#paliecmājās sēriju turpinot, ārkārtas situācijas laikā piedāvājam lielo interviju ar Kozlovsku ģimeni.
Titulbilde: Einārs Freimanis.
Ārkārtas situācijas laikā FS Metta piedāvā tuvāk iepazīties ar mettiešiem, un šoreiz kā apjomīgāku lasāmvielu piedāvājot lielā formāta interviju ar METTA Gada ģimeni 2019 – Kozlovsku ģimeni.
FS Metta veido spēcīgas ģimenes, kas ir stipri balsti it visam. Gada ģimenes gods ietver visas svarīgās ģimeniskās vērtības, kuras īpaši svarīgas ir šī brīža grūtajā situācijā, kad jābūt vienotiem.
Līdz šim šo atzinību bija izpelnījušās Juhnu, Murānu, Grencmaņu, Štrausu, Poriešu, Karsu, Kraģu, Uldriķu un Polku ģimenes, bet 2019. gadā par cītīgāko un aktīvāko tika atzīta Kozlovsku ģimene.
Tāpat kā iepriekšējos gadus arī šoreiz piedāvājām tuvāk iepazīties ar METTAs Gada ģimeni.
Intervija ar Kozlovsku ģimeni:
Kur un kad sākās Jūsu ģimenes kopīgais stāsts futbolā?
Kad vecākais dēls Dominiks jau bija otrklasnieks, klasesbiedrs un draugs viņu uzaicināja atnākt līdzi uz pirmo futbola trenniņu. Vakarā puika aizrautīgi stāstīja par konusiem, bumbām, māņkustībām un treniņu vainagojošo savstarpējo spēli. Neskatoties uz sākotnēju iemaņu trūkumu, treneris Raivis Andžāns iedrošināja un radīja pārliecību, ka futbols ir Dominika spēle. Pēc pāris treniņu mēnešiem pienāca kārta pirmajam turnīram, kurā no FS Metta piedalījās divu meistarības grupu komandas. Dominiks no abām bija vienīgais, kurš vēlējās stāvēt vārtos, tādējādi aizvadot uz laukuma visas spēles, lai arī rezultāti nebija spīdoši. METTAs komandas bija vienīgās, kuras, Vidzemes kausa posmam noslēdzoties, palika laukumā, lai vēl mazliet paspēlētu futbolu savam priekam. Šajā mirklī mammai radās pārliecība, ka Dominiks ir atradis savu sirdslietu. Tikmēr tētis gatavojās piepildīt savu burātāja sapni par Atlantijas okeāna šķērsošanu un šajā turnīrā nebija skatītāju rindās.
Pirmais futbola gads mūsu ģimenē palicis atmiņā ar pirmo virslīgas spēļu apmeklējumu un Dominiku kā spēlētāju pavadoni. Interesanti, ka puika bija izskaitļojis, kā jānostājas pavadoņu rindā, lai varētu sniegt roku vārtsargam, taču vienreiz šis aprēķins nenostrādāja, jo pretinieku komandai vārtsargs izrādījās arī komandas kapteinis un stāvēja rindā pirmais. Arī tētis pirmo reizi fotokameru uz virslīgas spēli paņēma tikai tādēļ, lai iemūžinātu Dominiku spēlētāju pavadoņa kārtā.
2017. gads mūsu ģimenei paliks atmiņā arī ar FS Metta piedāvāto iespēju skatīt Latvijas futbola izlases spēles klātienē, arī pret Portugāles izlasi ar Ronaldo piedalīšanos. Jau nākamajā vasarā Dominiks saņēma pagodinājumu kļūt par spēlētāju pavadoni Latvijas futbola izlases spēlē pret Azerbaidžānas izlasi Daugavas stadionā un pavadīt laukumā Azerbaidžānas izlases vārtsargu. Taču vēl pēc gada par turpinājumu mūsu ģimenes stāstā saistībā ar futbolu parūpējās mūsu vecākā meita Adele, kura iestājās Rīgas Hanzas vidusskolas futbola klasē.
Dominiks Kozlovskis – FS Metta 2008. gadu dzimušo komandas vārtsargs. (Foto: Andris Kozlovskis/Fujifilm)
Kāpēc izvēlējāties tieši FS Metta?
Kā jau iepriekš minējām, tā bija drīzāk laimīga nejaušība, nevis apzināta izvēle, taču, atskatoties no šodienas skatpunkta, citāda izvēle nav bijusi iespējama. Pavisam neplānoti FS Metta bija klātesoša mūsu dzīvē jau daudzus gadus iepriekš, veidojot nemanāmus saskares punktus un nolemjot mūs šai izvēlei. Lai arī pirms Dominika iesaistes futbola skolā mūsu ģimenei dzīve ritēja pilnīgi paralēli futbola pasaulei, par FS Metta bijām dzirdējuši no saviem tuvajiem – Dominika vectēvs Mārcis Auziņš ne reizi vien bija minējis FS Metta kā Latvijas Universitātes komandu, tāpat arī savus pirmos bučus Dominiks bija mantojis no Zandas krustdēla Roberta Damberga, kurš vairākus gadus nopietni trenējās FS Metta bērnu grupā. Iespējams, ka kopā ar savu treniņu formu Roberts ir dalījies arī ar aizrautību pret futbolu
Turklāt, no vecāku skatpunkta, mums šķiet ļoti nozīmīgi, ka FS Metta ir viena no nedaudzajām, kur svarīgi ir ne vien sportiskie sasniegumi, bet arī morālās vērtības.
Regulāri apmeklējat METTA virslīgas spēles. Ko Jums nozīmē kopīga līdzjušana?
Esam azartiski pēc dabas un, līdztekus Dominikam, esam iemīlējuši futbolu. Tādēļ piederība klubam futbola skolas līmenī likumsakarīgi nozīmē arī piederību zaļi-baltajiem Meistarkomandā un virslīgas spēļu apmeklēšanu. Ja vien iespējams, kopā apmeklējam ne tikai mājas spēles, bet dodamies arī uz izbraukuma spēlēm. Un, protams, tā ir brīnišķīga iespēja tērpties zaļi.
Mājas spēļu apmeklēšana nozīmē arī iesaisti. Fotografēšana, beķerejas Ciemakukulis labumi līdzjutējiem. Kā izdodas apvienot patīkamo ar lietderīgo?
Mēs esam daudzbērnu ģimene, kurā katram ir savas aizraušanās, savi mērķi un uzdevumi. Katrs ar savu īpašo pienesumu stiprina mūsu kopīgo, ceļ ģimenisko vērtību. Meita Adele dejo sporta dejās un trenējas sporta šaušanā, jaunākais dēls Miķelis trenējas peldēšanā un pavisam nedaudz futbolā, tētis Andris nododas radošiem meklējumiem fotogrāfijā un aizraujas ar burāšanu, bet mamma Zanda savu mīlestību pret ēdienu realizē savā beķerejā Ciemakukulis. Līdz ar to neskaitāmu un arī ļoti atšķirīgu lietu apvienošana ir mūsu ikdiena. Arī apmeklējot FS Metta mājas spēles, cenšamies līdzjušanu papildināt ar savu artavu kluba kopības sajūtā. Dažkārt tas, ka nododamies blakuslietām, palīdz nekļūt pārāk azartiskiem un pār mēru neiekarst par kādu spēles situāciju vai tiesneša lēmumu.
Sports vieno – meita Adele nodarbojas ar sporta dejām un trenējas sporta šaušanā. (Foto: Andris Kozlovskis/Fujifilm)
Jautājums par tētim Andrim par fotogrāfa gaitām, kad pašam bija pirmā iesaiste futbola mirkļu iemūžināšanā?
Nemāku teikt, vai tā bija pirmā pieredze futbola fotografēšanā, bet atmiņā spilgti palicis gadījums no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmās puses, kad strādāju vakara avīzē Rīgas Balss par fotokorespondentu. Tolaik fotografēju plānotos notikumus, gan valsts vizītes, gan Saeimas un Ministru kabineta darbu, tāpat portretēju sabiedriski aktīvus cilvēkus un atspoguļoju kultūras pasākumus. Kā redzams, tas bija plašs tēmu loks, taču sporta fotogrāfija tajā neietilpa, jo ar šo lauciņu nodarbojās mans kolēģis Zigismunds Zālmanis, kuru tolaik uzskatīju un joprojām uzskatu par spožāko sporta fotogrāfu Latvijā. Tomēr avīze paliek avīze un sporta notikumu ir daudz, bet Zigis ir viens, tādēļ retumis kāds darba uzdevums no Vladimira Ivanova un Anatolija Kreipāna tika arī man. Tā notika arī ar manu pirmo pieredzi futbola fotogrāfijā, kad Anatolijs deva darba uzdevumu fotografēt futbola spēli, kura acīm redzami bija gana nozīmīga, lai to atspoguļotu avīzē, taču, kādas komandas spēlēja un kurā Rīgas nomales stadionā tā notika, īsti vairs neatminos, vien to, ka tā noteikti nenotika pilsētas centrā. Taisnību sakot, mana tālaika interese par futbolu robežojās ar neizpratni par lietderību nodarbei, kurā divdesmit divi tēvaiņi milzu laukumā dzenā mazu bumbu, tad jau labāk hokejs vai tāds skatāms sporta veids kā F1, kurā tiek izcelta individuāla pilota meistarība un panākums ir viena sportista veikums, lai arī fonā tāpat ir komandas darbs.
Savā jaunības maksimālismā biju individuālo veikumu pacēlis pāri komandas garam un vēl ilgus gadus uzskatīju, ka panākumi ir sasniedzami vienatnē un tikai tad tie ir īsti, līdz burāšana man atvēra acis. Bet, atgriežoties pie manas pirmās futbola fotogrāfijas publikācijas, gribu pastāstīt, ka, lai arī tie bija tālie analogās filmu fotogrāfijas laiki, kad visi laukuma malā pieņemtie fotogrāfiskie lēmumi varēja izrādīties kļūdaini pēc filmu apstrādes laboratorijā, pavisam noteikti šī debija izrādījās pozitīva – man ne vien bija izdevies notvert skrejošu futbolistu un bumbu vienā kadrā, bet tas izrādījās tieši tas spēlētājs, kura veikums spēles laukumā Anatolijam toreiz šķita uzteikšanas vērts un attēls piemērots publikācijai. Liels bija mans pārsteigums, nākamajā pēcpusdienā atverot avīzi, kad ieraudzīju, ka publikācijā fotogrāfijai ir neraksturīgs kadrējums un futbolistam nogrieztas kājas ar visu bumbu. Te jāpaskaidro, ka tolaik avīzes tika maketētas tādā veidā, ka viss datorsalikums ietvēra vien tekstu ar virsrakstiem un grafiskajiem elementiem, bet fotoattēliem tika atstāti tukši taisnstūri, lai tajos tipogrāfijas iespiedplatēs iemontētu fotogrāfiju iespiedformas, ko izgatavoja no foto oriģināliem turpat tipogrāfijā, tos atbilstīgi samazinot par fotogrāfijas otrā pusē uzrakstītiem un iepriekš redakcijā samērītiem mērogojuma procentiem. Tā nu gadījās, ka visā šajā tehnoloģiskajā ķēdē kāds bija nepareizi samērījis vai norādījis procentus bildes aizmugurē, un tipogrāfijā jau pēc iespiedformas izgatavošanas, kas izrādījās pārāk liela atvēlētajam laukumam, nekas cits neatlika kā nogriezt lieko attēla daļu. Publikācijā nonāca futbolista ķermeņa augšdaļa bez bumbas un kājām, jo bez galvas jau drukāt neklājās.
Andris Kozlovskis, iemūžinot Virslīgas spēles kadrus Daugavas stadionā. (Foto: Pēteris Alunāns)
Kas, Tavuprāt, ir svarīgākais, lai noķertu lielisku kadru?
Tas gan attiecināms ne vien uz futbola fotogrāfiju, bet vizuālo komunikāciju kopumā. Oldess Hakslijs savā jau tālajā 1942. gadā sarakstītajā darbā “Ieraudzīšanas māksla” [The Art of Seeing – oriģinālvalodā] nonāca pie domas, ka spēja skaidri saskatīt ir primāri atkarīga no spējas skaidri domāt [seeing clearly is mostly the result of thinking clearly – oriģinālvalodā]. Lai kaut ko ieraudzītu, ir jāsaprot, uz ko tu skaties. Lai ieraudzītu futbola spēles momentu, ir jāsaprot spēle, tās noteikumi. Tas ir universāli un attiecināms uz visiem sporta veidiem. Es pagaidām mācos ieraudzīt, bet notveršana ir tehnisks process, kas ietver savas tehnikas apguvi, tā ir amata prasmes daļa, kuru var noslīpēt, tikai darot. Klīst teiciens, kas Engelsam [Frīdriham – aut.] piedēvē vārdus – darbs padarīja pērtiķi par cilvēku. Lai notvertu lielisku kadru, ir jānotver neskaitāms daudzums ne tik labu kadru. Tādēļ jau mūsu ir tik daudz, kas laukuma malā mērkaķojas ar savām fotokamerām.
Atgriežoties pie futbola ikdienas, abi puikas trenējas FS Metta. Kāds ir izveidojies ierastais ikdienas režīms?
Ja mēs runājam par ikdienas režīmu pirms #paliecmājās, tas bija visai spraigs un prasīja rūpīgi izstrādāt loģistiku nokļūšanai uz/no treniņiem un spēlēm. Teju katru darbdienu kāds no vecākiem sagaida puikas pie skolas un ved uz treniņiem, jo citādi paspēt uz sākumu nav iespējams. Tas liek pakārtot daudzus darba pienākumus treniņu grafikam, ko līdz šim ir izdevies paveikt. Līdz ar to vakari ir vēli, jo visiem treniņi beidzas vēlu, tādēļ darba dienās kopīgām aktivitātēm laika ir ļoti maz. Bieži vien svarīgi jautājumi tiek pārrunāti ceļā. Tādēļ, kad vien iespējams, cenšamies brīvdienas pavadīt kopā – arī tad, ja tas notiek futbola laukuma malā vai citās sacensībās.
Kas puišiem visvairāk patīk futbola procesā un ko futbols māca?
Dominiks pērn skolā domrakstā uzrakstīja, ka futbols viņam esot atkarība. Gūt vārtus ikvienam futbolistam ir svarīgi, bet, ja tos no spēles gūst vārtsargs, kā pagājušajā “Inspiration Cup” Mārupē tas izdevās Dominikam, gandarījums ir neaprakstāms. Vēl jo vairāk, ja vārtsarga iemīļotā disciplīna ir pēcspēles soda sitienu atvairīšana. Par futbola mācību Dominiks ir kodolīgs – mācēt zaudēt! Vēl gan daudz jāmācās.
Savukārt Miķelis apmeklē FS Metta regulāro grupu un futbolu uzskata par lielisku atpūtas veidu, kura uzdevums ir dot prieku. Visvairāk viņu aizrauj pati spēle un savstarpējā spēle treniņa noslēgumā. Miķelim futbols ir iemācījis darboties komandā, ieklausīties treneru norādījumos un attīstīt vispārēju koordināciju.
FS Metta 2008. gadā dzimušo futbolistu emocijas aizvadītā gada “Inspiration Cup” pusfinālā, kur spēles kompensācijas laikā vārtsargs Dominiks Kozlovskis izrauj neizšķirtu. (Foto: Andris Kozlovskis/Fujifilm)
Nedaudz ar humoru, vai mājās nav izsisti logi, sadauzītas vāzes?
Apņēmības pilni atbildēt, ka nekas tamlīdzīgs mūsmājās nav noticis, nupat uzzinājām, ka vienam skolas logam liktenis nav bijis tik vēlīgs. Jaunajiem futbolistiem par laimi, skolas logi tajā nedēļā tika mainīti un sasists tika vecais logs, tādēļ skola “pievēra acis” uz šo sportisko negadījumu.
Kopā apmeklējat ne tikai bērnu pašmāju, bet arī ārzemju turnīrus. Cik daudz jums nozīmē šāds atbalsts ģimenes iekšienē?
Jokus mīlot, kādreiz jau vajag arī kādu ieganstu izbraukt no valsts! Bet, ja nopietni, tad ģimenē cenšamies viens otru atbalstīt, turklāt tieši bērnu dalība turnīros mums kā vecākiem ir sava veida balva par ieguldīto laiku un darbu – ir gandarījums vērot, kā bērni attīstās, progresē un apgūst jaunas iemaņas, pat tad, ja turnīrs nebeidzas ar mūsu komandas uzvaru. Bērni uzsver, ka viņiem ir svarīgs mūsu atbalsts tribīnēs un skatītāju rindās. Tas rada papildu drošības sajūtu un gribētos cerēt, ka iespaido rezultātus pozitīvi un sniedz atbalstu arī tajos mirkļos, kad spēle nevedas.
Jaunākais dēls Miķelis, viens no 2019. gada sezonas McDonalds paraugpavadoņiem. (Foto: Andris Kozlovskis/Fujifilm)
FS Metta Gada ģimene 2019 atzinība. Ko Jums nozīmē šāds gods?
Esam pateicīgi par izrādīto pagodinājumu un vienlaikus izjūtam atbildību par šo goda nosaukumu, jo tas ir ne vien skaists tituls, bet uzliek par pienākumu atbilst, ja ne ārējiem, tad pašu izvirzītiem kritērijiem. Patiesībā, FS Metta saimē ļoti daudzas ģimenes būtu cienīgas saņemt šo nomināciju. Tieši lojalitāte un mīlestība pret klubu padara to tik stipru – METTA ir spēks!
Ļoti īpaša bija kluba dāvana – personalizētas karotes katram. Pat tradicionālā pirmsspēles auzu putra ar tām garšo īpaši un dod spēku!
Kas veido ģimenes kopējo aizraušanos ar futbolu, kas ir tās emocijas, ko futbols sniedz?
«С чего начинается Родина?» [Ar ko sākas dzimtene – izteiciens, tulkojums no krievu valodas] (smejas). Lai arī mūs vieno aizraušanās ar futbolu, iemesli katram ir savi – puikām tas noteikti ir spēlētprieks un azarts, meitai tā ir daļa no vides, kurā viņa ir gan skolā, gan mājās, bet vecākiem tas bieži vien ir beznosacījumu mīlestības pierādījums, kā daudzas lietas, kas kļūst mīļas mums, jo ir svarīgas mūsu bērniem. Un, protams, futbols taču ir sporta karalis!
Papildus futbolam, kādas vēl ir raksturīgākās ģimenes kopīgās aktivitātes?
Pavisam noteikti tās ir saistītas ar aktivitātēm svaigā gaisā – ziemās, kad ir sniegs, tā ir distanču slēpošana, bet vasarās tās nemainīgi ir saistītas ar ūdeni – supošana, airēšana ar kajaku, laivošana un peldēšana. Vismaz dažas nedēļas vasarā pavadām kopā pie ūdeņiem un tālāk no civilizācijas, dodamies pārgājienos gar jūru, spēlējam bumbu un cepam gaļu. Vismaz reizi gadā cenšamies kopā aizceļot uz tuvākām vai tālākām ārzemēm. Tā Dominika desmit gadu jubileju nosvinējām Mančestrā, gaviļniekam apmeklējot ManCity Etihad stadionu.
Kozlovsku ģimene papildus futbolam ir iecienījusi dažādas ūdens aktivitātes, piemēram, peldēšanu. (Foto: Andris Kozlovskis/Fujifilm)
Šobrīd ārkārtas situācijā visi esam spiesti nedaudz piebremzēt. Kā pavadāt laiku un kā mainījusies Jūsu ikdiena?
Šajā situācijā tā īsti nemaz nav sanācis piebremzēt, vien mainījies kurss. Ierastās aktivitātes ir aizstātas ar citām, kas prasa tikpat intensīvu līdzdalību un nodrošina slodzi. Piemēram, treniņus laukumā esam aizstājuši ar ikdienas skrējienu, kurā nu jau piedalāmies kopā ar Dominiku, nevis vērojam tribīnēs ar grāmatu rokā. Arī attālinātie treniņi un vispārizglītojošā tālmācība prasa savu laiku un uzmanību, tādēļ brīvā laika atlikums nebūt nav tik liels, kā sākotnēji varētu šķist. Viens no ikdienas nosacījumiem ir pavadīt kādu laiku ārā – svaigā gaisā, kad bumba nonāk goda vietā.
Viens gan ir skaidrs, ka tagad par ikdienu ir kļuvušas kopīgas maltītes un vakara kino seanss. Iespējams, arī ēšanas paradumi ir kļuvuši veselīgāki, jo ēdienreizes ir rūpīgi plānotas un pārtika tām tiek gādāta pēc iepriekš sagatavotas ēdienkartes. Tas nozīmē arī mazāk našķu un impulsa pirkumu. Turklāt bērni ir apguvuši vairāk mājas darbus un pieliek roku uzkopšanā un maltītes gatavošanā.
Šobrīd gan mācības, gan treniņi pieejami tiešsaistē. Kādi izaicinājumi novērojami, puišiem mācoties attālināti, bet vecākiem izpalīdzot aktivitātēs?
Jāatzīst, ka esam patīkami pārsteigti par mūsu bērnu spēju pielāgoties šim dzīves izaicinājumam. Viņi lieliski tiek galā ar saviem uzdevumiem, lai arī skaidri redzams, ka tas prasa piepūli un sevis pārvarēšanu. Acīm redzami, ka ikdienas rūdījums sportā šeit ir nozīmīgs atspaids, jo bērni ir pieraduši plānot savu laiku un nepadoties grūtībām.
Nobeigumā – kāds ir Jūsu novēlējums citiem šajā ne tik vieglajā ārkārtas situācijā!
Paldies Dievam, ka joprojām visi esam veseli un spējam uz apkārt notiekošo nolūkoties ar skaidru skatu. Šajā ārkārtas situācijā mums ir dots laiks ieskatīties sevī un, iespējams, atrast ko tādu, kam iepriekšējā skrējienā bijām pasteigušies garām. Novēlam katram palikt par sevi un nepazaudēt savu iekšējo “es”!
Kozlovsku ģimene METTAs noslēguma pasākumā. (Foto: Einārs Freimanis)
* Raksta autors izsaka lielu pateicību Kozlovsku ģimenei par aktīvo un apjomīgo iesaistīšanos intervijas satura veidošanā!
