Piedāvājam interviju ar pieredzes bagātāko FS Metta treneri Andreju Karpovu.
Pieredzējušais treneris, kurš 11.septembrī svinēs 60 gadu jubileju, trenera karjeras laikā sagatavojis tādus nacionālās izlases futbolistus, kas liekus komentārus neprasa – Aleksandrs Koļinko, Igors Stepanovs, Imants Bleidelis, Andrejs Prohorenkovs un šo sarakstu varētu turpināt dikti ilgi.
Andreja Karpova audzēkņi kopumā aizvadījuši vairāk nekā 400 spēles Latvijas valstsvienībā, vairāk kā 10 no tiem šobrīd ir futbola treneri, kā arī vēl vairāk no viņiem ir futbola funkcionāri.
Treneris, kas savā laikā strādājis ne tikai ar talantīgiem futbolistiem klubos, bet bijis arī Latvijas jaunatnes izlašu treneris, strādājis arī vairākiem šī brīža nacionālās izlases futbolistiem – Aleksandru Fertovu, Ivanu Lukjanovu, Kasparu Dubru, Ritvaru Ruginu u.c.
Intervija ar Andreju Karpovu:
Iesākumā, pastāstiet, lūdzu, kā sācies jūsu ceļš futbolā?
Paši pirmssākumi futbolā bija 4.-5. klasē Rīgas Futbola skolā, toreiz nebija tā, ka sāka trenēties četru vai piecu gadu vecumā. Savā laikā spēlēju arī junioru izlasē pie Jāņa Skredeļa, kad sacentās 16 republikas zonu ilzases. No 1975. līdz 1980. gadam mācījos Latvijas Sporta akadēmijā. 1980. gadā Jānis Skredelis otrajā līgā trenēja komandu “Progress”, kas tika pirmajā līgā, bet es divus gadus kārājos gaisā. Bija divi varianti spēlēt dublieru komandā otrajā līgā, kas bija kā olimpiskā izlase vai kļūt par trenera asistentu Vladimiram Žukam. Kopā beidzām akadēmiju, bija sieva un dēlam viens gads – piekritu. Aptuveni trīs gadus strādājam kopā ar dublieriem, līdz 1985. gadā Žuks aizbrauca uz Liepājas “Zvejnieks”, sauca mani līdzi, bet toreiz bijām abi jauni, nebija pat 30 gadi, tomēr negribēja mūs laist kopā! (smejas) Aizgāju uz specializēto sporta skolu “Daugava”, bija sava grupa – 1., 2., 3. klase, tur bija Imants Bleidelis, Aleksandrs Koļinko, pēc tam no Ogres atnāca Andrejs Prohorenkovs, Igors Stepanovs. Kad visiem bija 16 gadi, nonācām Virslīgā. Koļinko savāca Skonto pirmā komanda, mēs trīs gadus spēlējām Virslīgā, vairākus spēlētājus savāca citas komandas un pārspēlēs zaudējām Valmierai. Simoņenkovs dibināja Multibanku, atkal savācām kopā 15 līdz 19 gadus vecus futbolistus. Mums bija Roberts Mežeckis, Jurijs Ksenzovs, no Daugavpils 16 gadu vecumā paņēmām Andreju Kaļiņinu. Allaž 1.līgā iekļuvām 3. un 4. vietu, lai gan uzdevums bija tik Virslīgā, tas neizdevās. Vienā gādā ilgi bijām bez zaudējumiem, taču beigās piekāpāmies Jūrmalai. Pēc tam atkal vairāki spēlētāji aizbrauca prom, pievienojās mums, starp citu šobrīd futbola aprindās zināmi vārdi – Ģirts Mihelsons, Artūrs Gaidels, Andrejs Butriks. Taču pirms 7 gadiem Multibanka vairs netika finansēta, un Ģirts [Mihelsons] ar Andri [Rihertu] uzaicināja uz FS Metta, un sāku trenēt dublieru un U-18 komandu.
Vairāki no Jūsu audzēkņiem ir Latvijas futbola veiksmīgākā posma Euro 2004 dalībnieki. Kas ļāva futbolistiem izcīnīt šādu panākumu?
Skaidrs, ja mēs runājam par attīstību, tad nav tik ļoti ciešas sakarības starp nacionālās izlases vietu reitingā un jauniešu izlašu līmeni. Ja jaunatnes futbols ir super, bet nacionālajai izlasei rezultāts izpaliek, tas tāpēc, ka jaunatnes futbols sastāv no 8, 10, 12, 14, 18 gadus veciem futbolistiem, kas nozīmē, ka vajadzīgi vēl 5-10 gadi, līdz viņi kļūst par profesionāļiem un sasniedz briedumu. Arī 2004. gada panākumu sasniedza izlase, kurā nevienam futbolistam nebija mazāk kā 24 gadi. Nebija viegli iekļūt 23 cilvēku sastāvā, bija liela konkurence. Jā, Aleksandram Starkovam tika uzdoti jautājumi, kāpēc nebija uzaicināts kāds no spēlētājiem, bet viņš atzina, ka 21., 22., 23. futbolistam bija lielāka tieši kolektīvā nozīme, pozitīvs mikroklimats. Arī mentalitāte šiem futbolistiem bija pavisam citāda. Kad šie futbolisti bija 16 un 17 gadus veci, Latvijā nebija labi apstākļi, nebija konkrētas sistēmas, laba finansiālā situācija. Tobrīd saviem futbolistiem teicu, ka, ja mēs strādājam, tad strādājam. Nebija tā, ka, ja man iedos tikai vienu treniņkreklu, tad trenēšos vienu, ja divus, tad trīs reizes nedēļā. Ja gribam kaut ko, tad ir jātrenējas, ja negribam, tad nevajag vispār. Nebija kaprīzes, gājām uz priekšu. Visi uzreiz saprata, ka ir jāstrādā. Pēc uzvaras otrajā līgā, tu spēlē pirmajā līgā. Neko daudz nedomāja – vajadzēja spēlēt. Ja uzvari, turpini trenēties un spēlēt. Attieksme pret futbolu bija pavisam cita.
Vai joprojām uzturat attiecības ar saviem audzēkņiem?
Protams, izdodas sazināties – šobrīd nedaudz biežāk kā agrāk. Īpaši atceros, kad Igors Stepanovs bija Londonas “Arsenal”, teica, lai ar ģimeni dodos uz Angliju – iepazīstinās ar Arsēnu Vengeru. Tagad tā varu iedomāties es, Igors un Vengers, bet toreiz atteicu. Nedaudz žēl, būtu patīkami tagad atskatīties uz foto kopā ar abiem (smejas. Arī citi aicināja ciemos. Sanāca, ka parasti futbolistiem bija sezona, taču novembrī, decembrī, janvārī satikties bija vieglāk. Pēdējos gados sanāca mazāk tikties taču šobrīd liela daļa ir futbolā iesaistītie un sazināties izdodas biežāk.
Esat sekojis līdzi, cik daudzi audzēkņi spēlēja nacionālajā izlasē?
Kopā vairāk kā 10 audzēkņi spēlēja nacionālajā izlasē, kopā aizvadot 400 un vairāk spēles. Skaidrs, ka vairāk nospēlēja Stepanovs, Koļinko un Bleidelis, bet 400 spēles ir nozīmīgs cipars.
Vai zināt, cik daudzi no viņiem joprojām ir futbolā?
Nesen, kad biju treneru kursos, sapratu, ka vairāk kā 10 no audzēkņiem arī šobrīd ir treneri, bet vēl vismaz 10 ir futbola funkcionāri – menedžeri/administratori. Interesanta statistika! (smejas.)
Latvijas valstsvienības sastāvā bijuši vairāki Jūsu trenētie futbolisti. Vai jau jauniešu vecumā bija redzams, ka jaunie futbolisti sasniegs augstāko līmeni, kādu dienu spēlēs nacionālajā izlasē?
Principā to varēja pamanīt jau jauniešu vecumā. Bija individuālais plāns, kā sagatavot spēlētājus. Piemēram, Igors Stepanovs – viņam bija uzdevums obligāti tikt republikas izlasē. Kad devāmies turnīros, pat, ja komanda zaudēja, lielās komands viņu gribēja. Trīspadsmit četrpadsmit gados viņu pie sevis gribēja “Zenit”, 16 gados – “CSKA”. Atceros arī Kristapu Blanku, kuru uzrunājām 14 gadu vecumā, kad vēl nedrīkstēja nemaz piedalīties pirmajā līgā. Atlika tikai piedāvāt un “Skonto” viņu uzreiz savāca. Kad man prasīja vai viņš būs labs futbolists, teicu: “Ja ne viņš, tad neziņu, kurš vēl!” Diemžēl daudz iedragāja traumas. Daudzi bija ar lielu potenciālu jau tajā vecumā. Tā gan ir dillemma jauniešu futbolā un arī jaunatnes izlasēs: kas ir labāk, visi spēlētāji nedaudz virs vidējā līmeņa un apmierinoši vai pāris spēlētāji super talanti. Ja viens otrs izlasē ir super, tad nacionālajā izlasē pēc kāda laika vecumā no 20 līdz 30 ir divdesmit lieliski spēlētāji.
Kādas ir treniņu un trenēšanas specifikas, īpatnības, sagatavojot jaunos talantus pusaudžu vecumā lielajam futbolam, Virslīgas čempionātam un nacionālajai izlasei?
Luka Modričs nesen tika atzīts par labāko futbolistu Eiropā, un tieši šovasar lasīju interviju ar Zagrebas “Dinamo” funkcionāriem. Bija uzskaitīta statistika, kas vislabāk sagatavo spēlētājus. Tur bija “Barcelona”, “Ajax” un arī “Dinamo”. Horvātu klubs 10 gados ieguva 200 miljonus no spēlētāju transfēriem, pārdodot arī Modriču. Viņu galvenais lozungs un metodika, ir spēlēt futbolu. Daudz spēlēt futbolu – 3 pret 3, 5 pret 5, 7 pret 7. Dažāds futbols, bet princips: presings – kontrapresings. Daudz 1 pret 1 situāciju. Gribi atņemt – 1 pret 1, gribi uzbrukt, apspēlēt 1 pret 1. Cita psiholoģija. Nav pilnīgi pareizu lēmumu. Parasti, spēlējot ar neitrālo, viņš ir brīvs, un pareizi ir atdod brīvajam. Bet, spēlējot, 1 pret 1 situācijās nav pareiza lēmuma, kam atdot. Vajag domāt, analizēt, kreatīvi pieņemt lēmumu – apspēlēt vai atdot. Jautāsiet tehnika? Skaidrs, ka tehnika ir vajadzīga. Mēs Latvijā daudz spēlējam kvadrātus, bet kvadrātos ir cita psiholoģija. Ja tu zaudē bumbu vienā vai otrā pozīcijā – nav nozīmes. Bet spēlē ir atšķirība zaudēt bumbu pie saviem vai pretinieka vārtiem. Kvadrātā nepieciešams saglabāt bumbu, atdot brīvajam. Spēles laikā atdot brīvajam nozīmē atdot aizsargam, pieturēt bumbu bez virzības uz priekšu. Bet, ja dosi uz priekšu, iespējams, būs izgājiens 1 pret 1.
Esiet trenējis arī Latvijas jauniešu futbola izlases, kādas atšķirības pieredzējāt, trenējot jauniešu izlasi un jauniešu komandu klubā?
Izlasē uzreiz vajag savākt komandu. Ja klubā var piestrādāt pie niansēm ilgākā termiņā, izlasē laiks ir ierobežotāks. Klubā ir uzstādījumi, ko panākt ilgtermiņā, bet izlasē mums šobrīd vajag šo vai to un pie tā strādāt. Atceros, kad trenēju 1981. gadā dzimušo izlasi. Komanda bija laba. Tobrīd nacionālās izlases treneris bija Garijs Džonsons, kurš vēlējās, lai spēlējam līniju, nevis ar pēdējo aizsargu. Teicu, ka spēlēsim šo turnīru, pēc tam pie tā strādāsim. Garijs bija uzstājīgāks” “Vajag spēlēt, vienalga labi vai slikti.” Es atkal uzdevu jautājumu, vai tas ir lūgums vai pavēle, uz ko Jānis Mežeckis teica, ka tas ir lūgums, ko nevar neizpildīt! (smejas) “Tu neesi galvenais treneris, bet asistents, kas atbild par U-18 vecumu. Man vajag, lai visi spēlētu uz priekšu.” Viņa analīze pēc spēles ar Dāniju: 75 minūtes starp Latviju un Dāniju nekādas atsķīrības, pēdējās 15 minūtēs ielaidām 8 vārtus. Viņš teica, ka nekas, vajag vēl 15 minūtes un viss būs kārtībā! (smejas) Nākamā spēle pret Čehiju lielā vējā – Garijam ļoti patika analīzēt: “Pirmais puslaiks pret vēju – pretiniekam 15 stūra sitieni, mums neviens, standartsituācijas – čehiem 7, mums viens. Viņiem 10 reizes 15 piespēles un vairāk, pēdējā trešdaļā pretinieki 70% gadījumos, mēs 10%. Otrais puslaiks – oho, jau labāk. Čehiem 6 stūri, mums 5, standarti 3 pret 2, divas reizes pat 12 un vairāk piespēles!” Rezultāts gan – pēc pirmā 0:0, pēc otrā 0:5. Pirmajā pret vēju iesēdāmies soda laukumā, visi vējā skrien, atsitamies. Otrajā piespēle, piespēle, pretuzbrukums un 0:5. (smejas) Pēc tam [Guntis] Indriksons dusmīgs, rezultāti slikti. Bet situācija kā kamikadzem – rīt lidmašīna, jau jāpielāgojas. Es pats arī tobrīd tikai aptuveni zināju, kā līnijā spēlēt. Iedod man konspektu, bet man jau nevajag spēlēt! (smejas)
Esiet pieredzējis futbolu dažādos laikos, kā atšķiras futbols, spēlētāju sagatavošana pirms divdesmit, desmit gadiem un šobrīd?
Deviņdesmito gadu sākumā bija klubi, kuriem bija līdzekļi, bet viņi uzreiz prasīja rezultātu. Jurijs Andrejevs rezi teica: “Paņemiet rekur labākos jauniešus, pielieciet klāt divus trīs pieredzējušos un viņi pavisam drīz atnesīs rezultātu!” Tomēr visiem vajadzēja uzreiz. Tikmēr Guntis Indriksons vai nu apzinājās, vai ieklausījās un paņēma kā treneri Starkovu, piesaistīja Zahodinu, jaunos spēlētājus. Līdzīgi ir arī šobrīd, tomēr izteikta situācija ir cita. Ir visādas futbola akadēmijas, talantu skates, fabrikas. Piemēram, nospēlējam spēli klubā, zaudējam. Esmu nikns, gribu kārtīgi izrunāties ar spēlētāju, nedaudz izžmiegt, bet rīt viņam jābūt talantu akadēmijā. Es gribu viņam likt aizdomāties par sniegumu, bet viņam talantu skate – tur vecāki, treneri, aģenti saka: “Tu esi labākais!” Un viņš nestrādā. Daudz saku spēlētājiem, ka vajag mentalitāti – darba zirgs. Tā, ka tu cīnies. Bijušās Dienvidslāvijas valstīs tas ir citādāk – viņi ir cīnītāji. Mums, protams, ir potenciāls. Arī tie, kas ir no reģioniem zina, ka viņiem būs jābrauc uz Rīgu, daudz jāstrādā laukumā, sevi jāpierāda. Pilsētniekiem šeit mentāli ir iztrūkums – ir nakstklubi, izklaides, nav visas domas par futbolu. Te mums ir rezerves. Katru dienu ir jāstrādā. Ir vajadzīgs internāts, infrastruktūra, ēdināšanas bloks un tā tālāk, tālāk. Bet tam vajag līdekļus. Par konkurenci runājot, piemēram, Dmitrijs Zeļenkovs tagad ir klubā Itālijā, kur ir konkurenece, ir atlase uz vietu. Nebija viņš gājis cauri fabrikām, kur tev pasaka, ka esi talants. Klubā ir konkurence, ja tu negribi, tad paldies, tavā vietā būs cits. Tas ir vajadzīgs šeit – konkurence. Bija viens treneris no Šveices – viņu valstsvienība pirms 10 gadiem bija aptuveni 50. vietā rangā. Divus gadus strīdējās, lēma, un rezultāts – pirms pusgada Šveice bija devītie. Galvenā izmaiņa – sadalījums. Elites futbols un tautas futbols. Kad ir trīspadsmit gadi, notiek sadalījums. Arī tautas futbolā ir čempionāti, turnīri. Bet visi apzinās savu vietu. Nav tā, ka mazā klubā treneris savu spēlētāju 12 gadu vecumā apstākļos bez konkurences un saka, ka pats spēlēs Čempionu līgā. Bez konkurences viņš var stagnēt 12 līdz 14 gadu vecumā un pazusts 18 gados.
Marians Pahars vienā no intervijām pieminēja, ka agrāk jaunie futbolisti trenējās biežāk un ar lielāku degsmi, vai Jūs piekrītat šim apgalvojumam?
Tā ir. Kādreiz bija tā, ko darīt – spēlēsim futbolu vai hokeju, sportosim. Tajā laikā nebija daudz izvēles, ko darīt, un futbols bija sirdslieta. Arī nonākt lielākos klubas bija daudz grūtāk, bija sevi jāpierāda, jāizceļās. Tagad aizbraukt ir nedaudz vieglāk, bet tas ir uzreiz un tagad, bet, ja tev nav attieksme, šodien paziņam dzimšanas diena vai aiziesim ar draugiem izklaidēties, tad īsti nekas nav. Ārējie stimuli ir vairāk. Skaidrs, ka jauno futbolistu attīstība ir pielīdzināms stādu audzināšanai. Svarīgi pievērst uzmanību visām detaļām, kā dārzniekam jāuzmana temperatūra, ūdens, nezāles. Kā audzēsi, tā būs. Bet svarīgi ir arī īstenot visu potenciālu. Ja ir divi futbolisti, vienam ir augstāks potenciāls, tad uz to jātiecas. Nevar būt komforts, esmu labākais Latvijā vai labākā komandā ārzemēs kā citi. Ja tev ir potenciāls spēlēt, piemēram, Bundeslīgā, tad nevajag palikt uz vietas tikai tāpēc, ka ir labi. Ir jārealizē viss, kas ir dots. Ja strādājam uz 100%, tad uz visiem simts. Nav svarīgi talantu skate vai fabrika, ja tu neskrien, neatņem bumbu, neapstrādā katrā epizodē līdz galam. Ja tu strādā profesionālā režīmā, tad turpini. Viegli, ja process iet, kā iet. Atkal jautājums par konkurenci, tad uzreiz saprto, ka par vietu jācīnās. Galvenais ir sportiskais raksturs. Nepiekāpība, nevēlēšanās zaudēt ne hokejā, ne šahā, ne futbola laukumā.
Esat ļoti pieredzējis trenera amatā, pastāsti kādi bijuši lielākie izaicinājumi ikdienas darbā?
Ceturtdien braucu uz futbolu, mazdēls jautā: “Vectēv, vai grūti strādāt?” Es atbildēju: “Denis, tev, piemēram, patīk mobilas ierīces, man nepatīk, tāpēc grūti būtu sēdēt 8 stundas pie datora, telefona. Tev tas patīk, tāpēc daudz ar to darbojies, tāpat kā man patīk būt trenerim.” Nav tā, ka ir grūti. Jā, vesela diena, citreiz karsta saule un citi izaicinājumi, bet man tas patīk. Ja būtu vairāk līdzekļi, varbūt būtu sava komanda.Arī spēlētāju attīstīšanu varu salīdzināt kā mākslas darbu nonākšana Luvrā. Prieks redzēt, ka audzēkņi sasniedz augstāko līmeni. Pēc prēmijām par spēlētāju attīstību neesmu dzinies. Man patīk strādāt.
Noslēgumā – pastāstiet kādu uzjautrinošu gadījumu trenera karjerā?
Reiz veterānu komandā pirms turnīra sēdējām, brokastīs pie kafijas kāds ieminējās: “Rekur transfērs Stepanovam, Bleidelim, Koļinko, cik tev samaksāja – 5% vai 10% no summas?” Es teicu: “Paklau, ja saskaita visus transfērus un aprēķina 10%, tad tas ir gandrīz pusmiljons. Tad jau vieglā mani nosist, nevis samaksāt – neviens man tādu naudu nedotu! (smejas)
