Interviju sēriju turpinājumā piedāvājam iepazīties ar kluba vārtsargu trenera Artūra Biezā stāstu.
Šonedēļ ir atsācies Virslīgas čempionāts, kā arī drīzumā ir sagaidāma arī dublieru, sieviešu un jauniešu čempionātu atsākšanās.
Tikmēr FS Metta futbola noskaņās turpina piedāvāt lielā formāta intervijas, šoreiz iepazīstinot kluba vārtsargu treneri – Artūru Biezo.
Vārtsarga pozīcija. Vārtsargu mikroklimats un savstarpējās attiecības. Pozīcijas mūsdienu specifika un prasības. Treneru izglītība un izglītības nozīme. Izglītības nozīme un režīms. METTA.
Artūrs pats ir sargājis Meistarkomandas vārtus, bet šobrīd sagatavo jaunos vārtsargus. Ikdienā zināms arī kā Latvijas futbola federācijas izglītības daļas speciālists.
Intervijā atskatīsimies uz spēlētāja karjeras atmiņām, noskaidrosim vārtsargu specifku, ielūkosimies treneru izglītībā, kā arī uzzināsim, kas veido labu vārtsargu un kas sniedz lielāko gandarījumu.
Intervija ar Artūru Biezo:
Kā sākās Tavs futbola ceļš?
Precīzu vecumu nepateikšu, bet atceros, ka pēc skolas gājām uz netālu esošo futbola laukumu pie meža, kur neauga zāle, bija putekļainas smiltis. Uzdevums bija laicīgi atgriezties mājās pirms mammas atnākšanas, nomazgāties, lai nevar redzēt, ka visu dienu spēlēju futbolu, un ķerties klāt mājasdarbiem (smejas). Bērnībā vairākus gadus pavadīju cīņas sportā – džudo, karatē, bokss, kikbokss – mans tēvs bija saistīts ar cīņām un sākotnēji sūtīja uz tām, bet tās mani neinteresēja un neradīja to prieku, ko futbols. Es negribīgi gāju uz cīņas treniņiem, izdomāju visādas atrunas, lai tos neapmeklētu vai kavētu. Mamma ilglaicīgi centās pierunāt tēvu sūtīt mani uz futbolu. Būtībā tēvs manī radīja mīlestību pret sportu kā tādu, bet mamma pamanīja, kurā virzienā vajag virzīt šo enerģiju. Paldies viņiem par to!
Kad man bija 13 gadi, manuprāt, mamma pieņēma lēmumu sūtīt mani uz organizētiem futbola treniņiem un atrada treneri, kurš ne tikai trenē komandu, bet arī pats ir bijis labs vārtsargs – sāku trenēties pie trenera Viktora Družiņina FK Multibanka komandā. Nonākot komandā, man sākumā bija grūti integrēties tajā, jo biju vienīgais latvietis. Valodas barjeras un mentalitātes atšķirību dēļ, vienā brīdī sajutos nedroši, neiederīgs. Neizturēju un pārstāju apmeklēt treniņus, attaisnojoties trenerim, ka man ir trauma. Treneris bieži zvanīja, bet es atrunājos ar traumu. Vienā dienā treneris saprata, ka trauma ir tikai iegansts, un telefona sarunas gaitā viņam izskaidroju patieso iemeslu, uz ko viņš stingrā balsī pateica: ”Ja tu nebūsi uz nākošo treniņu, tad es tev atbraukšu pakaļ uz mājām, iesēdināšu mašīnā un aizvedīšu uz treniņu!”. Pēc tam palūdza klausuli iedot mammai un viņai pateica, ko stipri līdzīgu. Nebija citu variantu, kā doties uz treniņu.
Kopš tā brīža biju visos treniņos un ļoti labi integrējos komandā. Nebūtu tā telefona zvana, iespējams, nekad nebūtu ticis līdz virslīgai, jo tobrīd vārtsargu treneru skaitu Latvijā varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Paldies, treneri! Šī situācija demonstrē, cik būtisks ir trenera atbalsts īstajā brīdi, un ne vienmēr tā būs patīkama saruna, iespējams, reizēm tā būs stingra trenera nostāja un iniciatīvas ņemšana savās rokās. Treneris bija ļoti stingrs un prasīgs, bet taisnīgs – aizvadīt treniņu ar mazu atdevi vai saslimt ar zvaigžņu slimību pie viņa nebija iespējams. Viņš treniņos turēja regulāru spriedzi, kas man lika intensīvi trenēties un pārkāpt savas robežas. Ja spēlēji vai trenējies slikti, tad viņš tā arī pateica un netērpa to visu puķēs, lai labāk izklausās. Starp citu, klubā viens no vadītājiem bija arī Andrejs Karpovs, kurš tobrīd trenēja kluba galveno komandu. Vienubrīd tajā komandā, ja precīzi atceros, spēlēja arī Andris Riherts un Ģirts Mihelsons.
“Lielie ar mazajiem” pasākums. 2019. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Kāpēc tieši vārtsargs, tā tomēr ir specifiska pozīcija!
Bija klikšķis. Kaut kā pozīcija piesaistīja, citādāka, savdabīga, noslēgtāka, atbildīgāka – lekt, piezemēties, atvairīt – tas viss likās saistoši. Bērnībā, kad spēlējām sētā, visu laiku biju vārtos. Mani aicināja arī vecāki puiši, jo es biju tas pagalma izslavētais vārtsargs (smejas). Man padevās un interesēja. Arī kā treneris šobrīd skatos, vai vārtsargs tika ielikts vārtos vai pats gribēja un pozīcija pašu pievilka. Tas man ir ļoti būtiski.
Pastāsti, kā atskaties uz spēlētāja karjeru?
Atskatos uz to, kā ļoti vērtīgu pieredzi, kas šobrīd palīdz trenera karjerā. Kamēr spēlēju, tobrīd pirmajā vietā bija mācības, tāpēc atteicos doties uz vairākām pārbaudēm, jo tie piedāvājumi nebija tik nopietni. Kamēr studēju Latvijas Universitātē, bija viens konkurētspējīgs piedāvājums, kur arī devos pārbaudē, bet beigās neizdevās vienoties un paliku Latvijā. Studijas bija pirmajā vietā, jo agri sapratu, ka man ir mazas iespējas nopelnīt tik daudz, lai pēc karjeras beigām nevajadzētu satraukties, tāpēc vēlējos nodrošināties ar izglītību.
Kad ir nometnes un sacensības, arī Latvijas Universitātē negāja viegli, bet pasniedzēji bija pretimnākoši, ja redzēja, ka kaut ko dari lietas labā. Bija situācija, kad man bija neieskaitīti kādi 4-5 priekšmeti, un visus pārbaudījumus, eksāmenus kārtoju nedēļās laikā pirms deadline [iesniegšanas termiņa – no angļu val.]. Atceros, ka biju nokārtojis gandrīz visu, bet atlika informātika, kuru nenokārtoju. Informātikas pasniedzējs Juris Krasts apskatījās, ka visus pārējos priekšmetus nokārtoju nedēļas laikā, un pajautāja, vai es nākotni saistīšu ar IT, uz ko atbildēju noraidoši. Viņš nopūtās un ielika minimālo sekmīgo atzīmi (smaida).
Artūrs Biezais – Meistarkomandas spēlētāju fotosesijā. 2013. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Karjeras sākumā ilgāku laiku biji FK Rīga sastāvā, spēlēdams kopā ar šī brīža kolēģiem Maksimu Rafaļski un Vladimiru Cīmani. Kādas attiecības ar viņiem bija tobrīd?
Ar Maksimu kopā esam spēlējuši vairākkārt dažādos laika periodos. Klubā bijām kopā, arī nometnēs dzīvojām vienā numuriņā. Maksims jau tad bija pedantisks un profesionāls attieksmē pret darbu, savu ķermeni. Arī drēbes sakārtotas, apavi nomazgāti, saldumi dozētā apjomā, mizoja ābolu vai apelsīnu un dzēra ūdeni. Par Maksimu kā spēlētāju atceros, ka viņš vienmēr pēc treniņiem gribēja papildus pastrādāt, tāpat kā es. Daudz kopā pavadījām laiku un trenējāmies. Arī šobrīd mums ir cieša saikne un mēdzam diskutēt. Maksims ir interesants cilvēks, viņš ir ļoti stūrgalvīgs, bet tajā pašā brīdī ļoti atvērts diskusijām. Tikai žēl, ka humora izjūta ir švaka (smaida).
Vladimiru atceros ļoti pozitīvi, patiesībā esmu viņam pateicīgs, jo tobrīd biju gados jauns vārtsargs, un gados jaunam vārtsargam ir grūti, ir kļūdas. Vladimirs vienmēr bija atbalstošs, sirsnīgs, daudz uzmundrināja un atbalstīja: “Arča, tu varēsi!” Kā jaunam spēlētājam tas deva drošības sajūtu, un tas atbalsts spilgti palicis atmiņā. Tas tikai parāda, cik būtisks ir atbalsts grūtos brīžos no partneriem – paldies, Vladimir! Vēl prātā palika viņa diskusijas ar treneriem, par ko paši treneri nebija pārāk priecīgi, jo Vladimirs bieži uzdeva neērtus jautājumus, bet lielākoties tie bija pareizi un saprātīgi.
Artūrs Biezais ar kolēģi Maksimu Rafaļski ir pazīstami jau labu laiku. 2019. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Kā nonāci METTĀ?
Šobrīd rit mans desmitais vai vienpadsmitais gads klubā, kas ir atkarīgs no tā, kā to skaita. Atceros, ka 2009. gadā apmēram divus mēnešus trenējos ar FS Metta/Latvijas Universitāte komandu, kura tobrīd vēl spēlēja pirmajā līgā. Ja pareizi atceros, tobrīd vai gadu vēlāk nāca piedāvājums no komandas galvenā trenera Andra Riherta palīdzēt ar vārtsargu sagatavošanu, un man tas šķita interesants piedāvājums, kuru ar prieku pieņēmu. Esmu pateicīgs klubam, ka man tika dota šāda iespēja, kura izmainīja tālāko dzīves gaitu. Vienā brīdī Andris arī piedāvāja pievienoties Meistarkomandai, kad tā iekļūs Virslīgā. Teica, ka nepieciešams pieredzējis vārtsargs, kurš palīdzētu komandā augt jaunākiem vārtsargiem. Zināju, ka METTA ir ļoti latvisks klubs, kas tajā brīdī bija Latvijas futbolam neraksturīgi. Iekšēji zināju arī to, ka komanda iekļūs Virslīgā, jo tajā sezonā bija nokomplektēts spēcīgs sastāvs, un bija pārliecība, ka komanda būs tabulas līderpozīcijās. Tā arī notika, un 2012. gadā jau palīdzēju komandai Virslīgas čempionātā.
Pēc pievienošanās komandai vienlaikus trenēšanai biji tandēmā ar vārtsargiem, kas bija Tavi komandas biedri. Kā izdevās to apvienot – spēlēt un trenēt?
Sākumā, kamēr Meistarkomanda spēlēja 1. līgā, tas bija vienkāršāk un viegli izdevās tās lietas nošķirt, bet kad bijām vienā komandā, tad abas lietas apvienot bija izaicinoši. Vajadzēja koncentrēties uz to, lai sevi uzturētu labā sportiskā formā, kā arī lai palīdzētu augt pārējiem. Līdz ar to, tas kavēja paša progresu, bet trenēšana sāka aizraut vairāk par pašu spēlēšanu. Šķita, ka kā spēlētājs esmu sevi izsmēlis, bet trenēšana bija jauns dzīves izaicinājums. Kristers [Putniņš] 2011. gadā bija aizvadījis lielisku sezonu 1. līgā, un jau 2012. gadā spēra savus pirmos soļus Virslīgā, un satraucos par viņu vēl vairāk nekā tad, kad spēlēju pats. Ātri sapratu, ka man patīk trenēt un palīdzēt vārtsargiem realizēt savu potenciālu.
Artūrs Biezais darbībā – FS Metta/Latvijas Universitāte debijas spēle Virslīga pret FB Gulbene. 2012. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Par vārtsargiem bieži runā, ka pozīcijai ir sava specifika ne tikai laukumā. Kā tas ietekmē treniņprocesu?
Ir visas komandas mikroklimats, un ir vārtsargu mikroklimats – tie atšķiras. No trenera perspektīvas skatoties, var teikt, ja uz komandas treniņu sliktā garastāvokli atnāk viens spēlētājs, tad tas treniņa procesu ietekmē minimāli, un to ir vieglāk kontrolēt. Bet, ja starp vārtsargiem kādam ir slikts garastāvoklis, tad viss treniņš var neizdoties. Vārtsargu grupas mikroklimats ir būtisks pamats sekmīgam treniņam, un par to ir atbildīgs gan treneris, gan paši vārtsargi. Sekmīgam treniņam ir svarīgi noskaņoties, ir jābūt vienotiem un jāpalīdz viens otram augt.
Kā izdodas uzturēt pozitīvu mikroklimatu un saskarsmi starp vārtsargiem?
Vārtsargi treniņa laikā atrodas visciešāk un tāpēc var biežāk aprunāties, citu uzslavēt un pajokot. Svarīgi ir pievērst uzmanību tieši negatīvajām emocijām, kuras var ietekmēt atdevi treniņu laikā, un gala rezultātā tā ietekmēs paša vārtsarga un citu vārtsargu sportisko formu. Nevienam nav mērķis būt negatīvam, tas rodas notikumu un to uztveres iespaidā. Ja ir negatīvas emocijas, tad svarīgi ir saprast cēloni. Tas var būt nogurums, satraukums, neapmierinātība ar parādīto sniegumu, netikšana sastāvā, strīds ar partneri un vēl daudz kas cits. Ja to pamanu, tad aprunājos un cenšos palīdzēt vārtsargiem sakārtot lietas savā galvā – tad arī uzlabojas pozitīvais klimats.
Arī ārpus treniņiem sazināmies, vārtsargiem ir arī papildus čats, kurā varam daudzas lietas izrunāt. Vārtsargs ir futbolists, tomēr tā ir pavisam cita profesija. Cita uztvere, līdz ar to, lai izprastu vārtsarga mentalitāti, pašam ir jābūt vārtsargam. Vismaz reizi gadā arī tiekamies uz kopīgu pasākumu, tajā ir visi METTAs bijušie un esošie vārtsargi. Šajā pasākumā ir visi, kas iziet cauri Virslīgai un ir spējīgi atrasties pirmajā komandā. Tā mēs visi turamies kopā, un esmu priecīgs, ka mums ir izveidojusies tāda tradīcija apmēram jau 6-7 gadus. Šo tradīciju esmu pārņēmis no sava pirmā trenera Viktora Družiņina. Agrāk mēs savācāmies reizi gadā pie trenera Družiniņa – tur bija Pāvels Doroševs, Pāvels Davidovs un citi vārtsargi, no kuriem daudz mācījos un iedvesmojos. Man patika tā vārtsargu komūna, kas bija izveidota, un nolēmu, ka jāievieš tāda tradīcija arī METTA. Tāpēc mēs to uzturam, un priecājos, ka džeki iesaistās un ik gadu tiekamies šajā kopējā pasākumā, kurā mums ir liels prieks vienam otru satikt. Bet, kad sākas sezona, tad šie vārtsargi viens pret otru sitas uz laukuma, lai izrautu punktus – lūk tas ir skaistums!
Artūrs Biezais – Meistarkomandas kapteinis. 2013. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Arī treniņprocess vārtsargiem atšķiras no komandas treniņprocesa. Kāda ir lielākā specifika vārtsargu sagatavošanā?
Uz vārtsargu treniņiem ir jāskatās no diviem aspektiem – viens ir individuālā vārtsargu sagatavošana, bet otrs ir vārtsargu sagatavošana komandas kontekstā. No vienas puses vārtsargu treniņš ir citādāks, bet no otras puses tas ir vienots ar komandas treniņprocesu, to nevar nodalīt. 90-tajos gados vārtsargi nebija tehniski tik labi sagatavoti, tāpēc treneris tam pievērsa lielāku uzmanību nekā mūsdienās un treniņā risināja savus uzdevumus, savukārt komanda savus. Mūsdienās tas ir citādi. Pievēršam uzmanību spēlētāju un vārtsargu kopējai sadarbībai, jo labi uzsākts uzbrukums vai sekmīgi nosargāti vārti, ir tieši atkarīgi no šīs sadarbības kvalitātes. Domājam, kā tās lietas savienojas kopā. Vārtsargu treniņprocesā radu spēles situācijas, kuras rodas spēlē, bet pēc tam mēs līdzīgas situācijas radām jau ar komandas spēlētājiem, lai veidojas šī kopīgā uztvere, ķīmija. Bieži runāju ne tikai ar vārtsargiem, bet arī ar aizsargiem un pussargiem, kā labāk nospēlēt kādā konkrētā situācijā. Tāpēc dažādus spēles aspektus apspriežam ar Andri, lai tas, ko mēs kopā darām, palīdzētu komandai.
Ja skatāmies individuālā kontekstā, tad es individuāli izvērtēju katra vārtsarga dotības, jo katrs vārtsargs ir citādāks. Tam ir jāpieiet individuāli – noteikt stiprās puses, to darba stilu un potenciālo nākotnes profilu. Piemēram, darba stils ar Dāvi Ošu [pirmais vārtsargs pēdējās 4 sezonās – aut.] un Helmutu Saulīti [šīs sezonas nomināli pirmais vārtsargs – aut.] ļoti atšķiras. Tās ir divas dažādas spēcīgas personības ar dažādām dotībām. Manuprāt, ar Dāvi kopīgais darbs izdevās sekmīgi, un mēs spējām izcelt viņa labākās īpašības. Esmu priecīgs, ka Dāvis ir spēris nākamo soli savā karjerā, un ticu, ka viņš nonāks līdz Latvijas nacionālajai izlasei. Tikmēr Helmutu veidojam pavisam citādāk, un, iespējams, šogad redzēsiet kaut ko tādu, kas pirms tam nekad virslīgā nav redzēts. Meistarkomandā mums šogad vēl ir Alvis Sorokins un Jānis Beks, kuri arī ir dažāda tipa vārtsargi. Mēs neveidojam vienu noteiktu profilu, jo katrs vārtsargs ir individuāls.
FS Metta akadēmijā notiek arī vārtsargu individuālie treniņi. Kā darbs ar vārtsargu treneri palīdz jaunajiem vārtsargiem pilnveidoties?
Varu izcelt vairākus jaunos vārtsargus, kuri jau klauvējas pie virslīgas komandas durvīm, un viņiem šie vārtsargu treniņi ir būtiski attīstībai. Ja mēs gribam sasniegt rezultātu, tad vārtsargu trenerim klubā ir obligāti jābūt. Ja es pats sāku trenēties 13 gados ar vārtsargu treneri un nonācu Virslīgā, tad šobrīd 13 gados pirmo reizi trenēties pie vārtsargu trenera un vēlāk nonākt Virslīgā, ir ļoti grūti. Paldies kluba vadībai, ka akadēmijai nodrošina vēl vienu vārtsargu treneri, un man palīdz treneris Felipe, kurš iegulda nesavtīgu enerģiju jauno vārtsargu attīstībā, paldies viņam par to!
Artūrs Biezais treniņā kopā ar Alvi Sorokinu. 2020. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Mūsdienu futbolā prasības vārtsargam ir mainījušās. Kuras ir tās īpašības un prasmes, kas ir ļoti būtiskas modernam vārtsargam?
Ja mēs runājam par mūsdienu vārtsarga profilu, ir jābūt daudzpusīgam, labi jāspēlē ar kājām, bet nedrīkst aizmirst pamatfunkciju – nosargāt vārtus neskartus un palīdzēt uzvarēt spēles. Laba spēle ar kājām, tā ir šī brīža tendence, un tam mēs pievēršam īpašu uzmanību arī virslīgas komandas kontekstā. Agrāk vārtsargam pēc iespējas ātrāk bija jānodod bumba spēlētājam, kurš veidoja uzbrukumu, tagad tā nav, un vārtsargam ir jāprot ar bumbu doties uz laukuma vidu un atdot piespēli pussargiem. Vārtsargam ir jāsaprot, kā veidot uzbrukumu, un jāprot to darīt. Vārtsargam ir jāprot tikt galā ar presingu un paņemt uz sevi spēlētāju, nebaidoties pazaudēt bumbu, jo pēc sekmīgas iziešanas no presinga komanda iegūst skaitlisko pārsvaru vidusdaļā un priekšā. Man ļoti patīk mūsu kluba filozofija, kas iet vienā plūsmā ar manu izpratni par vārtsarga lomu komandas kontekstā. Prasības spēlēt moderni, laba spēle ar abām kājām, spēlēt ar īsām un vidējām piespēlēm, nevis vienkārši sist bumbu tālu. Un atkal šeit mēs nevaram nodalīt vārtsargu no komandas, jo, ja es prasītu spēlēt īsas piespēles, bet klubs gribētu spēli ar garām piespēlēm, tad tas neietu kopā. Ir būtiski, ka vārtsargu treneris runā ne tikai ar vārtsargu, bet arī ar spēlētājiem, kā labāk veidot uzbrukumus. Ir jāsadarbojas ar galveno treneri un jāmeklē labākie varianti. Jā, mēs riskējam, jā, mēs zaudējam vārtus šāda stila dēļ, bet mums ir jāiemāca spēlētājiem, kā tikt galā ar sarežģītām situācijām. Tieši tas viņus padarīs par kvalitatīviem spēlētājiem. Mūsdienās spēlētāji arī spēlē daudz kompaktāk un augstāk laukumā, kas nozīmē, ka ir daudz brīvas vietas aizsargiem aiz muguras, un tas savukārt sniedz lieliskas iespējas pretuzbrukumiem. Tāpēc vārtsargiem ir jāpalīdz aizsargiem – jāpārtver bumbas soda laukumā, ārpus soda laukuma un jābūt spēcīgiem 1 pret 1 situācijās. Galvenais, ka katram vārtsargam ir sava odziņa, sava nianse, kurā viņš ir ļoti spēcīgs un kas varētu būt viņa firmas zīme. Kāds izsitīsies tāpēc, ka labi spēlē ar kājām, kāds tāpēc, ka labi sargā vārtus. Katram ir savs ceļš ejams, un trenerim ir svarīgi pamanīt, kāds varētu būt spēlētāja ceļš. Trenerim nevajag sevi realizēt caur spēlētāju, bet realizēt pašu spēlētāju, kāds viņš ir.
Artūrs Biezais pie tehnikas, aiz vārtiem uzstādot vārtsargu darbībām paredzētu kameru. 2019. gads. Foto: Personīgais arhīvs
Ikdienā esi izglītības nodaļas speciālists Latvijas futbola federācijā. Kādus izaicinājumus novēro treneru izglītības jautājumos?
Mums Latvijā ir pieejams liels informācijas resurss. Redzu, kā treneri kursos dalās ar ļoti noderīgu un praktisku informāciju, prezentē fantastiskus darbus un sniedz labas atziņas kursu apguves laikā. Latvijā treneri reizēm kautrējamies dalīties ar informāciju, jo šķiet, ka visi jau to zina un ko tad tagad uzbāzīšos ar savām domām, vēl pie tam nevēlos būt zīmulis. Nevis negrib, bet kautrējas – tas kavē mūsu potenciāla realizāciju, jo intelektuālā kapacitāte ir pietiekama, lai mēs varētu sasniegt vairāk nekā šobrīd ir. Reizēm kursos ir tā, ka ir treneri, kuri daudz un pat agresīvi pauž savu viedokli, kas būtībā pēc tam nogalina jaunu ideju rašanos, jo pārējiem vairs negribas iesaistīties tāda veida diskusijās. Mums ir jāiemācās gan paust korektu un neuzbāzīgu viedokli, gan arī uztvert cita viedokli. Reizēm mēdzam personīgi uztvert viedokļu atšķirības, bet tieši tās atšķirības ir virzošais spēks, ja viens prot izteikties un otrs prot uztvert. Gadās situācijas, kad kāds pastāsta savu viedokli, bet otrs cilvēks to uztver kā uzbrukumu. Saprotu, ka latvietis pēc dabas dzīvo viensētā un nepatīk, ja kāds jaucas viņa dārziņā, bet mums ir jāiemācās ņemt labāko un izmantot to savā labā. Kursos svarīgākā lieta, kurai pievēršu uzmanību, ir drošas vides radīšana, kurā treneri var brīvi diskutēt un radīt lieliskas idejas, jo tas sekmē strauju attīstību.
Ko nozīmē uz izglītības kursiem atvest augsta līmeņa ārzemju speciālistu?
Mūsdienās izaicinājums nav saistīts tikai ar informācijas apjomu vai kvalitāti, bet to, kāda veida informācija mums ir nepieciešama. Mēs varam aicināt dažādus speciālistus, bet svarīgi ir saprast, ko gribam redzēt un dzirdēt. Svarīgi ir jautājumi, kāda ir mūsu identitāte un kas ir tas, uz kurieni mēs ejam. Ir liela starpība filozofijā un treniņu metodikā, ja tu atved Spānijas, Vācijas vai Anglijas stila speciālistu. Ir jāsaprot, kas ir tas, ko mēs varam no viņiem paņemt un integrēt Latvijā. To, kas atbilst mūsu kultūrai, mentalitātei, mērķiem. Manuprāt, mēs vēl paši meklējam savu identitāti, bet ticu, ka tas ir nebeidzams process. Reizēm rodas sajūta, ka Latvijas futbols ir kā pusaudzis, kurš uzaudzis bez tēva un meklē savu identitāti kā vīrietis. Nedomāju, ka mēs kādreiz pieliksim punktu mūsu filozofijai, jo futbols ir mainīgs, un mainīga ir arī mūsu uztvere. Tāpēc svarīgi ir strādāt šodien, nevis gaidīt kaut ko nākotnē. Bieži domāju un diskutēju ar dažādiem specialistiem par to, kāds ir Latvijas treneris. Un, ja mēs saprotam, kādi mēs esam, tad varam piemeklēt nepieciešamo informāciju, lai realizētu savu potenciālu. Ja mēs nezinām savas pēdas izmēru, tad ne visi apavi būs noderīgi, lai arī to kvalitāte būs augstākā. Tieši tāpat ir ar pasniedzēju piesaistīšanu. Ne vienmēr augsta līmeņa speciālists ir tas, kas mums ir vajadzīgs.
Artūrs Biezais – LFF izglītības speciālists. 2018. gads. Foto: Personīgais arhīvs
Šobrīd Latvijā ir aktuālas arī vārtsargu izglītības programmas. Vai šāda specializācija ir solis tuvāk skaidram vārtsargu sagatavošanas virzienam?
Pats esmu bijis vārtsargs, tāpēc paldies izglītības daļas vadītājam Jurijam Andrejevam, kurš ļāva virzīt šo jomu un programmu ieviešanu. Vārtsargu izglītība ir svarīga, un mums vienmēr ir bijuši spēcīgi vārtsargi. Es ticu, ka mēs varam piedāvāt Eiropas klubiem konkurētspējīgu un labi sagatavotu produktu. Mēs esam ražena tauta, starp Top 5 pasaulē. Vienā seminārā runāju ar Liverpool FC un Chelsea FC pirmo komandu vārtsargu treneriem, kuri teica, ka regulāri skauto Polijas tirgu. Kāpēc? Jo poļi ir darba ļaudis, lieli un strādīgi, piezemēti. Atbilstoša vārtsargu mentalitāte. Sāku domāt, mēs esam strādīgi, lieli un arī piezemēti. Kāpēc lai mēs nevarētu būt par tādu vietu, kur meklēt potenciālos vārtsargus? Mēs varam un būsim! Līdz ar to mans mērķis ir, lai Latvijā būtu atbilstoši produkti Eiropas tirgum. Lai izaugtu labs vārtsargs, ir jābūt labiem treneriem, tāpēc ir jākoncentrējas uz viņu sagatavošanu. Šobrīd mums ir daudz izsalkuši vārtsargu treneri, kas grib attīstīt spēlētājus. Redzu progresu, un daudzās pilsētās aug labi vārtsargu treneri. Vārtsargu treneru izglītība ir viena no straujāk augošajām izglītības jomām LFF, un par to var pateikties gan UEFA, gan pašai federācijai. Vārtsargu komūna ir maza, bet atvērta diskusijām – sēžamies un domājam, kādu gribam redzēt nākotnes vārtsargu un ko gribam panāk. Vārtsargu sagatavošanā ir vieglāk izveidot vienotu filozofiju, jo esam vienoti.
Tavā attīstības ceļā liela loma bijusi izglītībai, arī pats nodarbojies ar izglītības jautājumiem. Kāda nozīme tai ir personības attīstībā?
Izglītībai ir liela nozīme dzīves attīstībā. Kā jau minēju iepriekš, mācības liku pirmajā vietā un pabeidzu Latvijas Universitāti. Tas nešķita būtiski, bet vēlāk šis izglītības dokuments nospēlēja būtisku lomu, lai pēc karjeras beigām ātri pārkvalificētos un uzsāktu darbu, kur augstākā izglītība bija nepieciešama. Paldies manai ģimenei, kura atbalstīja! Izglītība vienmēr bijusi, ir un būs svarīga personības attīstībā. Arī pats izjutu, ka izglītojoties manas uztveres spējas un kvalitātes aug. Protams, var iet pieredzes ceļu un mācīties tikai no savas pieredzes, bet pats esmu novērojis, ka straujākā attīstība ir novērojama tad, kad izglītojies un praktizējies vienlaicīgi – teoriju vari uzreiz pielietot un ātrāk sasniegt mērķi. Esmu izglītojies Latvijas Universitātes programmā “Vadības zinības” [4.5 gadi], Sporta Izglītības Aģentūrā par sporta speciālistu [6 mēneši], UEFA un Lozannas universitātes kopējā programmā “Futbola menedžments” [5 mēneši], LTTC programmā “Futbola vadība” [3 mēneši], apguvis astroloģiju [3 gadi], un NLP [1 gads]. Tāpat ir bijušas vairākas un ļoti noderīgas māmiņu kluba nodarbības, psihoanalīzes kursi, kurus diemžēl nepabeidzu, un apmēram četrdesmit ar futbolu saistīti semināri pēdējo 4 gadu laikā. Katrs no šiem izglītības aspektiem, ir ļāvis man attīstīties. Un ne tikai kursi – mācos, klausoties dažādu pieredzējušu cilvēku intervijas, esmu ļoti daudz mācījies no apkārtējiem cilvēkiem. Mana meita un dēls liek mācīties visu laiku, jo viņi ir ārpus noteiktās kārtības. Tas, ka es mācos, nenozīmē, ka es nekļūdos – es kļūdos un varbūt kļūdos pat vairāk, bet izglītība palīdz sakārtot domas, sakārtot dzīves uztveri. Man vēl ir ļoti daudz jāmācās. Jāmācās izprast, saprast sevi, saprast savu pozitīvo un negatīvo darbību cēloņus. Apskatoties pagātnē, saprotu, ka lielāko ietekmi uz pašu ir rādījusi tāda veida izglītība, kura man ir bijusi būtiska un praktiska. Ja tev interesē kāda tēma, un to vari pielietot dzīvē, tad tā palīdzēs attīstīties. Mūsdienās praktiskās izglītības nozīme arvien pieaug. Agrāk, manuprāt, lielu virsroku ņēma teorija, bet mazāka nozīme bija praksei. Šobrīd tas mainās, un cilvēkiem māca prasmes, vairāk pasniedz lietas, kuras cilvēks var vairāk pielietot praksē. Varētu pat teikt, ka izglītība kļūst lietderīgāka. Subjektīvi skatoties, agrāk bija vairāk jāiegaumē cipari un formālas lietas, bet mūsdienās, ciparu un faktu informāciju var atrast Google, līdz ar to tās vērtība mācību procesā krītas, un mums ir svarīgi tam pielāgoties.
Latvijas futbola federācijas izglītības daļas vārtsargu kursi. 2017. gads. Foto: Personīgais arhīvs.
Ikdienas režīms noteikti ir piesātināts. Pastāsti, kādi ir tavi lielākie ikdienas izaicinājumi?
Mans lielākais izaicinājums esmu pats sev, jo vēlos paveikt daudz un tūlīt, bet dzīvē tā nenotiek. Es mācos būt procesā, būt tagad un šeit, mācos sevi organizēt, disciplinēt, saprast un virzīt. Strādāju gan METTA klubā, gan LFF. Tas ir izaicinoši, bet tajā pašā laikā abi darbi lieliski papildina viens otru. Darbs Latvijas futbola federācijā man vairāk sniedz administratīva rakstura darba prasmes, un tur virmo daudz teorētiskās informācijas, savukārt klubā ir tieši praktiskais darbs, rutīna un saikne ar futbola laukumu tiešā veidā. Reizēm LFF tiek uzņemts tik liels teorijas apjoms, ka galva sprāgst pušu, bet man ir iespēja doties uz laukuma un pārbaudīt to praksē. Tas man sniedz padziļinātāku izpratni par teorijas un realitātes saikni. Ja mēs runājam par to, ka izglītībai jābūt praktiskai, tad tieši trenera darbs palīdz izglītības jautājumos skatīties no praktiskās puses un veidot izglītības saturu tādu kurš atbilstu treneru nepieciešamībai. Būtībā man sanāk teorija, prakse, teorija un prakse, kas ir lieliska kombinācija attīstībai. Arī, piemēram, Beļģijas futbola asociācijā ir prasība, lai izglītības nodaļas darbinieki reāli trenētu ar mērķi, lai mācības nekļūst pārāk teorētiskas. Esmu pateicīgs mūsu klubam, kā arī Latvijas futbola federācijai un Jurijam Andrejevam par šādu iespēju.
Artūrs Biezais regulāri dalās ar treniņprocesa uzdevumiem un detaļām, kas ir plaši atrodami digitālajā vidē.
Kas Tev sniedz lielāko gandarījumu futbolā?
Arī to es vēl mācos – baudīt, gūt gandarījumu, priecāties par to, kas jau ir, tieši tāpat, kā to dara mana meita un dēls. Gandarījumu sniedz process, kvalitatīvs treniņš vai spēle, bet vēl lielāku gandarījumu sniedz pārvarētās grūtības, kad kaut ko negribas līdz kaulam, kad esi noguris, sāc šaubīties, bet tad burtiskā nozīmē piespied sevi un pieveic tos izaicinājumus. Piemēram, ir sezonas beigas un pārspēles, ir jāsavācas un jāuzvar – caur satraukumiem tiec tam pāri, un esi par to priecīgs. Reizēm ir grūti trenēt, un trenēt, un trenēt. Šķiet, ka stāvi uz vietas. Rodas domas, kam tas viss? Kur aiziet tas ieguldītais darbs? Bet tad pienāk brīdis, kad redzi, kā strauji aug spēlētāji un realizē laukumā lietas, par kurām runāji, un tas dod lielu dzinuli, enerģijas lādiņu. Piemēram, klubā strādāju 10 gadus, un tikai šobrīd pirmo reizi mums virslīgas komandas kodols jeb vairāk kā puse Meistarkomandas spēlētāju ir mūsu akadēmijas audzēkņi. Tad tu redzi, ka visa akadēmijas sistēma, ieskaitot tevi pašu, ir paveikusi labu darbu un gribas pasist ar kulaku sev pa krūtīm. Akadēmijas treneri ir paveikuši milzīgu darbu, un ar to mūs visus apsveicu. To vajag izbaudīt un iet tālāk, jo tikai tagad mēs varam izdarīt secinājumus par mūsu darba kvalitāti, varam redzēt, ko spēlētāji ir apguvuši un kas ir jāuzlabo mūsu darba kvalitātē. Gandarījumu sniedz arī tas, kad skatos uz tiem vārtsargiem, kuri ir izauguši. Nesen viņi bija bērni, tagad jau jaunieši! Es gaidu to gandarījuma sajūtu, kad kāds no mūsu vārtsargiem būs nacionālās izlases vārtsargs un vedīs izlasi pretī uzvarai! Gaidu to gandarījuma brīdi, kad mūsu klubs piedalīsies Eirokausos!
Artūrs Biezais treniņprocesā Upesciemā. 2019. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Klubā esi 10 gadus, turklāt dažādās lomās. Kā atskaties uz šo laiku un kā vari salīdzināt – klubs tad un tagad?
Teikšu tā, ka ir nedaudz grūti salīdzināt, jo tajos periodos esmu skatījies caur citām acīm nekā šobrīd. Ja apskatos uz sevi pirms 5 gadiem, tad tas ir cits cilvēks, personība un skata punkts, esmu ļoti audzis spēles uztveres ziņā. Bet kopumā par klubu runājot, skaidrs, ka brīžiem buksējam, tomēr ejam uz priekšu. Personīgi neticu ātram progresam – ticu tikai tam, kad ir iziets cauri grūtībām. Tikai tad var ieraudzīt būtiskas lietas. Lai arī kā klubs bieži saskaramies ar dažādiem izaicinājumiem, var just, ka ir virzība uz priekšu. Arī vārtsargu sagatavošanā – sākumā bija 8 vārtsargi, tagad divdesmit astoņi. Salīdzinoši nesen biju vienīgais vārtsargu treneris, tagad esam divi. Mūsu klubā esošie treneri lielākoties paliek, bet nāk klāt jauni treneri ar savām kvalitātēm. Apskatieties apkārt. Ļoti daudzi METTAs treneri ir gados jauni, un viņi klubā ir jau vairākus gadus. Mums noteikti vēl ir potenciāls augt un augt! Man ir 33 gadi un 10 gadu trenēšanas pieredze, un klubā mums ir ļoti daudz tādu treneru. Ja mēs treneri salīdzinām ar spēlētāju, tad mums kā treneriem ir aptuveni 16 gadi, jūra līdz ceļiem, visu gribam un varam, ir liels potenciāls – bet labākie gadi ir tikai priekšā. Galvenais ir palikt uz strīpas, domāt par savu veselību un nesadegt. Trenera profesija ir bīstama, jo treneriem ir liels risks psiholoģiski izdegt. Klubs kā organizācija vienkārši aug, virzās kvalitātes virzienā. Nevis uz apjomu, bet tiešām kvalitāti. Arī mājaslapa, ārējā vide, komunikācija, sociālie tīkli, attiecības – mēs kļūstam par vienu mūsdienīgu klubu ar kvalitātes zīmi.
Tuvojoties noslēgumam, nosauc kādu spilgtu epizodi vai atmiņu no spēlētāja un trenera karjeras!
Ir tik daudz atmiņu, ka nepieciešams padomāt. Ir bijuši visādi notikumi gan pozitīvi, gan ne tik pozitīvi. Arī tie, kas nav bijuši tik pozitīvi, ir tie, no kuriem varam maksimāli daudz mācīties. Atmiņā noteikti ir pirmais gads kopā Virslīgā. Tas bija emocijām piesātināts – varējām izkrist, varējām nonākt pārspēlēs, bet uzvarējām Liepāju, un nebija arī jāspēlē pārspēles. Pārējos gados no pārspēlēm neizvairījāmies, kas palicis atmiņā kā psiholoģiski izaicinošs periods. Esmu klubā jau 10 gadus, tas ir tāpat kā ģimenē ar mammu un tēti, notikumu ģimenē ir tik daudz, ka grūti izcelt kādu izcilu notikumu, jo tas nebūtu godīgi pret citiem lieliem notikumiem. Protams, spēlēšana pa sniegu, spēles, kuras izrāvām, kurās zaudējām, strīdi ģērbtuvēs, tie paši prieki ģērbtuvēs, kautiņi, mētāti maketi. Futbolā ir visādas atmiņas, un ģērbtuve kā tāda ir piesātināta ar futbola garšu un futbola smaržu. Tās sienas, visas mājas spēles. Visvairāk atmiņā paliek tās lietas, kas nerit pēc plāna un ir piesātinātas ar spēcīgām emocijām. Situācijas, kurās uzskati sevi par cilvēku, kurš spēj sevi kontrolēt, bet tad izdari ko tādu, ko pats nesaproti. Sāc lamāties, grūstīties, nespiest roku pretinieku spēlētājiem, treneriem, un no tā tu mācies un ej uz priekšu. Tajā visā ir savs krāšņums. Paldies futbolam par to, ko tas man ir devis, tēvam, kurš iedeva degsmi sportā, un mammai, kura mani novirzīja futbolā!
Artūrs Biezais – allaž pozitīvs un lielisks sarunas partneris. 2019. gads. Foto: FS Metta arhīvs.
Noslēgumā, kāds ir Tavs novēlējums mūsu klubam un Latvijas futbolam kopumā!
Kluba personālam novēlētu spēt saglabāt virzību uz attīstību un pilnveidošanos, kā tas ir šobrīd, un galvenais ir saglabāt sevī enerģiju, spēt nodalīt darbu no privātās dzīves, spēt kvalitatīvi atpūsties. Vēlu saglabāt to degsmi, kas man ļoti patīk un saista mūsu klubā. Tikmēr kluba vadībai – spēt atbalstīt šo treneru kolektīvu, kas bieži izaicina ar dažādām lietām. Arī kluba vadītājiem nav viegli – treneri aug, klubs attīstās, aug prasības un ir jāspēj izdzīvot šajā futbola vidē. Novēlu saglabāt pozitīvismu un virzību uz attīstību!
Tikmēr Latvijas futbolam novēlu saprast to, ka mums ir viss nepieciešamais resurss, lai mēs varētu būt konkurētspējīgi Eiropas futbolā un sagatavot kvalitatīvus spēlētājus, lai vismaz reizi 6 gados iekļūtu EČ un PČ play-off kārtā par iekļūšanu finālturnīrā. Es tiešām ticu, ka mēs tur varam nonākt, ja pareizi un kvalitatīvi strādāsim, noticēsim, ka kvalitatīvais resurss ir šeit pat. Pacelt pašnovērtējumu par mūsu resursu un noticēt tam. Novēlu iemācīties diskutēt, izteikt un uztvert viedokli. Mēs visi esam vienoti, un mums ir vienādi pozitīvi mērķi, jo mēs visi gribam atgriezt Latvijas futbolu virsotnē! Mīlam viens otru!
