#paliecmājās sēriju turpinot piedāvājam lielo interviju ar FS Metta ilggadējo treneri Jāni Rihertu.
FS Metta ārkārtas situācijas laikā turpina piedāvāt lielā formāta intervijas, šoreiz iepazīstinot ar treneri, kurš klubā ir kopš pirmās dienas – Jāni Rihertu.
Uzsācis trenera gaitas 10. klasē. Uzņēmies fotogrāfa un grafiskā dizainera lomu. Augstu vērtē cilvēciskās īpašības un bijis klāt brīdī, kad ģenerējās idejas.
Intervijā iepazīsimies ar atmiņām no kluba pirmssākumiem, noteiksim dažādus ikdienas izaicinājumus un trenera lomu futbolistu apmācībā.
Intervija ar Jāni Rihertu:
Pastāsti, kā sākās Tavs ceļš futbolā?
Brālis Andris jau labu laiku trenējās futbolā, bet pats īsti futbolu nespēlēju, tikai mājās dauzījām bumbu. Vecāko brāli redzējām reti, visu laiku bija nometnes, spēles. Tad pienāca diena, kad mani aizveda uz treniņu Rīgas futbola skolā pie trenera Viktora Vicehovska. Mans pirmais treniņš bija kopā ar 3 vai pat 4 gadus vecākiem puišiem. Atceros savu 5. izmēra bumbu, pirms treniņa biju sabijies, visi pārējie bija lieli, runāja krieviski – tobrīd krievu valodu īsti nebiju dzirdējis. Pirmajā treniņā bija jāizspēlē sieniņas, un tur arī uz laiku beidzās mana futbola karjera (smejas). Pēc pusgada rudenī nonācu FK Auda pie trenera Ivara Zvirbuļa, tur bija forši – mana vecuma puiši, visi draudzīgi, foršs treneris. Arī šobrīd treneris ir futbolā, tikai FK Carnikava. Tad komanda izjuka, līdz to pārņēma Uldis Cibis. Lāga cilvēks, patika papļāpāt, pačubināt puikas, bet pēc gada trenerim bija darba piedāvājums citur. Tā nonācu komandā Rīgas Vanagi pie Jura Docenko, kur arī aizvadīju lielāko laiku futbolista gaitās. Juri Docenko, protams, visi atceras kā vienu no labākajiem un foršākajiem treneriem. Caur viņa skolu izgājuši arī brālis Andris, Ģirts [Mihelsons], Jānis [Goba] un Vladimirs [Cīmanis] gan kā spēlētājs, gan treneris. Jāsaka gan, ka pirms futbola nedaudz trenējos karatē. Atceros, ka arī trenējos kopā ar vecākiem puišiem, zālē bija Brūsa Lī un Žana Kloda Van Dammes plakāti, kas pirms treniņa meditācijā bija jāuzlūko kā paraugi, uz ko tiekties. Ilgi gan karatē nepaliku, man īsti nepatika, un tad nonācu futbolā.
Jau pieminēji brāli Andri, bet arī pārējie brāļi ir saistīti ar futbolu. Vai var teikt, ka nāc no sportiskas ģimenes?
Jā, arī brālis Aivars trenējās un uzspēlēja FS Metta/LU 1. līgā, bet Māris uzspēlēja Meistarkomandā arī Virslīgas čempionātā. Māsas ar sportu nenodarbojās, bet vairāk pievērsās dejošanai. Bet visi kaut ko darīja, visiem bija sava aizraušanās. Ja mēs esam septiņi cilvēki mājās, tad vari iedomāties, kā sanāktu, ja nebūtu visi ar kaut kādām nodarbēm aizņemti (smejas). Vienmēr visi bija aizņemti savā pulciņā vai treniņos, un tas bija forši.
Nāc no kuplas ģimenes, nu jau arī pats esi izveidojis savu ģimeni, cik liela nozīme ir ģimenes atbalstam, kā tas caurvij visu?
Ģimenes atbalsts, protams, ir ļoti nozīmīgs. Ir vajadzīgs tas, lai tevi pačubina, motivē un atbalsta, lai dodies uz priekšu. Ir brīži, kad pašam saņemties ir grūti. Tad šāds atbalsts palīdz sapņot un turpināt strādāt tālāk. Vienmēr ir vajadzīgs kāds, kas pasaka labas lietas, arī ja galīgi nesanāk. Bērnībā ir bijuši daudz brīži, kad negribas iet uz futbolu un nesanāk, smagi zaudē. Tādi momenti bija, bet tad atbalsts laukuma malā bija ļoti svarīgs.
Jānis Riherts E8 grupas treniņā. 2020. gads. (Foto: FS Metta arhīvs)
Ko atceries no futbola spēlēšanas gaitām?
13 un 14 gadu vecumā bija spēles, kurās smagi zaudējām ar 0:10 un 0:15, bet turpinājām trenēties un spēku samēri izlīdzinājās. No zināmākajiem pretiniekiem arī Aleksandrs Cauņa sākotnēji viens varēja izskriet visiem cauri, pēc tam tik viegli nebija. Protams, viņš tik un tā bija labākais spēlētājs. Arī Aleksandrs Solovjovs tobrīd nebija aizsargs, bet uzbrucējs, un daudz golus sita iekšā. Spēlējām arī pret treneri Viktoru Mazuru, jau toreiz mūsu ceļi krustojās, lai gan labi pazīstami nebijām. Vislabāk atceros laikus pie trenera Ģirta [Mihelsona], kurš patiesībā diezgan ilgi mūs trenēja. Viņš bija jauns, un viņam bija savs redzējums. Atceros, ka Latvijā tolaik ienāca reps, STA un Ozols, un Ģirts ģērbās platās biksēs, valkāja bandanu, tā arī vadīja spēles. Mums tas visiem baigi patika. Tāpat kā patika tas, ka Ģirts arī citreiz iedeva iekšās. Ja Juris Docenko mūs glaudīja, tad Ģirts varēja iedot iekšās, bet vienmēr par lietu. Braucienos no spēlēm jautrākais bija mājupceļš, bet, kad bija jāstrādā, tad bija jābūt nopietniem. Ģirts vienmēr deva labus padomus, un tā tas ir arī šobrīd.
Vairāki treneri – Vladimirs Cīmanis, Ivars Gailis un Jānis Goba – savulaik spēlējuši FS Metta/Latvijas Universitāte rindās, bet pats komandas sastāvā arhīvos neesi redzams. Kāpēc tā un kā pievērsies trenēšanai?
Pirms aptuveni piecpadsmit gadiem Rīgas Vanagos pajuka 1988. gadā dzimušo komanda, un izveidojās komanda FK Auda, ko trenēja Ģirts un Andris. Tajā brīdī arī sāka veidoties pirmās līgas komanda. Tajā bija dažāda kalibra spēlētāji, piemēram, Einārs Freimanis, kas vēlāk vairākus gadus spēlēja mūsu Meistarkomandā pirmajā līgā. Tā bija dažādu vecuma futbolistu apvienotā komanda, kura trenējās ļoti nopietni un profesionāli, visi bija motivēti, mērķtiecīgi. Tad pašam sākās veselības problēmas, kādu gadu izlaidu un vairāk pie spēlēšanas tā īsti neatgriezos. Pievērsos trenēšanai – toreiz aicināja gan Juris Docenko, gan Andris un Ģirts, kas laikam bija neatlaidīgāki un pierunāja. Nenožēloju nevienu brīdi, sāku trenēt Ķekavā, kad pats mācījos 10. klasē, sākumā trenējot 1996. un 1997. gadā dzimušos puišus. Pēc tam palīdzēju Jānim Gobam ar 1998. un 1999. gadā dzimušajiem, kur trenējās arī šī brīža treneris Mareks Biedriņš.
“Futo kauss” turnīrs. 2011. gads. (Foto: FS Metta arhīvs)
Trenēšanu uzsāki diezgan agrā vecumā, vai tas nebija liels izaicinājums?
Tas bija sava veida izaicinājums, bet īsti tajā brīdī par to neiespringu, nesatraucos, jo trenerim Jurim vienmēr bija daudz darba – zāli pļāva, kopa laukumu, lai tas būtu perfekts. Tomēr bija pāris vecuma grupas, ar kurām treneris viens nevarēja tikt galā un kur vajadzēja palīdzēt. Treneris bija devis arī kādu padomu un it kā sapratu, ko daru, bet ne līdz galam. Tad nāca palīgā Andris un Ģirts, kuriem bija lielāka pieredze. Tad visi kopā augām. Arī Jānis Goba bija no paša sākuma. Mēs bijām mazs klubs, četri cilvēki. Tālāk jau pievienojās Ivars Gailis un Vladimirs Cīmanis, kuri strādāja Rīgā. Citreiz bija tā, ka divatā uz vienu audzēkni. To es labi atceros, kā braucām no Ķekavas skatīties to, kas notiek Rīgā. Atceros arī pirmo Ziķeri, kas, starp citu, notika Limbažos, nevis Rīgā, vedām arī vārtus uz turieni. Bija forši.
Ielūkojoties kluba arhīvā, var redzēt, ka esi uzņēmies arī fotogrāfa lomu, iesaistījies grafiskā dizaina veidošanā. Lūdzu, pakomentē šo situāciju!
Man patīk dizains, patīk arī video un foto, bet visvairāk patīk tas, ka vizuāli viss ir savās vietās. Arī treniņā ir ļoti svarīgi, ka tas no augšas labi izskatās. Novietojums micītēm, pareizās krāsas – nevar randomā salikt. Jābūt konkrētām krāsām, jābūt ērtam izvietojumam. Arī šobrīd joprojām veicu dažādas grafiskās lietas, bet, ja gribi profesionāli, tad vajag visu laiku sekot līdzi. Sākumā klubā nebija tik daudz cilvēku, vajadzēja paralēli darīt vairākas lietas: dizains, fotografēšana, sēdēšana pie skaņu pults. Katram bija savi pienākumi. Protams, tagad klubs ir audzis, personāls ir lielāks, un darbi ir sadalīti, lai varētu profesionālāk pieiet tām lietām, ko darām. Piemēram, šobrīd es nezinu, kurā brīdī varētu šīm lietām pievērsties, tam varētu būt grūti atrast laiku.
FS Metta noslēguma pasākums – Jānis Riherts kopā ar kolēģi Jāni Gobu un jaunajiem futbolistiem. 2009. gads. (Foto: FS Metta arhīvs)
Klubā esi jau kopš pirmās dienas, kā, Tavuprāt, atšķiras šī brīža jaunie futbolisti un kluba futbolistu paaudzes pirms 10 un 15 gadiem?
Tajā laikā mēs tikai veidojām vīziju, kā tas viss izskatīsies. Tagad jaunā paaudze ir nedaudz vairāk gatava mentāli un tehniski. Mentāli – mēs jau no 4 gadu vecuma runājam par to, ka nevajag pārdzīvot, ja kaut kas nesanāk, ka uzvarēt nav svarīgākais bērnu futbolā. Arī, kad beidzas treniņš, apsēžamies, kopīgi aprunājamies un bērni šīs lietas saprot. Arī vecāki ir mierīgāki, izglītojam vecākus, ka uzvarēt nav svarīgāk par visu šajā vecumā. Atceros, ka pirmās paaudzes bija vairāk uzvilktas, biežāk savā starpā strīdējās. Bija pat speciālas saliedēšanās nometnes. Tehniski – protams, ka tagad lielāka uzmanība ir detaļām. Tad, iespējams, jau strādājām labi, bija labi treniņi un viss izskatījās forši, tomēr šobrīd ir augusi intensitāte un ir lielāka uzmanība sīkām darbībām. Es domāju, ka esam uz pareizā ceļa. Arī tobrīd bijām, bet nepievērsām tik lielu uzmanību šīm detaļām, kas šobrīd ir ļoti būtiskas.
Cits futbolists nokļuvis Meistarkomandā, cits pārkvalificējies par treneri, administratoru. Kā raugies uz to, ka cilvēki, izejot METTAs sistēmu, paliek piederīgi klubam?
Mēs visu laiku savā starpā runājam par to, ka treniņš nav tikai treniņš, bet arī neliela analīze, kurā tiek analizētas dažādas situācijas. Piemēram, kā futbolists apvedīs pretspēlētāju, kā pieskārsies bumbai. Gadiem ejot, man šķiet, ka futbolisti jau paši spēj analizēt to, ko prot un ko neprot. Ir pavadītas neskaitāmas stundas kopā ar treneriem, turklāt ar dažādiem treneriem, kas nodod savu pieredzi katru gadu. Tas, manuprāt, veido šo uzticēšanos klubam. Ja saproti, ka nebūsi futbolists, tad varbūt vari dot vairāk kā treneris un paliec klubā. Un mums tiešām ir vairāki gadījumi, kad kļūst ne tikai par treneri, bet klubā kļūst par menedžeri, lietvedi vai strādā pie kluba tēla veidošanas. Cilvēki uzticas klubam, un ir izveidojies METTAs gēns. Līdzīgi kā FC Barcelona, kur vienmēr akcents ir uz saviem kluba audzēkņiem un pašu sagatavotiem treneriem. Sākumā varbūt tāds kontakts un saite nebija tik stipra, bet šobrīd, es domāju, ka visi agri vai vēlu grib ar mums aprunāties. Arī pašam ir bijuši visādi laiki, esmu sastrīdējies ar treneriem, bet vienmēr esmu zinājis, ka neviens man nav vēlējis ļaunu. It īpaši, kad ir grūtākas situācijas, tieši vienmēr ir palīdzējuši. METTA vari būt drošs, ka saviem cilvēkiem vienmēr būs palīdzīga roka. Daudzas šīs īpašības arī nākušas no Jura Docenko, kurš ir lielisks piemērs treneriem.
2013. gadā dzimušo futbolistu iekšējais turnīrs. 2019. gads. (Foto: FS Metta arhīvs)
Cilvēcība, prasme komunicēt. Tā ir nozīmīga saskarsmes funkcija?
Protams, un citreiz vajag parunāt, par ko citu. Visu laiku runājam par vērtībām un izvēlēto ceļu, bet reizēm vajag parunāt par kaut ko ikdienišķu. Ar puišiem ir nepieciešams aprunāties. Arī grūtajā Covid-19 laikā, ne tikai trenējamies attālināti, bet arī reizi nedēļā sazvanāmies un aprunājamies, kas jauns, kā pavadām laiku, kas ir grūtākais mājasdarbos. Džekiem parādās vairāki talanti – cits forši montē video, cits mūziku sacer, utt.
Pagājuši četrpadsmit gadi. Vai pašā kluba veidošanās sākumā varēji iedomāties, ka klubs izaugs tādā apmērā?
Ja godīgi, tam ticēju vienmēr. Tās sarunas katru reizi bija tādas, ka katrs treniņš joprojām ir kā svarīgākā lieta pasaulē. Atceros, kā ar Andri un Ģirtu braucām ar mikriņu uz Ķekavu, mums nebija automašīnas. Tobrīd visu laiku domājām, kā kaut ko attīstīt, kā darīt. Tad Ģirts nopirka auto, lidojām uz treniņiem, pēc treniņa Ģirts aizveda visus uz mājām. Bijām kā maza ģimene. Arī šobrīd esam, bet tad bijām vairāk saistīti, tāds mini klubs ar 4 cilvēkiem. Katrā treniņā ieguvu kaut ko jaunu. Andris ar Ģirtu visu laiku sēdēja naktīs un kaut ko domāja. Citreiz divos naktī zvanīja, ka vajag atbraukt un salabot datoru, vajadzēja kaut kādu failu. Toreiz bija forša sajūta, ka varēju palīdzēt. Atceros, ka sākumā ārzemju turnīros visiem zaudējām, bet neviens nepārdzīvoja, neraudāja. Gadiem ejot, viss mainījās. Sākumā neviens Latvijā nesaprata mūsu filozofiju, ka rezultāts bērnu vecumā nav svarīgākais. Tad viss mainījās, un tagad tas ir normāli, ka domā par spēles kvalitāti un spēlētāju attīstību, tagad mēs esam vadošā futbola skola. Protams, ne uz brīdi nevar atslābt, jāturpina iesāktais ceļš un jāskatās jaunas iespējas. Laiks iet, jāuzlabo pieeja, jādomā uz priekšu.
Lielākā futbola skola, kā tas izdevās?
Man liekas, ka tas ir fanātisms – mēs visu laiku ļoti smagi strādājām. Bija arī vairāki lieliski cilvēki apkārt. Arī trenera Mareka Biedriņa mamma Inga. Viņa bija motors, kad bija kāpumi, kritumi, bet viņa mūs īstajā brīdī motivēja. Klubam apkārt bija lieliski cilvēki, kas palīdzēja, bija arī vecāki, kas iesaistījās. Arī Maira [Mihelsone] jau no paša sākuma ticēja idejai un neatlaidīgi iesaistījās visās aktivitātēs, lai gan paralēli vēl strādāja citur. Darīja visu – formas šuva, mazgāja, kārtoja lietvedību, grāmatvedību, vadīja nometnes. Laikam apkopojot šīs lietas, es teikšu – fanātisms un lieliski līdzcilvēki. Cilvēki noticēja vīzijai. Citi atkal nesaprata, ko darām, uzskatīja kā labdarības projektu. Pirmajos gados visu darījām bezmaksas. Katru dienu devāmies uz bērnudārziem, lai iesaistītu bērnus futbolā. Ģirts ar Andri pat paņēma kredītu, lai nopirktu mazos vārtus. Es pieļauju, ka vēl šobrīd daudziem klubiem nav 1 reiz 1 metru vārtu – mums kopš paša sākuma, pirmais lielais ieguldījums. Tas ir normāli, ka bērniem ir atbilstošs inventārs, bērniem treniņam ir jābūt krāsainam ar pievienoto vērtību, kur pats domā un pieņem lēmumu.
“Rojas kauss” turnīrs. 2012. gads. (Foto: FS Metta arhīvs)
Kas varbūt bija grūtākais šo gadu laikā?
Ir bijuši vairāki tādi brīži. Viens no tādiem bija moments, kad zem jautājuma bija tas, vai spēlēsim pirmajā līgā. Andris ar Ģirtu arī bija diezgan sastrīdējušies, bet nerāva deķi katrs uz savu pusi. Arī ikdienas rutīna reizēm ir pagrūta, bet īsti nedomāju par grūtībām, jo labie brīži visu kompensē. Un arī tie grūtie brīži, kas bija, tur mēs bijām paveikuši labu mājasdarbu. Bija labs pamats, bijām, tā sacīt, labi pačakarējušies, būvējot smagākos pamatus pasaulē un tad likumsakarīgi lēnām parādījās rezultāti.
Pāriesim pie trenera ikdienas, kādi ir lielākie trenera izaicinājumi?
Es varētu nosaukt trīs izaicinājumus. Pirmais – katru sadzirdēt. Dažādos līmeņos ir dažādas prasības. Sākot ar U-4 vecumu, svarīgi ir visus ieinteresēt un sadzirdēt. Galvenais ir būt patiesam, citi mēģina mākslīgi rādīt priecīgu seju, bet bērni to jūt. Ir jāzina bērnu vēlmes, nevar būt tikai trenera vēlmes. Otrs – lai visi būtu apmierināti ar treniņu. Kā mani audzināja treneri – pirms treniņa mēs visi pasmējāmies, bet treniņam piegājām nopietni. Vienmēr domāju par to, lai nav tā, ka kādam iedod iekšās, un bērns aiziet bēdīgs. Protams, ir tādi gadījumi, bet tās visas lietas ir izrunājamas. Lielākā daļa saprot, ka vajag trenēties, nevis treniņā ākstīties. Trešais – darba rezultāts. Nevis iesisto vārtu vai uzvaru skaita ziņā, bet gribas redzēt to, ka spēlētājs attīstās, pieņem lēmumu, apspēlē pretspēlētāju un ir noķēris kaifu no tā, ko pats ir izdarījis, tā ir labākā lieta. Tad, kad kāds no jaunajiem futbolistiem treniņā parāda to, ko neesmu mācījis, tas ir forši. Kad mēs augām, treneris iedeva kasetes, no kuru video mācījāmies Coerver tehniku. Tagad viss ir pieejams, bet ne visi to dara. Ja bērns klubā ir motivēts, tad mēģinās darboties arī mājās. Ja bērns ir izdarījis mājasdarbu un ir labi pastrādājis, tad viņi var izdarīt visādas super lietas.
“Lielie ar mazajiem” pasākums. 2015. gads. (Foto: FS Metta arhīvs)
Trenerim ir liela atbildība apmācības procesā. Kāda, pēc Tavām domām, ir trenera dotā mācība, ko nodot bērniem?
Svarīgākais, lai bērni atceras viens par otru un nedomā tikai par sevi. Ne tikai kā futbolisti, bet arī kā personības. Lai nav tā, ka treniņā viss izskatās forši, bet patiesībā visi ir katrs par sevi. Man ir svarīgākais, lai bērni viens ar otru komunicē, ir labsirdīgi, kā arī spēj pasveicināt savus komandas biedrus, arī savus trenerus. Arī kasierei veikalā pateikt “labdien”. Var gadīties, ka kādam cilvēkam ir slikta diena, un bērns vienkārši pasaka “labdien”, un tas cilvēkam uzlabo garastāvokli. Pirms treniņa tās sadzīviskās lietas ir pirmās, par ko sarunājamies. Protams, šīs lietas neapgūsti vienā dienā, savstarpēji puišiem ir strīdi, ir domstarpības. Tomēr pienāk apzinātais vecums, kad tās lietas ir nosēdušās, un visi saprot, kā uzvesties, un zina svarīgās vērtības.
Kas Tev futbolā sniedz lielāko gandarījumu?
Ir bijis tā, ka dodos uz treniņu, un dienas gaitā kaut kas nav, varbūt ar kreiso kāju no gultas esmu izkāpis. Bet ar riteni braucot uz treniņu, dzirdu “čau, treneri”, un man uzreiz uzlabojas garastāvoklis. Tās cilvēciskās lietas un saskarsme man ir lielākais kaifs.
Jānis Riherts par dienas nometni. 2012. gads.
Šo gadu laikā noteikti sakrājušās spilgtas atmiņas, pastāsti, kādu smieklīgu atgadījumu!
Atceros 1999. gadā dzimušo komandas pirmo spēli futbolā 8 pret 8. Draudzības spēle Jūrmalā, agrs pavasaris, sniga sniedziņš. Pretinieku centra uzbrucējs saņem bumbu, mūsu aizsargs cenšas izsit, līdz uzbrucējam iezvanās telefons un puisis atbild: “Mammu, es tagad nevaru runāt, man šobrīd notiek spēle.” Bumbu atņēmām un, ja nemaldos, spēli uzvarējām ar 3:1 (smejas).
Ja godīgi, tādu spilgtu momentu ir daudz. Patiešām mūsu kolektīvā ir kaut kāda maģija, un tie joki ir tik savdabīgi, ka tos visus vajadzētu pierakstīt (smejas). Vislabākos jokus izšauj treneris Vladimirs, bet, ja fonā piebalso treneris Ivars, tad var vēderu turēt. Tagad mums tas kluba sastāvs ir audzis, un katram ir savs labs humors.
FS Metta šodien aprit 14 gadi, ko novēli klubam un visiem mettiešiem svētkos?
Pilnīgi nākas domās iziet cauri visai vēsturei (domā). Lai mums visiem ir dzinulis darīt vairāk un pabeigt iesāktās lietas līdz galam! Gribu novēlēt, lai brīžiem ņemam lietas vienkāršāk, vieglāk. Mums iekšā ir liels dzinulis, ka jābūt spēcīgiem, jāturpina strādāt, bet es domāju, ka nepieciešams uz sevi arī paskatīties no citas puses. Mūsu misija ir skaidra, un katru dienu cenšamies kļūt labāki, un tieši ar cilvēcisko pusi mēs paveiksim lielas lietas. To var sasaistīt ar ārkārtas situāciju, jo šobrīd varam novērtēt, cik daudz mums ir laika. Tagad tā ir lieliska iespēja padomāt un analizēt vai apgūt jaunas prasmes un iemaņas!
