Piedāvājam interviju ar Latvijas Universitātes BVEF fakultātes 2017. gada absolventu un Latvijas nacionālās izlases pussargu Edgaru Vardanjanu.
Ilggadējais FK Metta/Latvijas Universitāte futbolists Edgars Vardanjans, kurš Meistarkomandu pārstāvējis laika posmā no 2009. līdz 2016.gadam, šonedēļ svinējis izlaidumu Latvijas Universitāte, saņemot bakalaura grādu Biznesa, Vadības un Ekonomikas fakultātē, četru gadu garumā apvienojot augstāko izglītbu ar profesionāla futbolista karjeru.
Edgara Vardanjana gadījumu varam atzīmēt kā lielisku duālās karjeras piemēru citiem sportistiem! Edgara iespētais parāda, ka ir iespējams iegūt akadēmisko grādu un paralēli mācību turpināt profesionālo futbolista karjeru, kā arī iekļūt Latvijas nacionalajā izlasē. Šāda izvēle ļaut organizēt savu darbu un ir svarīgs solis spēlētāja izaugsmē un attīstībā.
Sportistu nonākšana Latvijas nacionālajās izlasēs spilgti parāda Latvijas Universitātes sakārtoto sporta sistēmu un Sporta servisa centra (LU SSC) veiksmīgo un plānveidīgo darbu, kas maksimāli atbalsta talantīgos sportistus duālās karjeras posmā, radot vidi un darba apstākļus, kurā elites sportisti paralēli profesionālajai sportista karjerai var iegūt augstāko izglītību, abos virzienos saglabājot kvalitāti un sasniedzot augstus rezultātus.
Edgara Vardanjana debija valstsvienībā. Edgars cīņā ar Portugāles valstsvienības pussargu Viljamu Karvaljo. (Foto: LFF)
Intervija ar Edgaru Vardanjanu:
Edgar, pastāsti, lūdzu, par to kā uzsāki savas futbolista gaitas!
Kā jau daudziem, tas sākās pagalmā, kur mēs ar vecāko brāli un viņa draugiem spēlējām futbolu, kā arī citas ar futbolu saistītas spēles. Tagad tādas, man liekas, vairs nespēlē (smaida)! Uz futbola treniņiem sāku iet no pirmās klases 7 gadu vecumā, kad kādā dienā uz skolu bija atnācis mans pirmais treneris Viktros Vicehovskis un meklēja bērnus, kas vēlas nākt uz futbola treniņiem. Komanda tajā brīdī saucās FK “Multibanka”. Vecākiem izteicu vēlmi doties uz treniņiem, un viņi piekrita – par to varu teikt lielu paldies!
Vai jau no pašas bērnības bija sapnis kļūt par profesionālu futbolistu vai tas parādījas tikai jauniešu gados?
Ja nemaldos, tad līdz pat desmit gadu vecumam es par to pat nebiu domājis, bet, jo tālāk gāju, jo vairāk iemīlējos futbolā un tagad praktiski neiespējami iedomāties dzīvi bez tā. Skaidrs, ka bērnībā, skatoties lielās spēles un izlases cīņas, gribējās sajust to pašu. Tā doma – kļūt par profesionālu futbolistu – varētu teikt, nāca pakāpeniski.
Lai sasniegtu augstākos mērķus svarīgs ir arī ģimenes atbalsts. Cik nozīmīgs ir bijis ģimenes plecs Tavā attīstībā?
Viennozīmīgi tas ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kāpēc vispār sāku spēlēt futbolu un joprojām to daru! Arī ārpus futbola gadās visādi periodi dzīvē, bet ģimenes atbalsts ļauj iet tālāk. Tie ir līdzcilvēki, kas ļauj iet tālāk, kuriem vari uzticēties un kuri tic tev un taviem spēkiem. Man tas ir ļoti svarīgi! Ģimenes atbalsts bijis ļoti nozīmīgs!
Četri gadi augstskolā paralēli profesionālajam futbolam noteikti nav viegli. Kā Tu vērtē pavadītos gadus LU un duālās karjeras nozīmi savā izaugsmē?
Protams, ka nebija viegli, īpaši pirmajā gadā. Bet tagad, pabeidzot augstskolu, varu pateikt paldies par tādu iespēju. Brīžiem bija grūtības ar apvienošanu, bet varu teikt, ka duālā karjera man netraucēja, drīzāk otrādi – mani organizēja. Svarīgi arī tas, ka Latvijas Universitātē strādā profesionāli – pretimnākoši un pozitīvi cilvēki. Īpaši gribu pateikties LU sporta servisa centra direktoram Uģim Biseniekam.
Ģimene-Futbols-Izglītība mijiedarbību var raksturot kā Tavas veiksmes stūrakmeņus, kam vēl bijusi liela nozīme Tavas karjeras attīstībā?
Savā attīstībā noteikti īpašu paldies saku arī savam pirmajam trenerim Viktoram Vicehovskim, ar ko biju kopā līdz pat 16 gadu vecumam, kurš manī ielika fundamentālas lieas un kuram bijusi liela nozīme manā karjerā. Protams, ka milzīgu ieguldījumu veikusi arī Futbola skola Metta, kas man noticēja vēl jauniešu vecumā, un jau 17 gadu vecumā varēju debitēt 1. līgā, bet divus gadus vēlāk arī Virslīgas čempionātā. Pateicoties FS Metta nonācu pie šādas izvēles, kā duāla karjera. Esmu ļoti pateicīgs par dotajām iespējām gan futbolā, gan arī mācībās, kā arī par visiem šiem kopā pavadītajiem gadiem.
Ko Tu varētu ieteikt sportistiem pēc vidusskolas beigšanas, kas ir līdzīgas izvēles priekšā? Vai turpināt mācības augstākā līmenī ir vērtīgs un pareizs solis?
Daļa sportistu pabeidzot vidusskolu pat nedomā mācīties tālāk, iegūt augstāko izglītību, un, manuprāt, tas nav pareizi. Sports – tas ir labi, profesionālais sports – vēl labāk, bet nedod Dievs, ka tas vienā brīdī var beigties. Un jebkurā gadījumā pēc sportista karjeras ir jādzīvo tālāk, tāpēc par to ir jāsāk domā jau pēc vidusskolas, kamēr vēl esi jauns un ir tāda iespēja.
Pavisam nesen arī tiki izsaukts Latvijas nacionālo izlasi, vai šis izsaukums Tev bija pārsteigums vai arī biji gaidījis, ka tā varētu notikt?
Es domāju, ka jebkuram spēlētājam ir milzīgs gods spēlē nacionālajā izlasē, kā arī, protams, man. Protams, ka ļoti gribēju un gaidīju šo izsaukumu, bet neliels pārsteigums tas bija.
Debitēji Latvijas valstsvienībā pret Eiropas čempioni Portugāli, kādas sajūtas pēc debijas nacionālajā izlasē?
Liels prieks un gods! Pēc spēles saprotu, ka jādara viss, lai tādas spēles būtu pēc iespējas vairāk! Pirms gada, kad viņi kļuva par Eiropas čempioniem, es nevarēju iedomāties, ka varu debitēt tieši pret šo izlasi.
Šis gads noteikti ir notikumiem bagāts – debija Latvijas nacionālajā izlasē, Latvijas Universitātes absolvēšana un debija UEFA čempionu līgas kvalifikācijā. Ja nav noslēpums, kādi ir Tavi turpmākie mērķi?
Runājot par tuvākajiem mērķiem, tad nospēlēt pēc iespējas vairāk čempionu līgas kvalifikācijas spēles, tikt pēc iespējas tālāk. Bet kopumā – strādāt vēl vairāk un progresēt, jo ceru, ka tas ir tikai sākums un ka lielākie notikumi ir tikai priekšā.
Noslēgumā – vai debija izlasē dod papildus motivāciju un degsmi strādāt vēl vairāk un neatlaidīgāk?
Noteikti! Debija Latvijas nacionālajā izlasē dod lielu motivāciju strādāt vairāk, lai izdotos nostiprināties valstsvienības sastāvā.
