#paliecmājās sēriju turpinot, ierobežojumu laikā piedāvājam lielo interviju ar FS Metta treneriem.
Ārkārtas situācijas laikā biežāk pavadām laiku mājās, un šoreiz kā apjomīgāku lasāmvielu piedāvājam lielā formāta interviju ar mūsu kluba treneriem Ivaru Gaili un Vladimiru Cīmani.
Plecu pie pleca futbola laukumā, plecu pie pleca treniņu vietās un sacensībās. Kolēģi, draugi. Dažbrīd gribētos pat nosaukt par ikonisku tandēmu, kuru ar patiesu prieku pazīst kolēģi, bērni, vecāki un draugi.
Abi klubā ir kopš paša sākuma – devās sākumsastāvā Meistarkomandas vēsturiskajā pirmajā spēlē Ilūkstē, vēlāk kļuva par kluba treneriem un nu jau zināšanas nodod jaunajām futbolistu paaudzēm.
Gan Vladimirs Cīmanis, gan Ivars Gailis ir atzīti par METTAs Gada futbolistu, attiecīgi 2007. un 2008. gadā, viens otram nododot šo atbildīgo stafeti.
Treneris Vladimirs ikdienā sagatavo puišus U-10 vecuma grupā, bet Ivars trenē U-11 vecuma grupu, turklāt abi viens otram asistē jauno futbolistu sagatavošanā.
Intervijā iepazīsimies ar dažādiem pieredzes stāstiem, pagremdēsimies atmiņās un ieskatīsimies trenera ikdienā.
Intervija ar Vladimiru Cīmani un Ivaru Gaili:
Pastāstiet kur un kad sākās Jūsu ceļš futbolā!
Vladimirs Cīmanis: Ar futbolu sāku nodarboties 6 gadu vecumā, kad uz skolu bija atnācis treneris, kurš aicināja bērnus trenēties futbolā. Bija jāiziet atlase Daugavas stadionā, un, atnākot mājās, lūdzu vecākus, lai aizved. Tā sākās mans ceļš futbolā. Mans pirmais treneris bija Josifs Poļiščuks, bet pirmās komandas nosaukums bija “Avots”. Vēlāk stafeti pārņēma Viktors Vicehovskis, kurš ielika stingrus pamatus futbolā, un domāju, ka viņš daļēji ietekmēja arī manu dzīves principu izbūvi. Pēc tam pārgāju uz FK Auda pie Jura Docenko, kurš ar savu pieeju ļāva atvērties un parādīt savas iepriekš gūtās prasmes. Manā futbola ceļā vēl bija daži treneri, bet vienu gribu atzīmēt īpaši – tas ir Igors Stepanovs vecākais, kurš pielika manām futbola prasmēm domāšanu.
Ivars Gailis: Mans futbola ceļš sākās Liepājā, kur tāpat kā Vladimiram uz skolu atnāca treneris, manā gadījumā Hārdijs Blūms, un aicināja bērnus uz futbola treniņiem. Es biju pirmais, kurš piekrita. Arī tur bija atlase, uz kuru aizgāju ar tēti. Man bija spēcīgs sitiens.
Vladimirs Cīmanis: Ar labo roku (smejas).
Ivars Gailis: Gandrīz tētim trāpīju, paspēja izvairīties. Tā es sāku trenēties, treniņi bija divreiz nedēļā. Bija arī posms, kad treneris nebija pārāk fanātisma pilns un nodrošināja vien apstākļus, lai varam spēlēt futbolu.
Vladimirs Cīmanis: Pieminēji, ka pirmajā treniņā gandrīz trāpīji tētim, es atcerējos reizi, kad uz treniņu mani veda vecmāmiņa, kura tribīnēs lasīja avīzi un aizmiga, līdz brīdim, kad viņai trāpīja ar bumbu pa galvu. Turpmāk vienmēr atcerējās to brīdi, ka jābūt uzmanīgai. Protams, cepuri nost maniem tuvajiem cilvēkiem, kas mani veda uz futbolu un veltīja savu laiku.
Ivars Gailis: Turpinājumā pārgāju pie trenera Jāņa Zuntnera, kurš bija futbola fanāts, un biju komandā ar viņa dēlu Mareku [šobrīd sporta direktors FK Liepāja, bijušais mūsu Meistarkomandas futbolists – aut.]. Trenējāmies nopietni, treniņi varēja pat ilgt trīs stundas. Mums bija treniņi 6 reizes nedēļā, bet svētdienā visi vietējie puikas tāpat savācāmies un spēlējām futbolu. Tur spēlējām vēl ilgāk. Toreiz trenerim Jānim bija ņiķis, ka viņš nekad nebeidza spēlēt, kamēr viņa komanda zaudē, viņam vienmēr bija jāuzvar (smejas). Bet pārējiem puišiem tas vienmēr bija uzdevums trenera komandu uzvarēt. Pēc tam, nonākot dublieru komandā, nebiju īsti apmierināts, tur komandā ņēma vēl jaunākus puišus. Tad pienāca studiju laiki, kad pārcēlos uz Rīgu un FK Auda, kur satiku Vladimiru, Andri [Rihertu], Ģirtu [Mihelsonu] un vēl citus.
Vladimirs Cīmanis: Tas ir nākamais stāsts, treneri Ivar (abi smejas).
Vladimirs Cīmanis kopā ar kolēģiem Jāni Skābardi un Jāni Gobu. 2019. gads.
Kā atcerieties savus treniņu apstākļus, kā to var vērtēt salīdzinājumā ar mūsdienām?
Vladimirs Cīmanis: Runājot par treniņa apstākļiem, atceros savu pirmo zāli, kurā trenējos. Tā bija maza telpa, kur vārtu vietā izmantojām vingrošanas solu un vingrošanas buku. Vienam nedrīkstēja trāpīt pāri, otram bija jāizsit caur kājām. Pēc tam trenējāmies uz putekļaina, pat sodraina laukuma, kad pēc treniņa nonāc melns, noputējies. Toreiz vēl nebija tādu veļasmašīnu, formu pašam vajadzēja mazgāt ar rokām. Ziemas periodā, āra turnīros vai treniņos aukstā laikā vajadzēja ap kāju pirkstiem likt avīzi, apkārt aplikt maisiņu un uzvilkt zeķi, pēc tam arī getru. Tu noteikti atceries tos laikus, Ivar (abi smejas).
Atceros vienu turnīru Ukrainā, kad vienā dienā bija saulains laiks un staigājām šortos, bet otrā dienā sniga, taču formas tērps palika nemainīgs. Toreiz kājas bija tik nosalušas, ka teicu trenerim, ka vairs nevaru spēlēt, bet treneris atbildēja, ka visiem ir auksti un jāturpina spēlēt (smejas). Nekas neatlika, kā sakost zobus un turpināt.
Par laukumu kvalitāti atminos, ka mēs trenējāmies arī skolas laukumos. Viens no tādiem bija ar iemītu taciņu pa laukuma diagonāli. Pa taciņu mēdza iet tantiņa ar somām, nākot no veikala. Toreiz treneris bija nikns un prasīja, vai nevar apiet apkārt. Tantiņa atbildēja, ka ar somām īsākais ceļš ir pāri laukumam, vai nevar pagaidīt, kamēr izies cauri. Notiek treniņa process, bet cilvēks neuzkrītoši iet pāri laukumam (smejas).
Atceros arī treniņa apstākļus Vecmīlgrāvī, kad jaunības gados braucām uz treniņu ar vilcienu un pēc tam ar kājām mērojām kādus divarpus kilometrus. Zaļais laukums bija slēgts, jo tas bija paredzēts tikai spēlēm, bet blakus bija mazs sarkanais laukums ar grants segumu, pēc tam vajadzēja iet uz garāžu mazgāties, jo atkal no putekļiem biju sarkans un melns (smejas). Iedomājieties ar kādu izsalkumu mēs gaidījām spēli, lai beidzot varētu tikt tanī zaļā laukumā.
Īpašs stāsts ir arī par bučiem. Tobrīd vajadzēja darīt visu, lai pagarinātu to lietošanas laiku, jo nevarēja zināt, kad tiksi pie nākamajiem. Uz treniņiem vai spēlēm bija jāierodas ar tīriem bučiem, tiem bija jāspīd. Tīrīšana bija sava veida rituāls. Vajadzēja nomazgāt, izžāvēt, iesmērēt ar bērnu krēmu, līdz āda bija mīksta un spīdīga.
Ivars Gailis: Liepājā mēdzām trenēties arī pludmalē, kad nebija pieejami laukumi. Ziemā trenējāmies pa sniegu, bija liels vējš, arī vilkām kājās maisiņus, tad getras, spēlējām pat pa ledu. Apstākļi salīdzinājumā ar to, kādas iespējas ir mūsdienās, ir pavisam nesalīdzināmas lietas. Līdzīgi kā trenerim Vladimiram, tā arī mums ziemās bija pieejamas zāles, kur vārti bija soli un vingrošanas buks, kuram caur kājām jāsit iekšā gols.
Vladimirs Cīmanis: Abi piekritīsim, ka neskatoties uz visiem apstākļiem, var teikt, ka ar lielu prieku apmeklējām treniņus. Tobrīd arī, kad netrenējāmies, gājām pagalmos, ar vecākiem puišiem spēlējām visādus sporta veidus, kas arī mūsos attīstīja dažādas īpašības.
Ivars Gailis: Jā, atceros, ka savā laikā no malkas pagalēm veidojām vārtus un spēlējām līdz pilnīgai tumsai, jo ar vecākiem bija nosacījums – līdz tumsai jābūt mājās. Dažreiz arī neiekļāvāmies nosacījumos, jo bijām aizrāvušies ar futbolu. Bumbu vairs nevarēja redzēt, bet tik un tā mēģinājām spēlēt (smejas). Arī papildinot Vladimiru par treniņu apmeklējumu – mums pat nebija domas, ka varētu neapmeklēt treniņus. Treniņi bija pirmajā vietā, ja skolā bija pasākumi, tad diemžēl mēs tos pasākumus laidām garām, jo mums bija treniņš, un nekas nestāvēja tam klāt.
Vladimirs Cīmanis: Protams, jāpiebilst, ka skolas pasākumus arī gribējās. bet treniņš bija pirmajā vietā.
Ivars Gailis ar jaunajiem futbolistiem nometnē Staicelē. 2019. gads.
Pastāstiet vairāk par futbolista gaitām – kādi karjera līkloči bijuši, kam iziets cauri kā spēlētājam? Kāda atziņas ir radušās?
Vladimirs Cīmanis: Runājot par līkločiem, katram sportistam jāiziet savs ceļš, kas liek tev krist un celties, iet tālāk vai meklēt kādu citu ceļu. Arī man bija savs, kad tiec kādā virsotnē un krīti, saskaroties ar kārtējo pārbaudījumu. Trauma, veselības problēmas, rezervistu soliņš, nesaprašanās ar treneri, komandas maiņa. Vienmēr bija jāceļas augšā un jādodas tālāk.
18 gadu vecumā pārrāvu krusteniskās saites, un principā vairāk kā gadu apstājās mana futbola mana dzīve. Toreiz tas bija laiks, kad likās, ka viss – mans sapnis kļūt par futbolistu ir izsapņots. Tajā laikā veikt operāciju bija viens, bet iziet rehabilitāciju kas cits, un tas maksāja dārgi. Operāciju apmaksāja, bet rehabilitāciju vajadzēja segt vai veikt pašam uz savu galvu. Tā tas rehabilitācijas posms ievilkās pat uz pusotru gadu. Pa šo laiku paspēju nedaudz padarboties bērnu trenera amatā.
Vēlāk lēnām atgriezos futbolā, nedaudz uzspēlējot arī telpu futbolu. Atgriezos atpakaļ FK Auda, kur toreiz fiziskās sagatavotības treneris bija Elmārs Krūze, kurš panāca, ka man ievērojami izdevās uzlabot savas fiziskās īpašības. Tas nesa savus augļus. Tiku Virslīgas komandas pamatsastāvā, kā arī saņēmu uzaicinājumu no Jurija Popkova pārstāvēt Latvijas U-21 izlasi. Tad atkal guvu savainojumu un nācās gulties uz operācijas galda.
Pēc atgriešanas laukumā turpināju pārstāvēt Latvijas U-21 izlasi un FK Auda, līdz treneris Igors Stepanovs vecākais aicināja uz FK Rīga, kur tobrīd izveidojās jauns projekts un kur viens no treneriem bija Pols Ašvorts. Sezonas beigās viņš man piezvanīja un aicināja uzspēlēt futbolu. Es piekritu, bet pats nevienā brīdī neiedomājos, ka mani aicina uz pārbaudi.
Kad atbraucu, man izskaidroja, ka tā ir iespēja turpināt futbola ceļu profesionālākā vidē. Tas bija starpsezonas periods, kad turpināju trenēties individuāli, tāpēc biju labā kondīcijā. Pēc treniņa Ašvorts piedāvāja līgumu un palikt FK Rīga, kur spēlēju divus gadus. Pēc tam profesionāla futbolista gaitas tika pārtrauktas. Mēģināju turpināt, bet ahileja cīpslas savainojuma dēļ uz laiku izkritu no aprites. Tad Andris [Riherts] ar Ģirtu [Mihelsonu] aicināja spēlēt pie METTAs, bet tas ir cits stāsts (smaida).
Ivars Gailis: Atgriezīšos pie pirmsstudiju laika, kad spēlēju Liepājas Metalurgs dublieru komandā pie Ilmāra Verpakovska. Tā bija lieliska pieredze, sekmīgi aizvadījām čempionātu, bet tad nomainījās treneris, un vairs viņa zīmējumā neiederējos. Tad nāca doma, ka jādodas studēt. Tomēr vidusskolu biju pabeidzis, nebiju noderīgs dublieru komandai.
Neko darīt, tā mana dzīve pārcēlās uz Rīgu. Sākumā mēģināju trenēties FK Rīga dublieru komandā, tad kaut kas apstājās un uz brīdi biju bez komandas. Nevarēju saprast, vai šis būs tas brīdis, kad beigsies futbols. Labi, ka studēju LSPA, tur uzspēlēju arī nedaudz telpu futbolu, kas gan īpaši nepatika. Pateicoties Liepājas treneriem un komunikācijai ar klubu ,nonācu FK Auda pie Jāņa Dreimaņa, tiku uzaicināts uz treniņiem, iepatikos un varēju palikt. Tur aizvadīju trīs sezonas Virslīgas čempionātā.
Ivars Gailis – FS Metta/LU kreklā. 2007. gads.
Noraksturojiet kādu spilgtu atmiņu, kas palikusi no futbolista karjeras gaitām, kāds aizraujošs stāsts Jums ir spilgti saglabājies prātā?
Vladimirs Cīmanis: Vienā no reizēm, kad spēlēju Latvijas U-21 izlases sastāva pret Zviedrijas vienaudžiem Stokholmā, mēs spēlējām lielā stadionā trīs tūkstošu skatītāju klātbūtnē. Tā bija fantastiska spēle un lieliski apstākļi. Toreiz pirms tādām spēlēm bija neliels uztraukums, kas ir normāli tādās situācijās. Tribīnēs bija ieradušies arī uz Zviedriju atbraukušie Ģirts [Mihelsons] un Andris [Riherts].
Ivars Gailis: Es nedaudz pārtraukšu, es arī tur biju tribīnēs. Mēs kā treneri devāmies uz apmaiņas braucienu Zviedrijā un devāmies apmeklēt arī U-21 izlases spēli (smejas).
Vladimirs Cīmanis: Toreiz Ģirts no tribīnēm bļāva un lika padot ziņu, ka es viņu redzu un prasīja, lai pamāju: “Cīmani, Cīmani, mēs šeit”. Man bija jākoncentrējas spēlei, bet nācās pakasīt galvu, lai nodotu signālu, lai man liek mieru un varu turpināt domāt par spēli (smejas).
Otra reize, kas spilgti palikusi atmiņā, kad abi Meistarkomandas treneri bija diskvalificēti, mums bija paredzēta spēle pret FK Jelgava, tā brīža čempionāta līderiem. Man lūdza uzņemties trenera lomu, jo biju komandas kapteinis un labi pazinu puišus. Kaut ko pirms spēles izrunājām, bet spēles laikā nācās darboties pašam, jo tobrīd tādu tehnoloģiju nebija, lai sazinātos.
Tajā spēlē uzvarējām 3:2, bet liku spēlētājus viņiem neierastās pozīcijās, man bija savs uzskats. Pats biju priecīgs, ka manas domas apstiprinājās un uzvarējām. Domāju, ka tagad man vienkārši neatļautu tā rīkoties (smejas).
Ivars Gailis: Ar FK Auda spēlējām Virslīgā, un tur mums gāja kā pa celmiem. Kā es sāku domāt par spilgtām atmiņām, vienmēr atgriežos pie vienas, kas spēcīgi palikusi prātā. Savā trešajā sezonā Virslīgā, pēdējā spēlē mums izbraukumā bija jācīnās ar FK Ventspils. Mēs bijām turnīra tabulas lejasgalā, bet ventspilnieki cīnījās par medaļām. Viņiem tajā laikā pie algas bija arī prēmijas, bet ja pretiniekus uzvar ar vismaz 3 vārtu starpību, tad bija pat dubultā prēmija. Viņi bija vadībā ar 2:0, bija jau spēles beigas, taču pretinieki ļoti gribēja gūt trešos vārtus, un teica vārtsargam, ka gatavi atdot pusi prēmijas, lai tikai ielaiž golu (smejas). Sanāca, ka izskrēju pretuzbrukumā – pārķēru bumbu un guvu vārtus.
Mēs zaudējām, bet tajā spēlē jutos kā uzvarētājs un biju gandarīts, jo visu laiku neizdevās gūt vārtus Virslīgā. Es biju tik priecīgs, ka atskrēju priecāties savā laukuma pusē, un visi priecīgi atskrēja nosvinēt vārtus kopā ar mani. Bet kas notiek, ja pretinieks pēc gūtajiem vārtiem atgriežas savā pusē? Pretinieks var atsākt spēli (smejas). Tiesnesis nosvilpa, un mēs visi no laukuma vidus ātri skrējām uz savām pozīcijām. Pēc tam komandas biedri man jautāja, kāpēc es sāku priecāties savā laukuma pusē, kāpēc nevarēju aizskriet svinēt kaut kur citur (smejas).
Vladimirs Cīmanis: Pretinieki pēc tam guva vārtus?
Ivars Gailis: Nē, neguva, tad es būtu baigi nesmuki izrīkojies pret savu komandu (smejas). Toreiz vēl autobuss no Ventspils saplīsa, bet mēs visi priecīgi kopā stūmām autobusu. Šoferis teica: “es neapstāšos, leciet iekšā.”, bet mēs toreiz domājām, ka tā nevar būt. Skatījāmies, ka autobuss arvien sāk attālināties un attālināties, līdz sapratām, ka labāk sākt skriet. Skrējām un lecām iekšā braucošā autobusā, lai tiktu atpakaļ uz Rīgu (smejas).
Meistarkomandas sākumsastāvs vēsturiskajā pirmajā spēlē Ilūkstē. 2007. gads.
Kluba Meistarkomandas vēsturiskajā pirmajā spēlē Jūs abi izgājāt sākumsastāvā. Atskatoties uz to laiku un šo brīdi, cik ļoti ir mainījušies apstākļi un kā Jūs atcerieties METTAs pirmās sezonas?
Ivars Gailis: Atceros pirmo spēli Ilūkstē, bija ļoti grumbuļains laukums. Pirmajā sezonā bijām tikko nokomplektēta komanda, īpaši ilgs nebija arī pirmssezonas sagatavošanās posms. Kopumā pirmais gads bija ļoti interesants, sākumā viss pat ir miglā tīts. Tobrīd bijām pilnīgi jauna komanda.
Komandai bija pieaicināti trīs pieredzējušāki džeki : es, Vladimirs un Marsels [Vapne]. Mēs trīs laikam bijām vienīgie, kas kaut kur iepriekš bija spēlējuši. Pārējie bija gados jauni puiši, kurus Andris vai Ģirts līdz tam brīdim bija trenējuši. Tas bija tāds pieredzes un jaunības savienojums. Protams, mūs sākumā neuztvēra par nopietnu komandu, līdz nesākām parādīt rezultātus.
Man vienmēr patika Latvijas kausa spēles, kur Virslīgas komandas visvairāk mocījās tieši pret mums. Pretinieki mūs nenovērtēja, un mēs vēl spirinājāmies pretī un iesitām golus. Pretinieki bija gatavi viens otram galvu noraut, tomēr vienmēr kaut kas nedaudz pietrūka, un uz pieredzes trūkuma rēķina tās spēles uzvarēt neizdevās. Latvijas Kausa spēles bija visspilgtākās, vienmēr, kad spēlējām, nevienam Virslīgas klubam pret mums nebija viegli.
Vladimirs Cīmanis: Manuprāt, jau kopš pirmās dienas viss bija diezgan labi organizēts. Bija, kur trenēties un kur spēlēt, bija mājas laukums Arkādijas stadionā. Laika gaitā mainījušās ir pāris lietas – treneriem ir vairāk zināšanu un pieredzes, kā arī parādījušies augsta līmeņa fizioterapeits un fiziskās sagatavotības treneris. Šo cilvēku darbu šobrīd vienkārši nevari nenovērtēt, viņu ieguldījums ir milzīgs.
Jau no paša sākuma mūs atbalstīja Latvijas Universitāte, un komandai tik tiešām bija nodrošināti labi apstākļi. Attieksme pret procesu, pret spēlētājiem, tā kopš pirmās dienas bijusi augstā līmenī. 2007. gads, kad pirmo reizi startēja Meistarkomanda, tā bija kā sniega pika, kas vēlās no kalna, un šobrīd kā klubs tā kļuvusi tik liela.
FS Metta/Latvijas Universitāte pirmā kopbilde. 2007. gads.
METTAs gada futbolista apbalvojums – kādas Jums ir atmiņas saistībā ar šo atzinību un ko Jums tas nozīmē?
Vladimirs Cīmanis: Ļoti labi atceros gan tās sezonas gada noslēguma pasākumu, gan pašu sezonu. Izcīnījām ceturto vietu, lai gan biju ļoti sarūgtināts, jo likās, ka bijām pelnījuši vairāk. Man tā personīgi bija viena no labākajām sezonām futbolista karjerā. Togad es baudīju futbolu, un arī kolektīvs bija saliedēts ar vairākiem līderiem priekšgalā. Bija gan pieredzējušie futbolisti, gan jaunie, kuri bija gatavi varoņdarbiem. Skaidrs, ka gados jaunos futbolistus vajadzēja ievirzīt un ar piemēru iedrošināt darboties ar lielāku pārliecību. Daži no jaunajiem puišiem pēc tam pārstāvēja Latvijas izlases. Vladislavs Kozlovs nonāca nacionālajā izlasē, Maksims Seņs – telpu futbola nacionālajā izlasē. Tikmēr Rūdolfs Puķītis un Mārtiņš Milašēvičs vēlāk pārstāvēja FS Metta/LU komandu Virslīgā.
Man bija tas gods būt par šīs komandas kapteini. Tā bija komanda, kurai bija vienalga, kas nāk pretī – pirmās līgas līdervienība vai Virslīgas komandas. Komandā bija liela ticība saviem spēkiem, kas līdz pat pēdējai spēles sekundei ļāva cerēt par uzvaru, ko ļoti bieži arī paveicām. Tā bija emocijām pārbagāta sezona, ko es baudīju.
Ivars Gailis: Tobrīd jāpiebilst, ka treneris Vladimirs bija komandas kapteinis un līderis, viņam padevās un bija piemērota šī līdera loma. Tas tika novērtēts ar Gada futbolista atzinību. Vladimirs spēja atrast kopīgu valodu ar komandas biedriem un vilkt komandu uz priekšu. Tas mums arī palīdzēja sasniegt rezultātus pirmajā sezonā.
Vladimirs Cīmanis: Bet viens nav cīnītājs, svarīga ir komanda. Mēs kopā rādījām piemēru citiem un sākām uzvarēt. Parādījās ticība, ka varam. Protams, atceros arī Gada noslēguma vakaru. Manā dzīvē ir divas sirdslietas – inženierzinātne, kur arī pavadu daļu no sava darba dienas laika un, protams, futbols. Toreiz nācās doties darba komandējumā, tas gan netraucēja klubam atrast iespēju apsveikt ar Gada futbolista atzinību. Tā bija telefona saruna, tāds neliels dialogs, un pēkšņi telefonā dzirdēju skaļus aplausus. Mūsu sarunu klausījās visa zāle. Tas bija emocionāls brīdis un liels pagodinājums. Nākamajā gadā Ivars savāca atzinību un turpināja karoga nešanu (smejas).
Ivars Gailis: 2008. gada sezonā Vladimirs savainojuma dēļ bija spiests ierobežot savu dalību spēlēs, bet kādam nācās uzņemties līdera lomu. Centos turēt grožus – varbūt nebiju tāds emocionālais līderis, bet vairāk centos saliedēt komandu un palīdzēt sekmīgi aizvadīt sezonu.
Jā, palikām 7. vietā, rezultāts varbūt nebija tik iepriecinošs, bet viens no komandas balstiem bija izkritis, un vairāk atbildības bija jāuzņemas gados jaunajiem futbolistiem. Mēs nebijām peramie zēni, bet jaunība brīžiem patraucēja izcīnīt punktus.
Gada futbolista balva bija liels gandarījums, un tās bija ļoti spilgtas emocijas. Tās bija tiešām neaprakstāmas sajūtas, kuras ir patīkami izdzīvot.
Vladimirs Cīmanis: Varbūt pārspīlēšu, bet 2007. gads bija pirmais gads, kad apkārt skaļi sāka runāt par FS Metta kā stabilu organizāciju. Arī Meistarkomandas rezultātiem bija savs ieguldījums tajā, ka futbola sabiedrībā sāka runāt par METTA. Visi ar ziņkārību skatījās, kas būs tālāk.
Ivars Gailis: Ar METTA rēķinājās. Visi, kas brauca spēlēt, rēķinājās. Nebija tā, ka atbrauksim un apspēlēsim. Visi nopietni gatavojās un arī kā organizāciju ņēma nopietni.
Meistarkomandas futbolisti pozitīvā noskaņojumā pēc puslaika pārtraukuma spēlē pret Smiltenes “Abuls”. 2007. gads.
Kā Jūs nonācāt līdz trenera amatam?
Ivars Gailis: Atceros, ka mūs ar Andri Rihertu kā futbolistus piesaistīja bērnu treniņiem FK Auda. Es pieslēdzos treniņiem Ķekavā, kur uzsāku savas trenera gaitas. Kādu laiku trenēju, tomēr sajutu, ka finansiāli kā students netikšu galā. Ne vienmēr sanāca saņemt atalgojumu par trenēšanu, sāku strādāt, turpināju arī studijas. To visu nebija iespējams apvienot.
Atsāku trenēt, ja nemaldos, 2008. gadā. Mūs abus ar Vladimiru kā tā brīža spēlētājus uzaicināja trenēt FS Metta bērnu grupas. Sākām trenēt kopā, un spilgti atceros treniņus, kas bija Hanzas vidusskolas laukuma teritorijā, skvēriņā, kur šobrīd ir tribīnes. Uz laukuma toreiz nevarēja trenēties, tur bija smiltis un akmeņi, zāles nebija vispār. Skvēriņš bija nopļauts, trenējāmies tur.
Atceros, ka sākums bija ļoti smags. Ja Ķekavā jau sava veida bāze bija izveidojusies, tad mēs mēģinājām uzsākt darbību Rīgā. Dažreiz treneri bija tikpat, cik spēlētāji, tad notika individuālie treniņi (smejas). Atceros, kā tas viss attīstījās – tad viens aizbrauc ar komandu kopā, tad otrs aizbrauc uz turnīru.
Toreiz labu darbu paveica Andris ar Ģirtu, dodoties uz bērnudārziem, tādā veidā grupām piesaistot bērnus. Pēc tam sanāca tā, ka mums pat bija jādalās un katrs atbildēja par savu vecumu. Treneris Vladimirs vadīja 2001. gadā dzimušos, kamēr man bija 2003. gadā dzimušo komanda.
Vladimirs Cīmanis: Kā jau iepriekš minēju, pirmo reizi trenēt sāku savā karjeras grūtajā posmā, kad pārrāvu krusteniskās saites. Vienmēr manā karjerā paralēli bijušas mācības, tobrīd mācījos augstskolā. Juris Docenko paralēli piedāvāja trenēt bērnus klubā Rīgas Vanagi. Tas bija izaicinājums, jo grūti sākt kaut ko darīt, par to nezinot neko. Nebija informācijas, ne padomdevēju, ne atbilstošs inventāra klāsts. Treneri Ivar, tev iesākumā bija līdzīgi, vai ne?
Ivars Gailis: Protams, tikai man palīdzēja tas, ka studēju LSPA. Bet futbola pieredzi akadēmija tev arī nespēj iedot, visu procesu veidoju pēc pieredzes un analīzes, kā pats tiku trenēts. Tā arī mēs sākām trenēt.
Ivars Gailis kopā ar 2001. gadā dzimušo futbolistu komandu “City Cup” turnīrā.
Vladimirs Cīmanis: Pirmajā treniņā mani iepazīstināja ar bērniem, domāju, ka vismaz kādu laiku būšu kā palīgs. Otrajā, man par pārsteigumu, jau paliku par galveno treneri, jo nebija vairs, kam palīdzēt (smejas). Paanalizējot pašam sevi sākumā un šobrīd, ir viens vienojošs elements. Tā ir pašatdeve procesā. Vienmēr spilgtas emocijas un izsaucieni.
Atsākot spēlēt futbolu, apvienot to ar trenēšanu nebija iespējams. Tā nu sanāca, ka nākamā atgriešanās trenera amatā notika aptuveni pēc 7 gadiem. Apstākļi, kas man liedza turpināt futbolista karjeru, deva iespēju pārkvalificēties trenera amatā. Pie tam tā bija interesanta pārslēgšanās no spēlēšanas FS Metta/LU uz METTAs jauno topošo talantu sagatavošanu.
Atceros arī reizi, kad divatā ar Ivaru devāmies trenēt divus puišus. Paldies klubam, kas saglabāja mūsu esamību un ka mēs palikām tajā procesā, neskatoties uz mazo bērnu skaitu. Un ar laiku tiešām puiši nāca klāt, un tie pirmie bija 2001. un 2003. gadā dzimušie futbolisti. Kā jau Ivars teica, sākumā trenējām atsevišķi, pēc tam sadalījām savas atbildības pa grupām.
Starp tiem puišiem bija arī Raimonds Krollis, Renārs Guliaks un Aleksandrs Kartišovs. Prieks, ka futbolā ir atgriezies arī Matīss Šaraks. Priecājos, ka viņš ir atpakaļ futbolā. Priecē, ka 2003. gadā dzimušo kolektīvs bija saliedēts jau kopš pirmās dienas, un viņi kopā kā komanda nonāca līdz šim līmenim. Šobrīd uzskatu, ka no šī vecuma varētu būt vairāki spēlētāji ar labām kvalitātēm.
Ivars Gailis: Jau toreiz darbojāmies pareizā virzienā. Tas, protams, bija arī darba fanātisms. Kā traki dzināmies, labojām kļūdas. Nodzenājām puišus, motivējām. Lai piedod mums tie bērni un vecāki par mūsu trakumu (abi smejas).
Vladimirs Cīmanis: Cerams, ka ir sagaidāms arī darba rezultāts. Protams, ka bija arī lietas, kuras palaidām garām un ar katru gadu kļūdas tika labotas. Neskatoties uz to, arī vairāku puišu nokļūšana Virslīgas komandā ir savā veidā mūsu ieguldītā darba rezultāts.
Vladimirs Cīmanis kopā ar 2003. gadā dzimušo komandu Rīgas pilsētas čempionātā.
Līdzīgi kā pirmā spēle Meistarkomandas rindās, arī kluba treniņprocesā esiet kopš sākuma posma. Kā klubs ir mainījies šo gadu laikā un kāpēc šāda attīstība ir bijusi iespējama?
Ivars Gailis: Es domāju, ka tas ir kluba vadības fanātisms un vēlme mainīt Latvijas futbolu. Līdz ar to, tika ieguldīts lielāks darbs nekā to darīja citi klubi. Un mēs, protams, centāmies atbalstīt, trenējot bērnus ar lielu azartu un no visas sirds ieguldot darbu. Mēs visi kopā kā komanda neatlaidīgi strādājām un neapstājāmies, neskatoties uz kļūdām. Darbs tika ieguldīts viennozīmīgi vairāk nekā citos klubos, tāpēc tāda attīstība bija likumsakarīga.
Vladimirs Cīmanis: Viennozīmīgi piekritīšu Ivaram, ka Andra, Ģirta un Mairas [Mihelsones] darbs ir nenovērtējams, tur pat nav, par ko runāt. Papildināšu ar to, ko es jau iepriekš minēju futbola kontekstā, bez komandas nav iespējams rezultāts. Kluba vadības spēja piesaistīt spēcīgus cilvēkus, kā arī visu iesaistīto un treneru darba rezultāts ļāva attīstīties. Katrs pilda savus pienākumus un funkcijas. Fanātisko pieeju un pašatdevi nevar noliegt.
Ivars Gailis: METTA arī bija pirmā futbola skola, kur ik gadu mainās treneris, lai nodotu pieredzi spēlētājiem. Mēs bijām pirmie, kas uz treniņiem piesaistīja vismaz divus trenerus. Citur, tāpat kā mūsu bērnībā, uz vienu vecuma grupu bija viens treneris. Ja uz vienu grupu ir trīs treneri, tad var pievērst lielāku uzmanību bērniem. To ievēroja gan vecāki, gan futbola sabiedrība. Tas ir darbs mazajās grupās. Lielu reklāmas saukļu nebija, mēs rīkojām nozīmīgus pasākumus – Ziķeri, apmeklējām bērnudārzus. Bet vislabākā reklāma ir cilvēku informācijas nodošana viens otram, cilvēku labās atsauksmes.
Vladimirs Cīmanis: Protams arī ieguldītā darba rezultāts. Ja būtu slikts process, tad nebūtu arī rezultāts.
Ivars Gailis: Ja būtu slikts process, tad neviens arī nenovērtētu atzinīgi un nebūtu iespējams attīstīties.
Ivars Gailis un jaunie futbolisti Sportland fotosesijā. 2012. gads.
Kādi ir lielākie trenera ikdienas izaicinājumi?
Vladimirs Cīmanis: Ja Ivars pieminēja to, ka bērnu vecuma grupām ik gadu mainās treneris, tad no treneru puses tas ir liels izaicinājums. Tu satuvinies ar bērniem, bet līdz ko atrodi kopīgu valodu, nākas viņus nodot nākamajiem treneriem. Mums viena gada laikā ir jāsagatavo futbolisti nākamajam līmenim, nākamajām prasībām.
Ir jāsasniedz tie mērķi, kurus esi uzlicis. Jau vairāku gadu pieredze apstiprina, ka tikai pēc pusgada bērni sāk tevi sadzirdēt. Tu, protams, komunicē, pēti komandu, tausti, lai saņemtu atgriezenisko saiti, bet tas nenotiek tik ātri. Un tad, kad tu esi to panācis, tiklīdz sāk parādīties tā bauda par kopīgi paveikto darbu, tev ir jāšķiras. Nododot tālāk, vienmēr ir neliels smagums sirdī par to. Un tad, sākoties jaunajai sezonai, tev ir jauns izaicinājums.
Es ceru, ka mūsu trenētie puiši nonāks Virslīgā, spēlēs Latvijas izlasēs, nonāks ārzemju līgās, ko es viņiem novēlu. Tad arī mums būs milzīgs gandarījums, ko mēs esam paveikuši kā klubs. Klubā katrs treneris nodod daļu no sevis un savas pieredzes, un gala rezultātā mēs redzam, to kā mēs kopīgi esam sagatavojuši un izaudzinājuši spēlētāju.
Ivars Gailis: Lielākais izaicinājums ir realizēt savu futbola vīziju uz laukuma. Es gribu redzēt to, ka puiši spēj izpildīt šo redzējumu. Vai viņi spēj saprast to, ko vēlos panākt vai nē. Tas ir izaicinājums. Kad tas sanāk, tad apetīte rodas ēdot, un gribas iet tālāk.
Man patīk redzēt, cik tālu varu aiziet ar jaunajiem futbolistiem, cik sarežģītus vingrinājumus viņi spēj izpildīt, kā veidojas viņu attieksme pret futbolu. Šajā vecumā futbolisti ir kā sūkļi, viņi uzsūc visu, ko dod. Cits vairāk, cits mazāk.
Protams, arī es sekoju puišiem līdzi un gribu viņus redzēt gan Virslīgas komandā, gan Latvijas izlasēs, gan spēcīgos ārzemju čempionātos, lai viss iet uz priekšu. Tad arī mums ir gandarījuma sajūta, ka esam strādājuši pareizā virzienā un darījuši labas lietas, ka jaunie futbolisti ir sasnieguši savu mērķi.
Vladimirs Cīmanis FS Metta diennakts nometnē. 2012. gads.
Tik daudz darba gadu kopīgā tandēmā. Kā skatieties uz darbu kopā un vērtējiet savu saikni?
Vladimirs Cīmanis: Man ir pagrūts raksturs, un neesmu no tiem cilvēkiem, kurus viegli izturēt. Ar Ivaru gan pastāstam šo to viens otram, padalāmies ar viedokļiem. Dažreiz ir arī tādi asie momentiņi, bez kuriem neiztikt. Katram no mums ir savs viedoklis un uzskati. Strādājam kopā jau 13 gadus, jau kopš kluba darbības sākuma.
Ivars Gailis: Nemaz nebiju tā padomājis par to (abi smejas).
Vladimirs Cīmanis: Nedaudz paanalizēju: bērnībā spēlējām viens pret otru, pēc tam spēlējām vienā komandā FK Auda un FS Metta/LU, šobrīd jau gadiem kopā trenējam. Kaut kur viedokļi sakrīt, kaut kur atšķiras, bet tiešām prieks, ka vienmēr atrodam kopīgu valodu. Runājot par palīdzību, tad ātri viens otru saprotam. Jaunajiem treneriem ir ilgi jāskaidro, tad mēs no pusvārda vai pat ar pirkstu žestiem varam saprast par vingrinājumiem (smejas). Arī spējam pajokot, pakonkurēt savā starpā, tiešām labs tandēms šajās vecuma grupās.
Ivars Gailis: Mēs no kluba treneriem esam vienīgie, kas no paša sākuma strādā kopā tandēmā. Arī pēc savstarpējiem asumiņiem paiet desmit minūtes un varam pajokot. Tā ir atslēga, kāpēc varam izturēt viens otru (abi smejas). Pēc desmit minūtēm, kad pagriežamies, mums katram ir duncis mugurā (smejas).
Vladimirs Cīmanis: Un, to izvelkot, jautājam otram: “Vai tas gadījumā nav tavējais?” (abi smejas)
Abi treneri kopā ar kolēģiem “Lielie ar Mazajiem” pasākumā. 2012. gads.
Kas, Jūsuprāt, ir svarīgākie uzsvari tieši šīs vecuma grupas futbolistu sagatavošanā?
Ivars Gailis: Man, pārņemot trenera Vladimira sagatavotos futbolistus, ir vieglāk pievērsties taktiskajiem uzstādījumiem, jo puiši ir gan fiziski, gan tehniski labi sagatavoti. Protams, joprojām nākas strādāt pie veiklības, fiziskās sagatavotības, tehnikas un lēmumu pieņemšanas.
Šajā vecumā ir būtiski strādāt pie lēmumu pieņemšanas procesa. Ar to visvairāk atšķiras vidēja līmeņa futbolists no superzvaigznes. Visa pamatā tam ir tehniskais izpildījums. Šajā vecumā parādās arī personības un raksturi, bet parādās arī lielāka izpratne par futbola taktiskajiem elementiem.
Vladimirs Cīmanis: Ivars jau daudz ko pieminēja, visas pieminētās lietas ir jāīsteno treniņprocesā. Ir jāattīsta īpašības, kas ir svarīgas katra vecuma specifikai. Svarīgi ir vispirms novērtēt un noteikt, kurā punktā atrodas spēlētāji.
Katru gadu analizējot treniņprocesu, ne reizi nav bijušas vienādas grupas, kad treneris var strādāt pēc viena attīstības plāna. Protams, ir vadlīnijas, pēc kurām strādājam, bet katru gadu ir dažādi puiši, ar dažādiem raksturiem un īpašībām. Bet kādā veidā ievirzīt futbolistus uz pareizajām sliedēm, ir uzdevums, ko risinām visa gada garumā.
Ivars Gailis: Mums ir jāpielāgojas katrai grupai un katram bērnam.
Vladimirs Cīmanis: Šogad vajadzēja iziet cauri nepieredzētai situācijai, ka jāmāca puišus priecāties par vārtu guvumu. Es jau redzu to progresu, ka viņi vairāk atbalsta viens otru un kļūst par vienotu veselumu. Tas ir forši. Žēl, ka šobrīd ir šāda situācija pasaulē. Par to es pārdzīvoju, jo mūsu kopīgi paveikto darbu ar puišiem gribējās vērot futbola laukumā.
Vladimirs Cīmanis kopā ar jaunajiem futbolistiem nometnē Staicelē. 2019. gads.
Kas, Jūsuprāt, ir galvenā trenera darba atslēga – svarīgākās lietas, ko nodot bērniem?
Vladimirs Cīmanis: Iemācīties mīlēt to, ko viņi dara, kā arī gūt prieku no padarītā. Lai bērni neapstājas pie sasniegtā un darbojas ar milzīgu pašatdevi. Mūsu uzdevums ir iedegt to dzirksteli, lai bērni vienmēr var atrast motivāciju darīt lietas, kuras nav viegli paveikt.
Ivars Gailis: Jāceļas augšā un jārāda, ka bērns ir spēcīgs turpināt, ka viņš var izturēt. Ir grūti, bet viņš var cīnīties.
Vladimirs Cīmanis: Ir momenti, kad sāp un mēs tiešām redzam tos, uzreiz esam klāt. Bet ir brīži, kad nepieciešams sevi pārvarēt. Ar to sportisti atšķiras, ka viņi ir spējīgi pārvarēt sevi, tikt pāri grūtībām un sasniegt vēlamo.
Ivars Gailis: Patiesībā ir grūti tādu darba atslēgu ielikt vienā citātā. Trenera darbs ir tik plašs, ka ir ārkārtīgi sarežģīti ielikt šīs svarīgākās darba atslēgas vienā rāmī. Treneris prasa gan par mācībām, gan sadzīvi, gan futbolu. Prasa sadarbību, uzvedību, attieksmi. Trenera darbam ir plaša amplitūda. Citreiz jānoslauka puņķi, citreiz jāaizsien šņores, citreiz jānomierina, citreiz jāstrostē, citreiz jāsapurina, lai tikai bērni gūtu futbola baudījumu un pilnveidotos.
Ivara Gaiļa komentārs par draudzības spēli pret Hamburger SV. 2013. gads.
Kas Jums trenera darba procesā sniedz lielāko gandarījumu?
Vladimirs Cīmanis: Ja treniņa izaicinājums ir sasniegt treniņa uzstādīto mērķi, tad gandarījumu sniedz atgriezeniskā saite. Kad ieguldītais darbs nes augļus. Tas ir gan individuālais, gan komandas sniegums, attīstība.
Svarīgi ir arī izglītot bērnus, dalīties ar savu pieredzi. Ne tikai ar futbolistiem, bet arī kolēģiem, un šī dalīšanās arī ir sava veida gandarījums. Ja mūsu klubs paliek stiprāks – tas arī ir gandarījums. Ir svarīgi pārnest šīs visas lietas ne tikai futbolā, bet arī dzīvē. Tā ir trenera misija.
Ivars Gailis: Papildināšu Vladimiru – gandarījumu sniedz tas, ka mēs veidojam ne tikai futbolistus, bet arī personības. Lai bērni saprot labo un slikto, caur piemēriem un gadu laikā krāto pieredzi paņem labāko un kļūst par galvenokārt labiem cilvēkiem. Pasveicināt treneri un nepaiet garām arī tad, kad treneris vairs viņus netrenē. Gada beigās no bērnu vai vecāku puses pateikt trenerim paldies, tas tiešām daudz nozīmē, treneris vienmēr to novērtē.
Vladimirs Cīmanis kopā ar FS Metta/Rīga (2009. g. dz.) futbolistiem Rīgas pilsētas čempionātā. 2019. gads.
Noslēgumā par ārkārtas situāciju Latvijā un pasaulē. Kā uztveriet radušos situāciju un ko variet novēlēt citiem šajā sarežģītajā laika posmā?
Vladimirs Cīmanis: Es uzskatu, ka tas ir izaicinājums katram no mums un labs laiks pārdomām. Laiks mainīt savu dzīvesveidu, pielāgoties jaunām prasībām, aizdomāties par vērtībām. Citam tas ir laiks apgūt, ko jaunu. Pats mēģinu par to mazāk domāt, ievērot preventīvos pasākumus, jo tas, ka par to ikdienā tik daudz runā, dara mani saspringtu.
Gribu izteikt lielu pateicību, un man ir liels prieks, ka liela daļa puišu, neskatoties uz apstākļiem, neapstājas, turpina mājās trenēties un izmanto mūsu konspektus. Paldies vecākiem, kas velta laiku un cenšas klātienē veikt trenera funkcijas. Novēlējums visiem: pacietību un ticību. Cienīt un pateikties par to, kas ir dotajā mirklī, neapstāties pie sasniegtā.
Ivars Gailis: Piekritīšu, ka šis ir īstais brīdis pārdomām un sava veida restartam. Par situāciju runā visapkārt, un tas nedaudz nomāc. Esmu arī noilgojies pēc treniņiem, lai ar darbu un treniņiem izsistu ārā emocijas, kas pagaidām uzkrājušās iekšienē. Gribētu izjust vairāk pozitīvo emociju, un novēlu vairāk pozitīvisma arī to citiem. Noteikti iesaku visiem ievērot visas prasības un noteikumus, lai mēs kopīgi ātrāk tiktu ārā no šīs situācijas.
