Interviju sēriju turpinājumā piedāvājam iepazīties ar FS Metta ilggadējā trenera Jāņa Gobas stāstu.
Kopš maija vidus futbols ir atgriezies laukumos, un drīzumā sagaidāma arī futbola atgriešanās stadionos un spēlēs.
FS Metta futbola noskaņās turpina piedāvāt lielā formāta intervijas, šoreiz iepazīstinot ar treneri, kurš klubā ir kopš pirmās dienas – Jāni Gobu.
Saikne Limbaži-Rīga. Trenēt, spēlēt un studēt. Grāmatu plaukts un zināšanu nozīme. Sacensību gars un neatlaidība.
Šobrīd Jānis vada FS Metta U-14 vecuma komandu (2006. gadā dzimušie futbolisti), kā arī ir viens no treneriem futbola klašu programmā un Latvijas U-18 futbola izlasē.
Intervijā iepazīsimies ar atmiņām no kluba pirmssākumiem, ko nozīmē “trenerim nogalināt sevī spēlētāju”, kā arī noskaidrosim trenera izglītošanās un zināšanu nozīmi.
Intervija ar Jāni Gobu:
Kā sākās Tavs futbola ceļš?
Pirmais, ko atceros, ir 4 vai 5 gadu vecums – draugi, kaimiņi, liels pagalms pie piecstāvu mājas. Limbažos tās skaitījās lielās daudzstāvu mājas, bija skvērs, kurā spēlējāmies, darbojāmies. Kāds lielāks, kāds mazāks, bet visi gribēja spēlēt ar lielajiem. Bija tāda spēle kvadrātiņš, kurā principā varēja izkrist 5 sekundēs, un tad bija jāgaida pusstunda, lai tiktu atpakaļ spēlē. Vienmēr lielie palika ilgāk iekšā un sita ārā mazos, mazie tikmēr mācījās. Jau tobrīd veidojās tāds sportiskais nikums un sacensību gars. Futbolā sāku trenēties 7 gadu vecumā pie trenera Valda Matīsa – Limbažos bija tāds teiciens: “Tas nav džeks, kas Limbažos nav futbolā trenējies” (smejas). Toreiz viens draugs devās uz treniņu, saņēmu mammas atļauju un devos viņam līdzi. Pavasarīgs laiks bija. Kopš tās dienas esmu futbolā, un nu jau tie ir 26 gadi.
Pastāsti, lūdzu, vairāk par jauniešu gadiem un saikni ar Rīgu!
Jau tajā laikā Limbažiem bija sadarbība ar Rīgas klubiem – FK Auda, pēc tam Rīgas Vanagi. Mēs toreiz braucām un spēlējām tajās komandās, mans pirmais treneris Rīgā bija Dainis Kovals. Tobrīd spēlējām mazo futbolu, bet vēlāk jau parādījās pirmie nopietnie turnīri. Atceros, kad 1998. gadā devāmies no turnīra mājās, tad Francija Pasaules kausa finālā pārspēja Brazīliju. Pēc tam komanda izjuka, un sākām spēlēt ar Staiceles džekiem – tur bija Māris Savinovs, Juris Višņakovs, bet treneris bija Valdis Matīss, tā bija laba komanda. Neilgu laiku spēlēju arī pie Valmieras, tur bija Marks Bogdanovs, kurš par vārtsargu kļuva vien tajā vecumā, Niks Savaļnieks, Alvis Dubovs. Tomēr man kaut kas līdz galam nepatika, tur nesajutu nopietnu attieksmi, un pēc tā mans futbola ceļš uz diviem gadiem apstājās. Nezināju, ko gribu, bet tad saņēmos un sapratu, ka gribu kaut ko mainīt, ka esmu ieguldījis ilgu laiku futbolā – ir jāstartē Rīgā. Tas sakrita ar laiku, kad Ģirts [Mihelsons] un Andris [Riherts] trenēja FK Auda virslīgas komandu. Mana pirmā spēle pieteikumā bija kā ārstam – komandas ārsts Jānis Goba (smejas). Iesildījos ar komandu, braucu līdzi, tobrīd komandai trūka spēlētāju, bija problēmas ar finansēm. Spilgti atceros arī vienā no iepriekšējām intervijām minēto Ivara [Gaiļa] minēto vārtu guvumu pret FK Ventspils. Toreiz, ja nemaldos Rimkus [Vits Rimkus – bijušais Latvijas izlases spēlētājs] skrēja un piedāvāja dolārus – ielaižiet vārtus un dabūsiet sotaku. Viņiem toreiz deva prēmijas par rezultāta starpību. Es izgāju tieši pēdējās minūtēs laukumā, skrēju Ivaram aiz muguras, viņš varēja man arī atdot piespēli, bet pats iesita (smaida). FK Auda izkrita no virslīgas un vairākus gadus nospēlēju pirmajā līgā. Tajā laikā pirmo reizi tika apgūtas un izprastas apzinātas lietas – taktika, padziļinātas prasmes. Līdz tam biju tikai kaut ko pats ņēmies, darījies.
Jānis Goba izklupienā spēlē pret FK Jelgava. 2007. gads. Foto: LU arhīvs
Kopš komandas pastāvēšanas pirmās dienas spēlēji arī FS Metta/Latvijas Universitāte sastāvā. Ko atceries no laika Meistarkomandā?
Toreiz izveidojās METTA 1. līgas komanda, un kā šodien atceros pirmo spēli Ilūkstē. Pirmā oficiālā spēle, aprīlis, ārā auksts, jāģērbjas būdā bez dušām, visi nosaluši. Izgājām gatavi, bet diemžēl zaudējām to spēli. Spilgti palikusi atmiņā arī pati sezona, kurā izcīnījām 4. vietu. Daudzās spēlēs izšķiroša loma bija nu jau trenerim Vladimiram [Cīmanim], kurš bija komandas kapteinis, kas varēja iekurināt komandu, uzņemties līderību. Ja šobrīd daudz runājam, kas pietrūkst mūsu Meistarkomandai virslīgā, tad tas varētu būt izteikts līderis. Mēs toreiz ļoti ticējām Vladimiram, kurš varēja ne tikai uzkurināt, bet arī laukumā parādīt piemēru un viņam bija atbilstošs raksturs. Spilgtas bija arī kausa spēles. Atceros, ka vienā iesitu golu jau iepriekš minētajam Bogdanovam. Toreiz man bija 38 grādu temperatūra, bet es to neteicu treneriem. Tā patiesībā bija viena no labākajām spēlēm, ko es atceros.
Jānis Goba – FS Metta/Latvijas Universitāte sastāvā spēlē Smiltenē. 2007. gads. Foto: LU arhīvs
Pakārtoti gribētos noskaidrot, kā sākās Tavs trenēšanas posms?
Tobrīd paralēli spēlēšanai jau biju uzsācis arī trenēt. Ja godīgi sapni par trenēšanu vai būšanu futbolā jau redzēju 15-16 gadu vecumā. Sapratu, ka vēlos sevi redzēt futbolā. Ja runā globāli, tad es uz futbolu skatos citādi. Daudzi zina, ka pats īsti neslimoju par kādu komandu, bērnībā varbūt nedaudz vairāk sekoju līdzi Real Madrid, jo tur bija Roberto Karloss. Šobrīd nav īsti liela vēlme pieķerties kādai komandai – citam tuvs ir AC Milan, kādam Bayern. Man patīk šis globālais skatījums, ka futbols ir ļoti pieejams sporta veids, ar to nodarbojas visā pasaulē, un tas ir arī pasaulē populārākais sporta veids. Gribas pierādīt, ka neatkarīgi no šī brīža izlases rezultātiem, ka mēs varam būt labi arī sporta veidā nr.1 pasaulē un varam sasniegt augstu līmeni tajā. To ir pierādījušas mazas nācijas, un tas vairo ticību tam.
Bet spēlēt un trenēt – šāda apvienošana nebūt nav viegla. Ne velti ir teiciens, ka trenerim ir svarīgi “sevī nogalināt spēlētāju”. Kāda ir Tava pieredze šajā jautājumā?
Runājot par vārdu salikumu “trenerim sevī nogalināt spēlētāju”, tas noteikti nenotiek vienā dienā. Esmu par to daudz lasījis, un arī pats to sapratis no savas pieredzes. Noteikti šobrīd varu teikt, ka nav tāda vēlme rauties un spēlēt, bet iepriekš, protams, biju tajā virpulī ierauts. Tas ierobežoja iespējas attīstīties kā trenerim – nav sajūta, ka kaut ko dari ar noteiktu mērķi, bet vienkārši dzīvo futbola procesā. Futbolista karjerā pēdējā spēle bija 22 gadu vecumā pret Skonto FC dublieriem, toreiz to visu paātrināja tas, ka tajā spēlē salauzu atslēgas kaulu. Bet jau tad pats sāku just, ka arvien lielāki pienākumi parādījās kā trenerim, sāku braukt līdzi komandām uz turnīriem, biju iekšā kluba procesā – sapratu, ka spēlēšanai jāmet miers. Apzinājos, ka neesmu spēlējis U-21 izlasē – jā, bija momenti, kad futbols sanāca, bet nebija tādas vilkmes. Nebija tā, ka futbols nesanāca. Ja būtu nosliecies uz spēlēšanu, tad varbūt arī būtu izdevies kļūt par futbolistu, spēlēt virslīgā. Bet trenēšana vairāk bija tāds kā aicinājums. Menedžēšana, atrašanās kolektīvā kā komandas vadītājam, kas ir pilnībā iekšā komandā un procesā. Tajā laikā arī sapratu savas stiprās puses, biju atvērta personība – viegli sapratos ar bērniem, nebija problēmu. Sāku ar mazākiem, pēc tam turpināju ar lielākiem. Sākumā varbūt puikas bija vājāki, pēc tam līmenis auga. Jutu to aizraušanos, līdz 27 gadu vecumā sapratu, ka trenēšana ir tas, ar ko var profesionāli darboties. Bet tikai sapratu, ka var. Pēc trīsdesmit sapratu, ka nekas nav neiespējami. Tā ticība ir izveidojusies, ka šobrīd futbolā nav neiespējamu lietu. Kā jau iepriekš minēju, ka ir tas niknums pierādīt, ka futbols ir sporta veids nr.1, tad arī šeit tā patika pret procesu ar katru dienu liek tam noticēt. Pirms 5 gadiem treneru kursos Aleksandrs Starkovs man pateica, ka “neesmu sevī nogalinājis futbolistu”. Vingrinājumos devos apvest, jutu, ka šis tas vēl sanāk. Tagad esmu mierīgāks. Kādreiz bija vairāk tā, kā futbolistam, kad procesā nevari nomierināties, dusmojies par kļūdām. Pēdējos četros gados esmu iemācījies uz futbolu vairāk skatīties no malas. Interesanti ir arī par futbola bučiem – tobrīd tam pievērsu uzmanību, gribēju jaunos Nike Vapour, interesējos par jaunākajiem modeļiem. Pēdējos gados vairs tas neinteresēja, tik vien, cik to ir svarīgi zināt komunikācijai ar spēlētājiem. Buči un citas nebūtiskas lietas vairs tik ļoti neinteresē, vairāk interesē grāmatas, inventārs, detaļas. Liels paldies Andrejam Gluščukam, kurš lieliski pieiet tām trenera fīčām, dažādām detaļām, ko var uzlabot ikdienas procesā – tur var daudz no viņa pamācīties.
Jānis Goba viesojoties pirmsskolas izglītības iestādē. 2011. gads. Foto: FS Metta arhīvs
Nedaudz gremdējoties atmiņās, klubs 14 gadu garumā ir audzis, Tu esi bijis klāt sākumā un šobrīd. Iezīmē ainu, kādi apstākļi bija tobrīd, kādi bija izaicinājumi!
Varbūt pat labi, ka sākumā neapzinājāmies, kas mūs sagaida un ar ko mums nāksies sacensties. No sportiskās puses atceros, ka ar puišiem bija turnīrs Somijā, pirms turnīra aizvadījām pārbaudes spēli pret HJK, kurā zaudējām ar 0:27. Kā teica Andris [Riherts], tad HJK vairākus gadus pēc tā vairs negribēja ar mums spēlēt (smejas). Tas bija tieši pirms turnīra, lai gan pašā turnīrā bija tādas pašas grassroots līmeņa komandas un tik traki nebija. Tobrīd nezinājām to līmeni, kas mūs sagaida, bet sacensību gars bija svarīgs. Piemēram, ziemā spēlējām Vidzemes čempionātā, tur varējām pacīkstēties ar visādiem pretiniekiem. Tas nebija slikti, ar sava līmeņa pretiniekiem varēja audzēt muskuļus, domāt kā apspēlēt, puišiem izdevās progresēt. Jo tomēr 0:27 dod pa smadzenēm. Arī spēlējot Latvijas jaunatnes čempionātā pret JFC Skonto un SK Babīte daudz variantu sākumā nebija. Man kā gados jaunam trenerim tik un tā bija vēlme parādīt, varbūt tas nebija pareizi un brīžiem tika prasīts pārāk daudz. Tāpēc varbūt vairāki no puišiem vairs arī nav futbolā, un tās ir tādas manas sākuma kļūdas. Brīžiem par daudz prasīju, bet tā tomēr arī veidojas kaut kas spēcīgs, caur dažādiem upuriem. Šobrīd jāatvainojas, ja kādam ir kas sliktāks pateikts un palicis kāds aizvainojums vai rūgtums. Bet arī tādā procesa karstumā mēs esam bijuši pietiekami stipri, lai pilnībā nenokristu uz dēļiem. Brīžiem esam arī rāpojuši, bet tad cēlušies un gājuši tālāk. Arī apstākļi bija izaicinājums. Brīžiem vasarā laukumā bija tik daudz putekļu, ka neredzi, kas notiek 10 metrus uz priekšu. Arī Matīss Zēģele, kurš šobrīd ir nonācis līdz Meistarkomandai, ir trenējies pie atkritumu konteineriem, starp ābelēm pa ceļam uz Bausku. Pāri Ķekavas tiltam ir ābeļdārzs, kur bija vārti un kur mēs trenējāmies. Tie apstākļi mums lika sakost zobus, saņemties un pierādīt, ka mēs kaut ko varam izdarīt. 2000. gadā dzimušo komandā bija pietiekoši saprātīgi un spēcīgi puiši, mazajā futbolā izdevās izsisties līdz finālturnīram. Turpinājumā apvienotā komandā ar Limbažiem bijām 4. vietā, pēc tam uzkāpām arī līdz otrajai un trešajai vietai Latvijas jaunatnes čempionātā. Arī pats atceros, ka tie sākuma apstākļi lika sapurināties. Piemēram, ceļš katru dienu, braucot mikriņā no Rīgas uz Ķekavu. Tas lika sadusmoties – bija paralēli jāmācās, pats trenējos Meistarkomandā. Viegli nebija, laiks bija aizpildīts, un tas bija paša pieņemts lēmums – ka gribu būt futbolā. Ja tagad vērtē, tad varbūt tobrīd man bija tāda neliela vieglprātība pret lietām, bet kopumā nevaru sūdzēties par evolucionēšanu laika gaitā.
Jānis Goba skaidro spēles plānu šobrīd nu jau Meistarkomandas futbolistam Renāram Guliakam. 2017. gads. Foto: Riga Cup
Studijas, trenēšana, spēlēšana. Kā to visu izdevās savienot?
Pats varbūt tobrīd nemaz neapzinājos, uz ko eju. Protams, ka gribējās arī kaut ko nopelnīt, arī naudas faktors nedaudz ietekmēja trenēšanu. Pa dienu augstskola, četros sākām treniņus Ķekavā, pēc tam pašam treniņš astoņos vakarā. Viegli nebija. Dažbrīd Ģirts vadāja, kad parādījās mašīna, bijām priecīgi, ka nebija jābrauc ar mikriņu. Tajā laikā gan īsti nejutu grūtības. Ja ir tāds režīms, tad to sajūt ilgtermiņā, ja to dari ilgstoši. Bija tādas dienas, kad sevi jāpiespiež. Tajā laikā arī īsti nesapratu, ka skolai ir liela nozīme, un dažas lietas tika laistas caur pirkstiem, domāju, kur var izbraukt. Arī mūsdienās noteikti tādas domas jauniešiem ir. Kad vajadzēja nokārtot, vienmēr nokārtoju. Vienīgās problēmas bija vienā gadā, kad bija sakrājušies astoņi parādi. Tika dota viena nedēļa vai tiktu izmests. Saņēmos, gāju runāt – es zināju, ka to izdarīšu un visu vienā nedēļā nokārtoju. Bija niknums, ko devis sports, un visu izdarīju. Pasniedzēji brīnījās, kā vienā nedēļā varēju to izdarīt. Tādi brīži lika saņemties un sevi piespiest izdarīt. Tas dzīvē ir ļoti daudz devis, ka zināju, ka nebūšu tāds, kurš izlaidīsies, pazudīs. Lai vai kas, to izdarīšu. Un arī paskatīšos acīs, ja kaut kas nebūs sanācis. Arī trenera kursos bija tobrīd jāmācās, varbūt arī tur disciplīna nebija pati augstākā. Bet iesaistīšanās, darbošanās, diplomdarbu rakstīšana vienmēr tika veikta ar lielu aizrautību. Kā jau katram, arī man patika darīt to, kas man patīk. Tās tieši bija tās lietas, kur varēju izvērsties un ielikt savu domu – ka varēju radīt un dot savu vērtību. Arī šobrīd, lasot Pepa Gvardiolas grāmatas, viņš atzīmē, ka ir spēcīgs tieši radīšanā. Nevis atnāks un parādīs, bet radīs, ģenerēs. Es jutu, ka tas ir tas virziens, kurš pavelk un turpina uzrunāt. Augstskola nebija viegla, bet beigās es neteikšu, ka tas bija kaut kas neiespējams to savienot. Jāsaka, ka, protams, vienā vai otrā, vai trešajā lietā kaut kas tika zaudēts, bet vienmēr savienošanas brīdī kaut ko nākas ziedot. Tādi izaicinājumi un neatlaidība ir tas, kas mums kā latviešiem ir vajadzīgs.
Trenera karjerā arī bija posms, kurā strādāji ar reģionālajām izlasēm, pakomentē šo pieredzi!
Tobrīd labi startēja 2000. gadu komanda, sāku darboties arī ar reģionālajām izlasēm. Iesniedzu dokumentus, izveidoju savu pirmo koncepcijas plānu, kā to redzu, un cilvēki, kas bija tuvāk vai tālāk no futbola, to apstiprināja un pieņēma mani kā reģionālo izlašu treneri. Tas bija interesants laiks paralēli darbam klubā. Varēju dažādākā vidē apgūt spēju pārliecināt futbolistus un iedvesmot izlašu līmenī. Arī tur varbūt tie pirmie soļi, tas modelis nebija pareizākais – reģionālajās izlasēs treneri gribējām viens otru uzvarēt, apspēlēt un futbols bija vienkāršots. Ar laiku treneri sapratām un tobrīd tieši klubā daudz runājām par to, ka svarīgs ir ne tikai rezultāts. Rezultāts ir svarīgs, bet vienlaicīgi svarīga ir spēles izglītība – kā tu mācies spēlēt, apgūt bumbas kontroli, apzināti veidot momentus attiecīgam vecuma posmam.
FS Metta 2000. gadā dzimušo komanda – LFF Ziemas kausa uzvarētāji. 2015. gads. Foto: FS Metta arhīvs
Šobrīd esi arī Latvijas U-18 izlases treneris. Kā atšķiras ikdienas trenera darbs no darba izlasē? Kāda ir šī specifika?
Pirmo tādu izlases specifiku izjutu reģionālajās izlasēs, bet tomēr tas nav tas pats, kas nacionālajā jauniešu izlasē. Izlasē strādā īstermiņā, kur ir jāsasniedz konkrēts rezultāts, jāizskatās cienīgi uz laukuma. Nav iespējams pārmācīt spēlētājus vai uztrenēt. Jau sākumā sapratu, ka izlasēs, pirmkārt, svarīga ir motivācija – motivēt parādīt labu rezultātu, kas nerodas tikai uzvelkot Latvijas izlases kreklu. Ņemot vērā, ka izlases galvenais treneris ir čehs, tad latvisko pusi uzņēmos es, skaidrojot latviešu mentalitāti un savstarpējās attiecības, ka mūsu uzdevums ir savest visus kopā, lai kolektīvs būtu vienots. Otrkārt, sapratu un šobrīd pielietoju to arī treniņprocesā ikdienā, ka daudzas lietas ir jāvienkāršo. Jo vienkāršāk, jo labāk. Ne bērnu dārza līmenī, bet disciplīnā un vingrinājumos piedāvājot cilvēcisku un vienkāršotu līmeni. Spēlētāji nav karavīri, kas atnākuši karot. Viņi spēlē futbolu, un trenera uzdevums ir spēlētājus sagatavot ar zināmām lietām. Zināmas lietas dod pārliecību, un tās atkārtojot sanāk arvien labāk. To arī Jakubs [Dovalils] lika saprast, ka atkārtojot vingrinājumus, tas dod pārliecību, un atkārtojot tās lietas sanāk labāk. Jakubs arī no savas pieredzes spēlētājiem nodod to, ka viņam nav bail zaudēt. Trenerim ir atbildība, bet nav bailes zaudēt, nav bail, ka aizsargs varētu kļūdīties. Viņš uzsver, ka nepieciešams riskēt, ir jāriskē. Tas mums reizēm pietrūkst izlašu līmenī – spēja riskēt. Kad dari to, kas tev sanāk un riskē, parādās pārliecības un izdodas labas lietas, vari sisties ar augsta līmeņa komandām. Tas atkal dod pārliecību.
Gatavot jaunos futbolistus ir liels izaicinājums. Kāda ir zināšanu un izglītības nozīme spēlētāju sagatavošanā?
Es esmu pārliecināts, ka arī spēlētājs rodas no zināšanām. Talants rodas no zināšanām, tas nepiedzimst, viss nav tik vienkārši. Talants rodas no zināšanām, un talantu veido informācija, ko trenerim ir jānodod. Treneri to apgūst skolā, kursos, to dod pieredze. Tā radīšana galvenokārt rodas no izglītības. Un tā nav obligāti saistīta ar bakalaura vai maģistra grādu, bet mūža izglītību, ko esi ievācis un apkopojis. Plika pieredze nemaz nav labākais informācijas avots. Tā var būt gan laba, gan slikta. Ja šī izglītība ir pamatota, kuras pamats ļauj saprast, kā lietas strādā un funkcionē, cilvēki aizraujas ar procesu un tas kādam palīdz, rada pozitīvu vidi, tad šī izglītība strādā. Mums kā treneriem tas ir jāsaprot, ka mēs izglītojam spēlētājus. Nevis trenējam – trenē lāci cirkā ar cibiņu pa ribiņu – mēs spēlētājus izglītojam, un tas ir jāņem vērā.
Jāņa Gobas vadītās FS Metta U-15 komandas sezonas izšķirošā spēle – trillerī izdodas izraut uzvaru pret Liepājas FS un 2. vietu čempionātā. 2019. gads. Foto: FS Metta arhīvs
Pakārtots jautājums – kas veido labu spēlētāju?
To varētu raksturot ar vārdu – harmonija. Skatoties uz spēlētajiem, kas ir apkārt, kas ir bijuši, ir bijuši talantīgi un kur esam teikuši: “te nu būs”, bet tā nav noticis – viņos nav bijusi harmonija. Harmoniju veido vide. Vide, no kuras esi nācis, kurā esi attīstījies. To ietekmē vecāki un draugi. Bet vecāki netieši ietekmē arī draugu izvēli, bet lielāko daļu laika bērns pavada pie vecākiem. Tās ir divas svarīgas lietas, ko bērns pats neietekmē. Tas, kas svarīgs bērnam un kas ir iekšā – tā ir spēja būt stabilam. Talants ir stabilitāte ilgstoši darīt kādu lietu. Tā veidojas arī neatlaidība. Ir spēlētāji, kuri bērnībā nav spēcīgākie komandā, tomēr stabilitāte darot un vecāku miers, uzticība palīdz sasniegt mērķus. Tam ir liela nozīme, kad stabili dara. Ir kāds labāks, kāds sliktāks, bet nav jautājums es gribu vai negribu. Jābūt stabilam gribēšanā, jāredz mērķis, ko gribi sasniegt. Tas izšķir daudz. Protams, ir vairākas svarīgas lietas, bet man gribas izcelt tieši stabilitāti.
Jānis Goba nometnē Staicelē. 2019. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Trenera ikdiena sastāv no vairākiem elementiem – plānošana, koordinēšana, komunikācija un tā varētu ilgi vēl turpināt uzskaitīt. Kuri, Tavuprāt, ir svarīgākie?
Es teikšu, ka šobrīd svarīgākā loma ir kolektīvam. Kolektīvs – tie ir cilvēki, ar ko darbojies kopā. Man nav ticības, ka viens treneris var, ilgstoši strādājot ar vienu futbolistu, izaudzināt Top spēlētāju. Grassroots futbolā varbūt viens treneris var būt līdz 12 gadu vecumam, varbūt atsevišķos gadījumos līdz 14 gadu vecumam. Bet tur spēlētājam var rasties problēmas, ja ilgstoši bijis pie viena trenera un tad nonāk pie cita. Šobrīd mums kā klubam, kā organizācijai ir jāsaprot, ka esam stipri, bet varam būt vēl stiprāki. Savā starpā kolektīvā mēs spējam viens otrus papildināt un veidot spēcīgu vidi. Ceru, protams, ka kļūdos, bet šaubos, ka manas dzīves laikā klubs izaugs līdz tam, ka katrai komandai būs desmit cilvēku personāls. Tāpēc mums svarīgs ir darbs vienam ar otru, kur mēs spējam viens otru nevis aizvietot, bet savas spēcīgās puses nodot tā brīža spēlētājiem. Arī pieaicināt kolēģus palīdzēt treniņā, palīdzēt ar stiprajām pusēm un mācīties vienam no otra. Nevis deleģēt, bet apgūt šīs citu treneru spēcīgās puses. Varbūt mēs nespēsim būt tikpat labi noteiktos aspektos kā citi treneri, bet mums ir jābūt interesei pilnveidoties kā treneriem un ņemt šos piemērus. Par svarīgākajiem elementiem – tā ir gan plānošana, gan tehniskie jautājumi, gan taktika, gan pats spēles plāns, gan gatavošanās treniņiem. Mums vēl ir kur pielikt video lietās, kas pasaules futbolā šobrīd arī ir svarīgs elements – analīze, detaļu novērtēšana līdz sīkumam. Mums varbūt nebūs tādas tehnoloģijas, ar kurām sacensties, bet mēs varēsim sacensties ar viens otra pavilkšanu un darbu komandā. Man tas šķiet ļoti būtiski, tā es to redzu. Plānošana, protams, ir nr.1 un svarīgākais it visā – salikt lietas pareizi un precīzi. Svarīgi ir arī prast atmest lieko, kuru darām aiz vēlmes pamēģināt, sanāk, ka kaut ko darām par daudz, lieku. Briedums veidojas un saprotam, kādas ir šī brīža tendences, uz ko ir jāstrādā un kā varam sasniegt izvirzīto mērķi, sagatavot gala produktu. Vēl ir nepieciešama pieredze, šobrīd mums ir 14 gadi, esam tādā tīneidžeru vecumā, kurā spirināmies. Mērķi ir lieli, azarts ir liels, bet katru gadu, dodoties uz priekšu, šis briedums atnāks.
Jāņa Gobas vadītā FS Metta U-14 komanda šo gadu iesāka ar sudraba godalgām “Riga Cup” turnīrā. 2020. gads. Foto: FS Metta arhīvs
Trenēšanas procesā esi jau ilgu laiku, jau minēji, ka ir arī dažādas sākumā pieļautās kļūdas. Kā pašam ir izdevies augt šo gadu laikā, kas ir bijis tas svarīgākais – izglītošanās, pieredze?
Par to domājot, varu teikt, ka cilvēks es esmu tas pats, kas tobrīd. Man patīk, ka grāmatu plauktā, kas ir acu priekšā, tur ir, ko paņemt. Atvērt, izlasīt, ielikt īstajā vietā. Tas pat ir neapzināts process. Tas plauktiņš papildinās – tur parādās arvien vairāk vērtīgas informācijas, vairāk vērtīgu grāmatu. Sākotnēji pat bija viegli, jo tur bija tikai viena grāmata – tagad šo grāmatu ir vairāk. Tagad ir jāpakasa paurītis, un vairs nevar domāt, ka ņemsi to vienu – tagad ir izvēles iespējas. Tagad ir laiks, kad ir jāspēj atšķirt, kura ir atbilstoša vecuma posmam, konkrētajiem futbolistiem, līmenim. Šobrīd arī klubā esam tuvu, lai šo bibliotēku būtu sakārtojuši – mums jau ir sakārtots pa vecuma posmiem, valstīm, kultūrām. Vienā brīdī mums būs sava bibliotēka ar saviem rakstiem, kurā varēsim paņemt mūsu radīto un zināt, kas mums ir. Ik pa laikam, protams, ieskatoties lielajā bibliotēkā. Sākumā bija tā, ka tev ir viena vai divas grāmatas, un tad ir viegli darboties, jo nav daudz informācijas. Izlasot to vienu lapeli, tu domā, ka esi Hosē Mourinju (smejas). Klubā mēs esam stipri uz zemes, un saprotam, ka mūsu bibliotēka vēl ir maza. Tā varētu skaidrot šo jautājumu par izglītošanos un gūto pieredzi. Protams, ka tas entuziasms un vēlme nekur nav pazudusi. Tas var būt sliktākais, ka treneris to pazaudē un uz treniņu iet kā uz darbu. Tas ir mūsu darbs, tā ir mūsu atbildība, bet tomēr mērķis ir darīt to, kas patīk un darīt to ar azartu.
“Kazachenok Cup” turnīrā laikapstākļi mijās ar sauli un sniegu. – Jāņa Gobas vadītā U-14 vecuma komanda turnīrā izcīnīja sudrabu un apsteidza tādas vienības kā PSG, Hertha, Zenit. 2016. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Kas futbolā Tev sniedz lielāko gandarījumu?
Man lielāko gandarījumu sniedz attiecības. Savstarpējās attiecībās jau minēju treneru kolektīvu, bet arī komandā ir 25 cilvēku grupa un tev pret šiem spēlētājiem jeb cilvēkiem, pat, ja šobrīd tie ir bērni vai jaunieši, ir līdzvērtīga cilvēciskā attieksme. Tas ir svarīgākais, ko esmu atradis futbolā. Ja vēl šī attieksme, līdzvērtība un trenera līderība palīdz sasniegt rezultātu un process strādā, tad tas ir gandarījums. Nevis, ka treneri klausa, bet, ka viss kolektīvs kopā spēj izpildīt lietas, par kurām esam vienojušies, ka viss lielais mehānisms spēj darboties kā viens veselums, tad tas ir gandarījums, ka vari būt daļa no tā.
Noslēgumā – klubam maija sākumā apritēja 14 gadi, ko novēli visiem klubā iesaistītajiem?
Atgriežoties pie tīneidžera gadiem – klubam šobrīd ir 14 gadi, un mēs zinām, ka futbolistam šis vecuma posms ir ļoti svarīgs, kurā parādās dažādas svarīgas iezīmes. Mēs esam sapratuši, ka darītspēja un talants mums visiem kopā ir, tomēr svarīgi ir nepalikt pašapmierinātiem. Jā, Latvijas līmenī mums sanāk un vairākus gadus esam Top akadēmija, tomēr ne vienmēr jauniešu līmenī ieņemam pirmo vietu. Šobrīd pats galvenais ir pabāzt degunu ārpusē, ne tikai treneriem, bet visiem, kas to vēlas. Ne visiem to vajag, bet, kas to vēlas – pabāzt degunu aiz robežām. Mēs gribam un varam sacensties ar Top līmeņa akadēmijām, un es zinu, ka mēs to varam. Ja šo sajūtu, ka mēs varam ne tikai sacensties, bet arī apspēlēt un izdarīt to moderni, ja šo sajūtu turpināsim veidot, tad viss būs kārtībā. Mūsu laiks ir pabāzt degunu ārpusē, un to es arī mums visiem novēlu!
