savainojumi un līgumu nepiedāvāja. Biju nedaudz vīlies, domāju, ko darīt. Kādu laiku trenējos ar 2. līgas komandu, kur spēlēju līdz nonākšanai FK Rīga. Tobrīd vienkārši nebija domas, ka jāpamet futbols, trenējos. Protams, tā bija gados jauna komanda un apstākļi bija kā otrajā līgā – dažreiz pustukšas bumbas, citreiz nodilušas, arī līmenis nebija augsts. Tomēr ar pāris pieredzējušajiem futbolistiem uzvarējām 2. līgā, un pēc tā pieslēdzos FK Rīga dublieriem. Jau nākamajā gadā pieslēdzos pie pirmās komandas – trenējos, pierādīju sevi sagatavošanās posmā un izturēju konkurenci. Nemaz nebiju tik jauns, ja nemaldos bija 21 gads. Varbūt uzreiz neizdevās ielekt sastāvā, taču trenējos ar pirmo komandu, izdevās atrast savu vietu sastāvā un turpināju attīstīties.
Trīs gadi FK Rīga, pēc tam nonāci FK Liepājas Metalurgs, kā vērtē savu karjeras sākuma posmu?
FK Rīga bija finansiālas problēmas, nemaksāja algas un radās iespēja pārcelties. Labākais variants bija FK Liepājas Metalurgs, kuriem bija labākie apstākļi, sava bāze. Klubam pievienojos vasarā, pusgadu cīnījos par vietu sākumsastāvā, bet pēc jaunā gada sagatavošanas posmā biju jau sākumsastāva spēlētājs. Toreiz pie vācu trenera Abramčika mums 2009. gadā izdevās izcīnīt Latvijas čempionu titulu. Togad rudenī FK Ventspils startēja Eiropas līgas grupu turnīrā, bet mums izdevās uzvarēt Virslīgā. Arī pašam tā bija laba sezona, guvu, ja nemaldos, 11 vārtus un tiku atzīts par čempionāta labāko pussargu.
FK Liepājas Metalurgs sastāvā Maksims izcīnīja savu pirmo čempionu titulu Virslīgā. 2009. gads. Foto: Aigars Poga
Tajā laikā arī izdevās debitēt Latvijas izlasē, bet savu pirmo spēli kvalifikācijas ciklā aizvadīji neizšķirtā 2:2 pret Šveici, laikā, kad Latvijas izlase bija tuvu iekļūšanai PČ izslēgšanas spēlēs. Ko atceries no šīs spēles?
Tas bija milzīgs gods pārstāvēt Latvijas izlasi. Ja nemaldos, tad nomainīju kādu pieredzējušo spēlētāju, varbūt Astafjevu [Maksims spēles 85. minūtē nomainīja Vladimiru Koļesņičenko – aut.]. Tās bija spēles beigas – liela nervozitāte un atbildība. Nezināmi apstākļi, tevi iemet grūtā spēlē, kurā ir pavisam citi ātrumi. Izlasē gan paspēju uzspēlēt arī turpmāk, turklāt bija iespējas arī iziet sākumsastāvā.
Maksims cīņā pret Šveices izlases kapteini Aleksandru Freju. 2009. gads. Foto: UEFA
Turpinājumā pirmo reizi devies spēlēt ārzemēs – Krievijas 1. līgas klubā FC Baltika. Kā tur nonāci?
Tobrīd man bija piedāvājums Polijas Ekstraklasē pie Gdiņas Arka. Aizbraucu uz Poliju, pēc tam kopā ar komandu devos uz nometni Turcijā. Trenējos 10 dienas, mums bija draudzības spēle, un paralēli arī Latvijas izlasei tobrīd bija plānota spēle pret Bolīvijas izlasi. Klubs paziņoja, ka līgums netiks noslēgts, un no vienas pilsētas pārbraucu uz otru, lai nospēlētu pārbaudes spēli ar izlasi. Kad visi lidoja mājās, es paliku, jo biju lielā neziņā, ko tālāk – biju bez kluba. Sēdēju viesnīcā un piezvanīju aģentam, pateicu, ka esmu Turcijā. Viņš uzreiz pateica, lai esmu gatavs, tūlīt piebrauks mašīna, viņš šobrīd ir kopā ar FC Baltika – brauc pierādīt sevi. Patrenējos, pierādīju sevi, iepatikos, parakstīju līgumu. Tieši tobrīd arī Aleksandrs Koļinko pievienojās klubam, un abi kopā bijām FC Baltika.
Maksims Rafaļskis pārbaudē Gdiņas Arka. 2011. gads. Foto: Arka arhīvs.
Kāds izvērtās šis posms?
Diezgan grūti vērtēt. Komandai bija labs līmenis. Ja nometnē ar Arka bija vairāk atlētisks futbols, tad Krievijā ne tikai atlētisks, bet arī patika pieturēt bumbu, nospēlēt gudrāk. Sanāca, ka nometnē nezaudējām un labā noskaņojumā atgriezāmies Krievijā. Tur ne īpaši izdevās rezultāti, arī pats sākumā nebiju sākumsastāvā. Pēc pāris spēlēm treneris deva iespēju un to izmantoju, izcīnīju vietu. Bet rezultāti nebija pārāki spīdoši, nomainījās treneris un atnāca Perevetailo, kurš nedaudz bijis arī Riga FC treneris. Viņš pateica, ka neredz man vietu komandā. Nospēlēju gadu, klubs risināja jautājumus un meklēja iespējas, atrada piedāvājumu FC Daugava. Gribēju uz Liepāju, bet kaut kas nesanāca.
Tobrīd arī aizvadīji 4 spēles EURO 2012 kvalifikācijā, bet pēc tam no izlases sastāva pazudi. Kas notika?
Es domāju, ka to ietekmēja trauma. Vienā spēlē pat nenospēlēju puslaiku un paprasīju maiņu [Maksims tika nomainīts 27. minūtē savā pēdējā spēlē valstsvienībā pret Izraēlas izlasi EČ kvalifikācijas turnīrā – aut.]. Pirms nometnes bija neliela trauma, un nebiju īpaši atklāts pret treneri, varbūt tā sanāca šāda nesaprašanās. Tālāk nebija spilgtas spēles, ar kurām pievērst sev uzmanību, arī traumas un nevarēju sevi pierādīt, ieiet ritmā.
Maksims Latvijas izlases sākumsastāvā pārbaudes spēlē pret Ķīnas izlasi. 2010. gads. Foto: LFF arhīvs
Atgriešanās Latvijā – otro reizi kļuvi par Latvijas čempionu. Laba sezona FC Daugava, nebija mērķis atgriezties izlasē?
Pārejot uz Daugavpili, es izvirzīju mērķi atgriezties izlasē, bet tas neizdevās. Tā, gadās. Man arī tad bija savainojums, bet, kad izveseļojos, sezonas otrajā pusē bijām labā formā un sezonu noslēdzām uz pozitīvas nots.
Turpinājumā īsā laikā trīs pieturvietas – Īslande, Jūrmala, Polija. Īslande noteikti nebija tas spēcīgākais čempionāts, kāpēc tāda izvēle?
Kad aizvadīju pirmo sezonu ārzemēs, sajutu, kāda atmosfēra un līmenis ir citur. Man gribējās vēl uzspēlēt ārzemēs, izmēģināt spēkus. Meklēju izaicinājumus. Tā kā Latvijas čempionāts nekotējās augstu, īpaši piedāvājumu nebija. Beigās ar viena aģenta palīdzību sanāca aizlidot uz Īslandes klubu ÍA Akranes, un tajā laikā reizē mani uz citu klubu aizlidoja Kaspars Ikstens, ar kuru kopā bijām arī FC Daugava. Es gan dzīvoju tuvāk galvaspilsētai Reikjavīkai. Klubam bija bagāta vēsture, daudz uzvarēti čempionāti. Tobrīd gan nesen tikai klubs bija atgriezies augstākajā līgā, un nebija tas spēcīgākais sastāvs. Čempionātā spēles stils bija vairāk vertikāls, uz priekšu, daudz divcīņas un gaisa cīņa. Man tāds stils nebija piemērots, lai sevi pierādītu.
FK Baltika kreklā. Pēc sezonas leģionāra gaitās, Maksims meklēja izaicinājumus un nonāca Īslandē. Foto: Ivars Račko
Īslande tomēr ir īpašs galapunkts, pastāsti par sadzīvi, par apstākļiem futbolā?
Tā bija ļoti laba pieredze, un apstākļi arī bija forši. Vasarā izdevās arī paceļot – ļoti skaista valsts. Tomēr futbola ziņā šis laiks neizdevās, arī komanda izkrita no čempionāta. Īslandē ir pusprofesionāli klubi, vairākums, izņemot leģionāri, paralēli treniņiem strādāja. Tas Eiropas futbolā ir raksturīgi – atnāc uz treniņu un strādā uz visiem 100. Nevienam nevajag teikt, lai skrien ātrāk vai pacīnies. Tāds raksturs varbūt – gatavi cīņai un grūtībām. Par apstākļiem atceros, ka blakus bija centrs ar trenažieru zāli, āra baseins, siltās vannas. Blakus centram – halle ar mākslīgo segumu un zaļais laukums. Halle nebija apsildāma, bet bija visu laiku atvērta – varēju trenēties, kad gribēju. Turpat bija arī skola, skolnieki arī tur trenējās. Halle bija pieejama visiem, nebija liegumi, sporta stundas tur notika, maza kontrole. Pie mums, protams, tas nav iedomājams.
Polijā pavadīji leģionāru gaitās ilgāko laiku, Suvalku Wigry – labs piedāvājums, labi apstākļi?
Polija bija tā, kad tu nonāc vietā, kur ir visi apstākļi, lai varētu darīt savu darbu. Domāt tikai par futbolu, un arī ārējie apstākļi palīdzēja pilnveidoties. Ja runājam par spēli, tad Suvalki ir maza pilsēta pie Lietuvas robežas, bet katrā spēlē bija pilns stadions, nāca 2-3 tūkstoši. Visas spēles bija plaši apmeklētas, arī Arka tobrīd bija 1. līgā – pilni stadioni, patīkami spēlēt. It kā Polijas 1. līga, bet adrenalīns, tu skrien un nedomā, vienmēr esi motivēts. Jācīnās, fani dzen uz priekšu. Tur mīl futbolu, un ir visi apstākļi futbolistam. Saņēmu tikai pozitīvu enerģiju, bija prieks spēlēt, kad zināji, ka katru nedēļu nāks cilvēki atbalstīt.
Maksims Rafaļskis aizvadīja trīs sezonas Polijas klubā Suvalku Wigry. 2014. gads. Foto: Agencja Gazeta
Atgriežoties Latvijā, FK Jelgava noslēdzi profesionālās gaitas. Kā notika pāreja no futbolista uz treneri?
Atgriezos Latvijā, lai gan vēl bija iespēja uz sezonu palikt Polijā. Tomēr ar ģimeni nolēmām atgriezties un meklēt savu vietu Latvijā. Pats arī sapratu, ka karjera tuvojas beigām, bet, kad spēlē, gribi pēc iespējas ilgāk palikt futbolā, bet apzinoties, vai vari vai nē. Man likās, ka vēl varu. Pirmajā sezonā ar FK Jelgava neizdevās sezonas sākums, bet pēc tam ar Krievijas speciālistu izdevās izglābt sezonu un pabeigt uz pozitīvas nots. Otrais gads īsti nesanāca. Jau pirmajā gadā uzsāku C-LFF kursus, ar domu par nākotni, dzīvi pēc futbolista karjeras. Pēc tam ieguvu valsts C-kategoriju un mazliet sāku palīdzēt ar individuālajiem treniņiem Olainē. Pašam bija treniņš Jelgavā, atpakaļceļā novadīju vienu-divus individuālos treniņus un devos mājās. Tā krāju pirmo pieredzi.
Maksims Rafaļskis ar izcilību nokārto C-LFF trenera kursus. 2018. gads. Foto: LFF arhīvs
Iesāki trenēt, bet kā nonāci METTA?
Ne īpaši skaisti šķīros ar FK Jelgava, un domāju, ko darīt tālāk. Gribēju palikt Rīgā, sieva šeit strādā, meita sāka iet bērnudārzā. Meklēju variantus, viens no tiem bija spēlēt FK Metta. Tikos ar Andri [Rihertu] un Ģirtu [Mihelsonu], aprunājāmies un visas puses vienojāmies, ka varu pievienoties METTA treneru kolektīvam, lai nodotu savu pieredzi dublieru komandas spēlētājiem. Man nebija lielas pieredzes, un viens no lielākajiem plusiem bija tas, ka es biju kā asistents Andrejam Karpovam, trenerim ar milzīgu pieredzi. Visu laiku mēģināju uzsūkt – kā viņš runā, ko viņš runā, kādas detaļas, kādi akcenti. Ar saviem stāstiem, piegājieniem, padomiem un detaļām ļoti daudz palīdzēja. Citreiz bija ilgas diskusijas – ļoti vērtīgas. Varu vēl piebilst, ka manas latviešu valodas zināšanas nebija ideālas, un, sākot darbu ar dublieru komandu, bija grūti pastāstīt dziļākas detaļas. Pēc kāda laika jutos komfortabli un pieradu – varēju pilnvērtīgi dalīties ar savu pieredzi.
Vai profesionāla futbolista gaitas Tev ir palīdzējušas trenera arodā? Kā?
Es varu pateikt, ka viss ir atkarīgs no cilvēka. Latvijā ir gan pozitīvi, gan ne tik pozitīvi piemēri, kad bijušais spēlētājs kļūst par treneri un tāpat ir arī ar treneriem, kas nav bijuši [profesionāli futbolisti – aut.] – tas atkarīgs no cilvēka. Par sevi runājot, sākumā, kad pietrūka pieredzes un nezināju, kā rīkoties, es rīkojos pēc sajūtām, pašapziņas, kas daudzās lietas bija saistītas ar sajūtām dažādās situācijās, kad biju spēlētājs. Trenera darbā tas palīdz. Protams, svarīgi ir katru dienu izglītoties, lasīt, diskutēt, lai pilnveidotos un krātu pieredzi. Mums ar kolēģiem liels pluss ir katru nedēļu rīkotās sapulces, kas man patīk, kurās mēs runājam par futbola niansēm, problēmām, risinājumiem – man tas bija ļoti nepieciešams, to informāciju uzsūkt no kolēģiem.
Latvijas nacionālās izlases treniņš. 2010. gads. Foto: LFF arhīvs
Vairākās epizodēs noteikti vari dot vērtīgus padomus jaunajiem spēlētajiem, vai vieglāk izdodas izprast futbolistus?
Jā, ir vieglāk nolasīt spēlētājus. Kad slinko vai kad atdod 100% treniņos. Kad slēpj kaut ko, pēc kustībām un rīcības var nolasīt garastāvokli, vai var redzēt problēmas skolā, ikdienā. Pēc attieksmes un uzvedības var pateikt, vai futbolists ir gatavs uz 100% vai nē.
Skaidrs, ka rezultātu ne vienmēr izmanto kā galveno mērauklu, tomēr pirmā sezona klubā ir sekmīga – U-18 sudrabs un U-21 zelts. Kā vērtē aizvadīto sezonu?
Tā bija ļoti grūta sezona. Daudz nezināmās lietas, arī kļūdas no manas puses. Bet es varu pateikt vēlreiz, ka ļoti svarīgs bija atbalsts no kolēģiem, citiem treneriem. Palīdzēju arī Andrejam Gluščukam kā asistents ar 2005. gadā dzimušo komandu, iemācījos salikt treniņu pa plauktiem. Ar dublieriem nedaudz neparasti, ka uzvarējām čempionātu, tomēr laikam pelnīti. Jo veiksmi vajag nopelnīt – laikam nopelnījām (smaida).
Andrejs Karpovs un Maksims Rafaļskis aizved FK Metta/Latvijas Universitāte līdz 1. līgas B zeltam. 2019. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Pieminēji METTAs kolektīvu, kā izdevies iejusties?
Sākumā biju mazliet noslēgts, vajadzēja tuvāk iepazīt kolēģus, Daudz ar padomiem un ievirzīšanu palīdzēja Andris ar Ģirtu. Iedeva pareizo attieksmi, deva iespēju krāt pieredzi. Spilgts piemērs bija nometne Staicelē ar Jāni Gobu, Andreju Gluščuku un itāļu speciālistu Lele Pischetola. Nedēļu dzīvojām apstākļos, kur ir tikai futbols. Mums bija lieliskas diskusijas par futbolu, un tas man palīdzēja saprast daudzas lietas, kurām pievērst uzmanību, kurām nē.
Kuras ir šīs svarīgākās detaļas?
Svarīgākā ir treniņu plānošana. Treniņš, nedēļu cikli, plāni, no kā atsperties. Komunikācija ar komandu un spēlētājiem, lai noteiktu garastāvokli. Treniņu un spēļu analīze – kur pielikt, ko akcentēt turpmāk treniņos. Komunikācija ar citiem treneriem. Šobrīd strādājam komandā ar Artūru Zālīti. Ja tev ir 4 acis, tas ir labāk nekā, ja tev ir divas. Ja tu koncentrējies uz vienu lietu, cits treneris var palīdzēt ar plašāku skatu un uzmanību citām detaļām. Divi treneri ir efektīvāk nekā, ja esi viens.
Kas ir svarīgākais, ko nodot spēlētājiem?
Jebkurā vecumā – lai saprot futbolu. Lai varētu saprast, ko darīt spēles situācijā, epizodē. Lai to vieglāk varētu izdarīt, ir vajadzīgs, lai treniņi būtu pielāgoti spēles situācijai. Ja treniņos trenē vienu, bet spēlēs prasi citu, tad sapratnes nebūs. Vajag, lai spēlētājs saprot trenera domas un savas domas spēj realizēt ar savām prasmēm.
Maksims Rafaļskis nometnē Staicelē. 2019. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Ņemot vērā Tavu pieredzi, ko varētu ieteikt jaunajiem futbolistiem, kuriem sāk pievērst uzmanību aģenti, sāk ietekmēt karjeru?
Tagad ir tādi laiki, ka visur ir padomdevēji, un katrs no šiem cilvēkiem situāciju redz no savas puses, grib savu labumu, arī aģents. Viņš galvenokārt arī domā par sevi, pēc tam par citiem. Tāpēc jābūt uzmanīgiem – aģents noteikti var palīdzēt, bet var arī ievirzīt uz nepareizā ceļa. Katram spēlētājam tas ir jāsaprot un jārēķinās ar to.
Bieži jaunie futbolisti skaļi izsaka vēlmi ātri nonākt ārzemju klubā, cits uzskata, ka jau ir pelnījis tur būtu. Pastāsti no savas pieredzes, kā tas ir būt leģionāra gaitās, kādu padomu Tu dotu jaunajiem futbolistiem?
Sākumā tev ir jāpierāda sevi – šobrīd tu neesi nevienam vajadzīgs ārzemēs. Jāstrādā ne tikai treniņos, bet arī ārpus treniņiem, lai kaut ko sasniegtu. Izdarot vairāk nekā citi, varbūt parādīsies iespēja. Bet tas neko negarantē. Čakls darbs un attieksme vēl neko negarantē. Bet ja katru dienu izdarīsi par 2% vairāk nekā iepriekš, tad pusgada laikā tā ir liela starpība. Ja tu izdarīsi vairāk, tev atnāks iespēja pierādīt sevi klubā, pēc tam izlasē un tad nākamajā līmenī. Vispirms pierādi sevi šeit Latvijā, un ja to vari, tad dodies nākamajā līmenī.
Noslēgumā – spilgtākais moments no spēlētāja un trenera karjeras!
Futbolista karjerā pāris momenti: čempionu tituls FK Liepājas Metalurgs sastāvā, kļūšana par līgas labāko pussargu, kā arī vispatīkamākās atmiņas no Polijas, kur tiešām baudīju futbolu, kur atdod pozitīvo enerģiju un saņem to pretī no līdzjutējiem. Tur es izjutu futbola atmosfēru – caur treniņiem, līdzjutējiem, attieksmi pret futbolu. Un tā bija Polijas 1. līga. Kā trenerim – nometne Staicelē, kur nedēļu dzīvojām ar futbolu. Ēd-guli-futbols un tā uz apli. Ļoti daduz komunicējām ar treneriem. Protams, 1. līgas B čempionu tituls ir patīkama atmiņa. Tomēr ne gluži izcīnītā vieta, bet atmosfēra, darba process ar dublieru komandas čaļiem. Process bija patīkamāks kā medaļa.
